Konkrēto manis apmeklēto bēgļu nometni Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja nodibināja vēl 1949. gadā ar mērķi izvietot palestīniešu bēgļus. Kopējā nometnes platība palikusi nemainīga – aptuveni viens kvadrātkilometrs. Atšķirība vien tā, ka sākotnēji tajā mitinājušies pieci tūkstoši cilvēku, bet tagad pievienojušies sīrieši un bēgļu kļuvis piecreiz vairāk.
Nekas neliecina, ka bēgļu skaits šeit varētu samazināties, gluži otrādi – tas pieaug ar katru gadu. Jā, pa virsu esošajām mājām vienkārši tiek mūrēti jauni stāvi, kuros piesedzot logu ailes ar palagiem mitinās nelaimīgās ģimenes. Šeit valda nabadzība, netīrība, elementāras komunālās infrastruktūras trūkums un skumjas ikviena cilvēka acīs.
Žēl, protams, viņu, bet esmu droša, ka šādus sadzīves apstākļus var atrast arī Latvijas laukos un pat ne tikai laukos. Acīs krīt kas cits – bērni. Tātad nedaudz vairāk par problēmu, ko izliekas neredzam un neapspriež ne Latvijā, ne Eiropā, kamēr tā nav mūs visus skārusi.
Sāksim ar to, ka Libāna ir ekstremāli (visās šī vārda nozīmēs) viesmīlīga valsts attiecībā uz bēgļiem – klāt 4,5 miljoniem valsts pamatiedzīvotāju dažos gados nākuši apmēram 1,2 miljoni bēgļu, gandrīz visi ir no Sīrijas. Libāna bija pirmā valsts, kura, sākoties karam Sīrijā 2011. gadā, uzņēma bēgļus.
Arī blakus esošā Jordānija bija viena no pirmajām uzņemošajām valstīm, tomēr jau pērnā gada beigās tā paziņoja, ka turpmāk atteiks bēgļiem ieceļošanu. Libāna tā nedara un rezultātā katrs piektais Libānas iedzīvotājs ir bēglis. No kopējā Sīrijas bēgļu skaita aptuveni 35% ir bērni vecumā no 3 līdz 14 gadiem – tie, kuriem būtu jāiet vai nu bērnudārzā, vai skolā.
No šiem 420 tūkstošiem tiek izglītoti tikai 25%. Principā šis ir apsveicams rādītājs, ņemot vērā, ka Libānā arābu valoda ir oficiāla valoda, tādēļ nav valodas barjeras. Tomēr arī Libānas skolu sistēma un valstī šim mērķim paredzētais finansējums netika paredzēts ar domu, ka dažu gadu laikā vietējās skolās varētu ierasties papildus 400 tūkstoši bērnu. Ņemot vērā šo finansējuma problēmu, Sīrijas bēgļu ģimenēm ir jāmaksā par iespēju sūtīt bērnu skolās, ko viņi nevar atļauties.
Piemēram, pagājušajā gadā aptuveni 6000 sīriešu ģimeņu bija spiesti izņemt bērnus no skolām, jo nav varējuši par to maksāt. Bet tas nav viss. Bērni šeit kļūst pat galvenajiem ģimenes apgādniekiem, daudzi no viņiem tikai strādā, bet tie, kuriem paveicies iet skolā, strādā naktīs. Šeit nav, ko pārmest Libānai, jo tā pacietīgi turpina uzņemt bēgļus un netaisa scēnu kā to dara Eiropas Savienība, kurai šobrīd jāuzņem salīdzinoši niecīgs bēgļu skaits.
Šķiet, ka Libānā situācija uzlabosies jau tuvākajā laikā – Apvienoto Nāciju organizācija, UNICEF un Pasaules Banka kopā ar citiem donoriem šogad ir savākusi 94 miljonus dolāru, kuri tiks izlietoti, lai 200 000 sīriešu bērnu Libānā varētu sākt vai atsākt mācības. Tātad, ja viss notiks pēc plāna, analfabētisms būtiski samazināsies. Tomēr Libāna ir tikai viena no valstīm, kuras uzņem Sīrijas bēgļus.
Kopumā no Sīrijas kopš kara sākuma ir aizbēguši 9 miljoni iedzīvotāju, bet vēl vairāk nekā 15 miljoni sīriešu krāmē somas un dodas ceļā ik dienu, kamēr vien viņu dzimtenē ir karš un visa pasaule izrāda nevēlēšanos šo karu izbeigt. Un arī pašā Sīrijā ir bērni, kuri neiet skolā, jo ir karš. Vesela paaudze, aptuveni pieci miljoni sīriešu bērnu (UNICEF dati) jau izjūt kara sekas un zaudē savu nākotni.
Arī Turcijā, šobrīd atrodas vairāk nekā miljons Sīrijas bēgļu, no tiem – aptuveni 400 tūkstoši ir bērnudārza vai skolas vecuma bērni, kuriem ir liegta izglītība. Tikai Turcijā, atšķirībā, no Libānas, pastāv valodas barjera. Un arī Eiropā valodas barjera būs, turklāt, būsim godīgi – pat, ja tās nebūtu – vai Latvija atrastu vietu skolās šiem atstumtajiem bērniem? Atbilde – diez vai, jo vienkārši šādām mērķim nav ne naudas, ne kapacitātes – nav skolotāju, kuri varētu strādāt un izglītot šos bēgļu bērnus.
To parāda arī valdības apstiprinātais bēgļu uzņemšanas plāns un tam atvēlētais finansējums. Piemēram, - Izglītības un zinātnes ministrijai būšot nepieciešami 1,36 miljoni eiro, lai nodrošinātu bēgļiem latviešu valodas apmācību pirmos trīs mēnešus. Acīmredzami par izglītību kā tādu šeit vispār nav runas. Bet, ja bērnus neizglītot, bet likt viņiem strādāt uz lauka un vākt kāpostus, tad agrāk vai vēlāk tas radīs naidu un padziļinās šķelšanos, jo paaugoties jaunieši – analfabēti var izvēlēties noziedzības taku, jo bads nav brālis un kaut kā iztiku nāksies iegūt.
Un vismaz Libānā Sīrijas bēgļu demogrāfiskie rādītāji gana spilgti raksturo potenciālos viesus – 79% (!) no Sīrijas bēgļiem Libānā ir sievietes un bērni līdz 17 gadu vecumam (UNHCR dati). Protams, pastāv iespēja, ka līdz tālajai un aukstajai Latvijai tiks izturīgākie un sastāvs būs cits. Piemēram, Slovēnijā ierodas 50:50 – vīrieši un sievietes.
Esam nonākuši strupceļā. Publiski notiek spriedelēšana par to, ka Latvija nevēlas uzņemt vientuļus vīriešus, jo tie var būt teroristi. Labāk esot uzņemt ģimenes ar bērniem. Un vispār labāk izvēlēties izglītotus bēgļus. Acīmredzot arī apstiprinātais plāns jau paredz, ka bēgļi būs izglītoti un tiem tikai vajadzēs iemācīties valodu. Protams, smieklīgi izskatās paziņojumi, ka mēs varēsim izvēlēties – inženierus paturēsim, bet tos, kas nepatiks – dzīsim prom.
Smieklīgi, jo diskriminācija ir aizliegta un vārds "diskriminācija" nozīmē arī cilvēku šķirošanu ne tikai pēc etniskās piederības, bet nevienlīdzīgu attieksmi, kas kādu indivīdu nostāda neizdevīgākā pozīcijā salīdzinājumā ar citiem – pēc jebkurām pazīmēm. Vēl var cerēt, ka bēgļiem Latvijā nemaz nepatiks un viņi dosies projām meklēt labāk nodrošinātas dzīves.
Taču, uzdosim sev jautājumu – vai, esot bēglim, tiešām dzīvot Latvijā, sevišķi, ja mājas un ēdiens tiek nodrošināts, ir tik slikti? Vai tiešām no vairāk kā 20 miljoniem sīriešu neatradīsies daži tūkstoši, kuriem Latvijā patiks?
Rezumējot Beirūtā redzēto, ir saprotams, ka mums ir paveicies – jo Latvijā bēgļi neiebrauks bez brīdinājuma. Iespēju "atpirkties" par naudu Latvija ir palaidusi garām jau pašā sākumā. Žēl tikai, ka laiku, ko varējām izlietot, plānojot, kā tad mēs izglītosim un integrēsim bēgļus un viņu bērnus, lai nākotnē viņi neapdraudētu visu sabiedrību, pie varas esošās sievas un vīri spriedelējuši par bezjēdzīgu jautājumu – vajag vai nevajag uzņemt bēgļus. Un turpina to darīt vēl joprojām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
