Ateisms, terorisms, Dievs un atsaucīgie latvieši – skandalozais Oksfordas profesors intervijā 'Delfi'  (493)

Dienu pirms publiskās diskusijas LU Lenokss ar lekciju "Hokings un Dokinss par Dievu - patiesība vai maldi?" uzstājās Latvijas Zinātņu akadēmijā, un jau pēc šīs uzstāšanās sociālajos tīklos bija lasāmi gan cildinājuma vārdi, gan vilšanās un nopēlums, ka Zinātņu akadēmija nav pelnījusi ko tādu kā Lenoksa, kurš nekad nav slēpis, ka ir kristietis, "sprediķi".

Jau no šīm sarunām un viedokļiem top skaidrs, ka Lenokss labprāt stāstīs par to, kāpēc Dievs, viņaprāt, ir un kāpēc ateisms ir gan neloģisks, gan aplams. Par šiem jautājumiem viņš diskutējis ar tādu Čārlza Darvina teorijas apoloģētu kā biologu Ričardu Dokinsu, kurš par bestselleru kļuvušajā grāmatā "The God Delusion" (2006) noliedz to, ka eksistē kāds pārdabisks Visuma Radītājs, pauž pārliecību, ka jebkura reliģija ir maldi, un pierāda, ka cilvēkam nav vajadzīgs Dievs, lai viņš būtu morāli labs.

Sākotnēji saruna ar portālu "Delfi" tiek plānota 13. novembrī, tomēr jau cienījamos gados esošā profesora saguruma dēļ tā tiek pārcelta uz agru sestdienas, 14. novembra, rītu. Ziemeļīrijā dzimušais profesors, kura Latvijas vizītes darba kārtība ir sīki saplānota, ir gatavs tai veltīt savu brokastu laiku pirms paredzētās Rīgas apskates.

Uz brokastīm un sarunu viņš ierodas mundrs, lai gan vakaru un daļu nakts pēc publiskās diskusijas LU pavadījis, sekojot līdzi notikumiem Parīzē (13. novembra vakarā vairākos koordinētos teroraktos Parīzē tika izdzēstas 130 cilvēku dzīvības). Profesors sarunas gaitā gan atzīst, ka cerējis pamatā dalīties savos iespaidos par Latviju, ko apmeklē pirmo reizi, taču, tā kā intervija notiek rītā, kad Eiropu un pasauli šokējuši terora akti, tad arī tajā vairāk skaram jautājumu par reliģisko fundamentālismu, ciešanu jēgu, cilvēka gribas un izvēles brīvību, ļaunumu.

Ko jūs konkrēti teiktu cilvēkiem, kuri šajā naktī saskārušies ar nāvi un ciešanām?

Jautājumā par ciešanām un ļaunumu nav vispārīgu atbilžu, katrs cilvēks un situācija ir unikāli. Turklāt šī ir tēma stundu ilgai sarunai - esmu uzrakstījis daudzas grāmatas un sniedzis lekcijas par to. Manas atbildes ir šajās runās. Viena lieta ir ciest, otra - vērot ciešanas. Arī vēzi atšķirīgi uztvers cilvēks, kuram ir šī slimība, un onkoloģijas profesors.

Daudzi cilvēki kļūst par ateistiem šīs problēmas dēļ, un es to saprotu, bet, ja tu izņem Dievu no ciešanām, šīs ciešanas nepazūd, tās joprojām ir tepat. Tāpēc būtiska kristiešiem - tādiem kā es - ir cerība. Ciešanas ir problēma, ļoti būtiska un smaga problēma. Bet tas, kas man sniedz mierinājumu un palīdz, ir saprast, ka kristietības sirdī ir krusts un Jēzus uz krusta. Viņš ir Dievs uz krusta, Dievs, kurš cieš. Dieva ciešanas... tas nozīmē, ka Dievs nepaliek kaut kur tālu, bet gan ienāk cilvēka ciešanās un ir tajās klāt.

Otra būtiska lieta - Jēzus piecēlās no mirušajiem, un tas nozīmē, ka nāve nav gals. Un tas sniedz lielu cerību. Ja nav Dieva, tad tas nozīmē, ka vairākums cilvēku, kuri jebkad ir dzīvojuši un piedzīvojuši ciešanas, nesaņems taisnu tiesu. Viņi cieš šajā pasaulē, viņi nomirst, un tās ir beigas. Viņiem nav cerības. Bet, ja pastāv augšāmcelšanās, tad nāve nav gals un ir cerība, ka kādu dienu taisnīgums tiks panākts, un tam es ticu. Mēs nevaram atcelt ciešanas, bet mēs varam dot cilvēkiem cerību. Mana pieredze ir, ka šī cerība ir ļoti reāla, ļoti konkrēta katram individuālam cilvēkam. Kristietības vēsts ir cerības vēsts. Cerības uz nākotni.

Vai tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš netic Dievam, nekādas cerības nav?

Viņam nav cerības uz nākotni. Viņam ir ierobežota cerība, cerība šajā dzīvē, bet viņam nav cerības uz maksimālo taisnīgumu un maksimālo risinājumu. Ir svarīgi, ka ir abi šie faktori.

Ričards Dokinss jums šajā jautājumā nepiekrita...

Viņam bija būtiski, ka ir cerība šajā dzīvē. Es viņam teicu, ka tas ir ļoti labi, bet tev, Ričard, nav mūžīgās cerības. Daudzi cilvēki nepieredz taisnīgumu šajā dzīvē un, ja tu netici, ka ir dzīve un [Dieva] tiesa pēc nāves, tad tas nozīmē, ka viņi nekad nepiedzīvos taisnīgumu. Un tad tev šī cerība ir ļoti maza.

Vai tam ir kāda nozīme, ka cilvēkam ir šī cerība uz taisnīgu atmaksu pēc nāves?

Jā. Tas nozīmē, ka mēs kā cilvēciskas būtnes alkstam taisnīguma. Daudzi cilvēki to šajā dzīvē nesaņem. Bibliskais skatījums ir, ka pēc nāves viņus Kristus tiesās taisnīgi. Un tā ir reāla cerība, ka cilvēki, kas šajā dzīvē nav piedzīvojuši taisnīgumu, piedzīvos to pēc nāves. Jā, protams, ka tam ir nozīme, ļoti liela nozīme.

Jums un Dokinsam šajā jautājumā ir atšķirīgi ticības priekšmeti - viņam tā ir ticība zinātnei, jums - Dievam. Kas dod šo ticības objektu, ja izejam no tā, ka kristietībā, piemēram, ticība Dievam ir dāvana?

Nē, nē ticība pavisam noteikti nav kaut kāda "dāvana". Tā ir reakcija, mana reakcija uz Dievu. Mana ticība Dievam ir līdzīga tam, kā es ticu savai sievai - tā ir balstīta acīmredzamībā, pierādījumos. Ticība nav kaut kas, kas vienkārši ar jums notiek, ja Dievs izlemj šo kaut ko jums dot.

Ticība ir kapacitāte, ko Dievs ikvienam ir devis, mēs to lietojam visu laiku. Jūs ticat krēslam, uz kura jūs tagad sēžat (smejas). Mēs visi lietojam šo kapacitāti "paļauties". Ticība ir lielākā dāvana, ko Dievs kā cilvēkiem mums ir devis. Un svarīgākais jautājums ir, vai es esmu gatavs izmantot savu ticības kapacitāti, lai ticētu Dievam. Un tieši tas ir būtiskākais jautājums.

Bet kas nosaka šo izvēli?

Jā, tā ir izvēle, bet izvēle, kas balstīta uz pierādījumiem, liecībām. Kristietība ir ticība, kas balstīta pierādījumos. Es neuzticos nevienam, ja man nav pierādījumu un iemesla viņam ticēt. Tas būtu ļoti muļķīgi. Man nav pamata ticēt Kristum, ja man nav skaidru pierādījumu un iemesla viņam ticēt. Tāpēc mums ir Jaunā derība, mums ir vēsture, kur ir skaidri pierādījumi, ka Kristus ir augšāmcēlies. Tie ir iemesli, lai ticētu Kristum.

Vai tiešām šie ir jautājumi, kas ir būtiski jūsu lasītājiem? Es biju sapratis, ka jūs vēlaties uzklausīt manus iespaidus par Latviju.

Tieši vakarnakt notikušais Parīzē lika uzdot jums jautājumu par to, kā jūs skaidrojat notikušo, ja Dievs ir.

Ā, tagad es saprotu. Skaidrs. Pamata problēma un traģēdija ir tā, ka daudzi cilvēki domā - šī traģēdija ir reliģijas vārdā. Un tas liek daudziem cilvēkiem teikt, ka reliģija ir bīstama, tieši tāpēc reliģijai ir jātiek atceltai vispār.

Es nāku no Ziemeļīrijas. Tur savulaik ticis īstenots terorisms kristietības vārdā. Es nevaru runāt no citu reliģiju skatu punkta, bet tikai no kristietības skatu punkta, un, proti, pirmā lieta ir tā, ka tie cilvēki manā valstī, kas izmanto "kalašņikovus", lai aizstāvētu kristietības vēsti, kā viņi saka, īstenībā neseko Kristum, viņi neklausa Kristum. Saprotat?

Jēzus Kristus tika arestēts tieši tāpēc, ka tika apsūdzēts terorismā, kas radīja problēmas. Un Romas gubernators Pilāts teica, ka Jēzus šajā nodarījumā nav vainīgs. Kāpēc? Jo Jēzus teica: "Mana valstība nav no šīs pasaules", un izskaidroja, ko tas nozīmē.

Viņš teica: mani kalpi gan varētu cīnīties, bet viņi necīnās. Un tad viņš teica - tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai liecinātu par patiesību. To dzirdot, Pilāts saprata, ka Jēzus nav politisks vai teroristisks apdraudējums. Kāpēc? Jo patiesību jūs nevarat uzspiest caur vardarbību. Manā valstī cilvēki neseko Kristum, kad ņem rokās ieročus. Jo Kristus nāca nest mieru, Dieva mieru un piedošanu.

Citām reliģijām ir jāatbild pašām par sevi, taču cilvēkiem būtu jāizdara pašiem savs secinājums par šī Parīzes uzbrukuma iemesliem un to saistību ar reliģiju.

Otra lieta: ja mēs sakām - atmetīsim reliģiju, kļūsim visi par ateistiem, tad jāatzīmē, ka 20. gadsimtā daudz vairāk asiņu tika izliets tieši ateistiskās ideoloģijas dēļ nekā jebkad izliets kristietībā pārpratumu dēļ, atcerēsimies Staļinu, Mao un citus... Līdz ar to nav taisnība, ka viss ļaunums nāk tieši no reliģiskas ideoloģijas.

Protams, ka tas nav attaisnojums Dieva vārdā īstenotai jebkāda veida vardarbībai, bet mēs redzam, ka ateisms sevi nepierāda kā risinājumu, bet padara visu vēl sliktāku.

Ja mēs atceļam Dievu, tad man jāatgriežas pie apstākļa, ka pasaulē nav taisnīguma. Tā kā es ticu, ka Kristus ir piecēlies no mirušajiem, tad es ticu, ka viņš tiesās arī šos teroristus. Viņi domā, ka viņi nošaus daudz cilvēkus, pēc tam viņi nošaujas vai uzspridzinās paši un tā izbēg no taisnīguma, taču tā tas pilnīgi noteikti nav.

Jūs par to iepriekš runājāt diskusijās Latvijā, kurā, kā zināmā mērā vēl tomēr postpadomju telpā, vēl valda arī šie priekšstati. Klausītāji mūsu valstī jūsu teikto uztvēra pozitīvi?

Auditorija bija ļoti atvērta. Esmu bijis daudzās valstīs - Maķedonijā, Serbijā, Slovēnijā (..) - un tur tūkstošiem jaunu cilvēku ir sapratuši, ka materiālisms nedod viņiem pietiekami plašu pasauli, kur dzīvot, un neatbild uz dziļākajiem jautājumiem.

Mani ļoti pozitīvi pārsteidza un iespaidoja Latvijas cilvēku atvērtība. Esmu bijis arī Krievijā, Ukrainā, un citās postpadomju valstīs, tāpēc situāciju ļoti labi saprotu. Pagājušā vakara diskusija LU bija ārkārtīgi neparasta. Man ir bijušas neskaitāmas diskusijas, bet šī bija viena no visinteresantākajām, kurās esmu piedalījies. Ja es būtu žurnālists, man būtu interesanti aplūkot vakardienas diskusiju no abām iesaistītajām pusēm.

Daudzās valstīs, līdzīgi kā Latvijā, jauni cilvēki domā, ka kristietībai nav nekāda intelektuāla satura. Šādi viņi reaģē uz tradicionālo baznīcu, kas īstenībā ir mirusi un viņus nepiesaista. Tas ko es daru, es vēlos viņus vest atpakaļ nevis pie formālās baznīcas struktūras, bet gan pie pamatiem, pie patiesas ticības Dievam, kas tieši dod jēgu dzīvei.

Mana dzīves pieredze māca, ka nav vienkāršu risinājumu ļaunumam un vardarbībai. Vislabākais veids, kā ar to sadzīvot, ir dzīvot patiesās attiecībās ar Dievu. Mans brālis Īrijā cieta teroristu sarīkotā sprādzienā, bet viņš nezaudēja ticību Dievam. Tieši ticība deva viņam spēku pārvarēt fizisko un psiholoģisko postu, ko viņš cieta. Un ir daudz viņam līdzīgo.

Es nevaru remdēt vai atcelt cilvēku sāpes, bet es ticu, ka tikai Kristus var palīdzēt šajās sāpēs un beigās no tām atbrīvot. Bet, ja mēs sakām, ka Dieva nav, tad šī cerība pilnībā pazūd.

Tāpēc, manuprāt, ateisms arī ir ticība, bet bezcerīga ticība jeb ticība bez cerības. Daudzi cilvēki saka, ka viņi tic uzlabojumiem šīs dzīves laikā, un tam mēs visi piekrītam un varam pie tā strādāt, bet ateistam trūkst būtiskā - šīs cerības [par taisnīgumu] pēc nāves. Tu esi nomiris, un tās ir beigas.

Kāpēc, jūsuprāt, daudziem cilvēkiem ir būtiski šie jautājumi?

O, tie ir ļoti būtiski jautājumi.

Kāpēc?

Tie ir svarīgi, jo cilvēki cieš un viņi redz, ka ciešanas atņem viņiem prieku, rada nemieru. Šorīt televīzijā kāds jaunietis teica, ka viņš 25 gadus dzīvojis Parīzē, bet tagad tas vairs nav droši, pasaule ir mainījusies.

Un tā ir milzu problēma. Un tā nav tikai morāla ļaunuma problēma. Tas, ko mēs redzējām Parīzē, ir morālais ļaunums. Mums var būt vēzis vai mūs var skart cunami - to mēs saucam par morālo ļaunumu, bet tas viss rada šo pašu jautājumu.

Jūs atceraties zemestrīci Jaunzēlandē? "Ieguglējiet" manu vārdu un Jaunzēlandi - ir interneta lapa, kurā ir pieejama mana uzruna pēc zemestrīces un intervijas TV un radio, ko es sniedzu. Es tikos ar daudziem cilvēkiem, kas šajā nelaimē bija zaudējuši tuviniekus, un tur ir manas pārdomas par to. Otrkārt, paskatieties internetā "vertitas.org" - tur ir filma par 11/9 un to, ko es teicu par šo traģēdiju. Tur es arī par šo jautājumu runāju, kur Dievs bija šajā situācijā.

Vai tas, ka cilvēki neizjūt, nepiedzīvo Dievu šajos traģiskajos brīžos, bet redz, ka viņš pieļauj, piemēram, 11/9, neliecina, ka Dievs tomēr ir tādā kā prombūtnē?

Ā, bet daudzi tieši šajās ciešanās piedzīvo Dievu (..) Es esmu bijis piemiņas ceremonijās Ņujorkā, kur tiek lasīti 11. septembrī bojā gājušo vārdi. Dienā, kad man tur bija lekcija, es no rīta piedalījos šādā ceremonijā.

Un man ir trīs secinājumi. Pirmkārt, tur nebija nekāda ateisma. Otrkārt, tur bija milzums ticības apliecinājumu Dievam un viņa sniegtajam mierinājumam. Kaut kādā veidā cilvēki saņem šo mierinājumu ciešanās.

Treškārt, aiz jūsu jautājuma ir dziļāks jautājums. Kad notiek kas tāds kā 11/9, cilvēki saka: kāpēc Dievs to pieļāva, kāpēc neapturēja? Un tad ir vēl dziļāks jautājums - kāpēc Dievs neradīja tādu pasauli, kurā ciešanu vispār nav?

Protams, ka Viņš to varēja. Viņš varēja radīt tādu pasauli, kurā mēs visi esam kā roboti (..), bet tikai tad šajā pasaulē nebūtu cilvēcisku būtņu. Jo lieliska Dieva dāvana, kas mums ir, (..) ir tieši izvēles brīvība. Tā ir liela dāvana, brīvības dāvana, bet tā ietver sevī atbildību izvēlēties labo vai ļauno. Ja Dievs izvēlētos iejaukties un apturēt ļaunumu katru reizi, kad tas notiek, mums vairs nebūtu nekādas brīvības, un mēs dzīvotu pasaulē, kurā nebūtu mīlestības, jo mums ir dota šī spēja izvēlēties mīlēt šo konkrēto cilvēku vai nē.

Ja mēs sakām, ka gribam pasauli bez ciešanām, mēs patiesībā vēlamies pasauli, kurā mūsu nav. Viens no labākajiem autoriem, kas par to runā, ir Klaivs Steipls Luiss... Redziet, man, piemēram, ir trīs bērni, un, kad piedzima vecākais bērns - maza meitenīte, es domāju: tu vari pieaugt un izvēlēties mani nepieņemt, atteikties no manis. Tas nozīmē, ka ir riskanti radīt bērnus, kāpēc uzņemties tādu risku? Bet cilvēkiem tomēr ir bērni. Kāpēc? Jo viņi domā, ka risks ir tā vērts (..) Tāpat Dievs radīja mani un jūs, un tā uzņēmās risku. Un, to darot, viņš deva mums cieņpilno iespēju veidot uzticības attiecības kā cilvēciskām būtnēm. Tas ir ļoti, ļoti dziļš jautājums, aiz kura ir nevis atbildes, bet gan jauns logs, kas paveras uz iespējamām atbildēm.

Kas jūsu dzīvē bija vispirms - matemātika vai Dieva meklējumi?

(Smejas) Matemātika ir mana profesija, Dievs ir mana dzīve.

Kā jūs līdz tam nonācāt?

O! Pirmo reizi es par kristietību dzirdēju no saviem vecākiem. Mani vecāki bija ārkārtīgi neparasti, jo mēs dzīvojām konfesiju sašķeltā valstī.

Mani vecāki nepiederēja nevienai sektai. Mans tēvs ticēja, tāpat kā es ticu, ka visi cilvēki, neatkarīgi no tā, kam viņi tic vai netic, ir radīti pēc Dieva līdzības un ir vienlīdz vērtīgi. Un viņš šo ticību īstenoja dzīvē.

Ko tas nozīmē? Viņam bija mazs bizness un viņš nodarbināja 30 līdz 40 cilvēkus, un pieņēma darbā cilvēkus vienlīdzīgi - gan no katoļu, gan protestantu vidus. Tas bija ļoti neparasti un ļoti bīstami. Un par to viņš cieta no teroristu bumbas. Tāda bija māja, kurā uzaugu, un tā bija reāla, īsta kristietība.

Mani vecāki bija pārliecināti kristieši, bet viņi mani pietiekami mīlēja, lai atļautu domāt pašam. Un viņi to rādīja, iedrošinot mani iepazīt dažādus pasaules uzskatus, piemēram, jau 14 gadu vecumā viņi man iedeva izlasīt komunistu manifestu. Tas bija ļoti neparasti. Viņi uzskatīja, ka man tas ir būtiski - saprast, ko cilvēki domā.

Kristietība sākumā man šķita brīnišķīga - atvērta izglītībai, izpētīt iedrošinoša, un tieši tas mani iedvesmoja pievērsties zinātnei. Jo Bībelē, 2. lappusē, ir rakstīts, ka Dievs, Radītājs, liek cilvēkam nosaukt vārdos visus dzīvniekus. Tā ir taksonomija, kas ir pamata intelektuālā disciplīna visās vietās - dot vārdus lietām, klasificēt (..)

Vakar es uzsvēru, ka mūsdienu zinātne ir cēlusies no kristīgās pārliecības - Galilejs, Keplers, Ņūtons - visi dabaszinātņu jomas pionieri ticēja Dievam. Un tā bija mana motivācija pievērsties zinātnei.

Kas ir ļoti interesanti, viņi ticēja ar saprātu apveltītam Dievam, kas radījis Visumu, un tieši tāpēc viņi domāja, ka var iepazīt pasauli ar savu prātu, jo ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības. Es esmu pārliecināts, ka cilvēki neatkarīgi no tā, vai viņi ir ticīgi vai nē, var nodarboties ar zinātni, jo starp Nobela prēmijas ieguvējiem ir gan ticīgi zinātnieki, gan ateisti.

Kā pats cilvēks tad var saprast, ka viņa prāts ir vai nav radīts?

Jau pats fakts, ka mēs domājam racionāli, ir pieradījums tam, ka tā radītājs ir racionāls. Domājot loģiski: ja smadzenes vai prāts ir nesaprātīga procesa rezultāts, tad mēs to nekad nevaram zināt. Daudzi filozofi tam piekrīt. Ja mēs noliedzam racionalitāti fizikā un ķīmijā, tad jebkas kļūst bezjēdzīgs, nevis tāpēc, ka Dievs kļūst bezjēdzīgs, bet pazūd jēga.

Kas ir ļoti būtiski, to saka vadošie ateisti. Tomass Neigels sarakstījis grāmatu "Prāts un kosmoss", izmantojot apakšvirsrakstu - "Kāpēc neodarvinisma pasaules skatījums gandrīz noteikti ir aplams". Tas ir ļoti provokatīvs nosaukums. Jūs varat "ieguglēt" un redzēt, kādu skandālu šī grāmata sacēlusi.

Jau pagājušā gadsimta 40. gados K. S. Luiss teica, ka mēs radām labu zinātni, pielietojot savu prātu, bet esam aizmirsuši domāt par pašu prātu, kurš rada zinātni.

Ja mēs domājam par tādu prāta teoriju, kas racionalitāti padara nederīgu, tad tāda teorija nevar būt patiesa - tāda ir mana pozīcija. Protams, tas nenozīmē, ka ateists nevar nodarboties ar zinātni, jo, pat ja viņš netic Dievam, viņam ir prāts, jo Dievs ir.

Citiem vārdiem, viņš ir spējīgs lietot savu prātu. Ja viņš rada teorijas, kas to noliedz, tātad, rada no loģikas viedokļa nesakarīgas teorijas. Kristīgais skatījums šādā ziņā ir sakarīgs un jēgpilns, jo tas saka, ka iemesls, kāpēc es varu pagaidām vismaz daļēji izprast Visumu, ir tas, ka tas pats saprātīgais Dievs, kas radījis Visumu, radījis arī cilvēka prātu. Tā ir motivācija, kāpēc radās modernā zinātne.

Jūsu lekcijas Latvijā sociālajos tīklos tika pieteiktas ar pavadošo tekstu "zinātne pret Dievu - kurš kuru". Cik mūsdienās aktuāls ir šis zinātnes un ticības pretnostatījums?

Tas ir ļoti aktuāls jautājums, jo Ričarda Dokinsa grāmatas ir ļoti populāras. Miljoniem cilvēku tās ir izlasījuši un viņiem radies aplams priekšstats, ka eksistē šāds pretnostatījums Dievs/zinātne vai zinātne/Dievs.

Ir aplami domāt, ka zinātne ir pret Dievu un otrādi. Turklāt tas acīmredzami ir aplami no zinātnes vēstures viedokļa, zinātnes filozofijas viedokļa. Ļoti daudzi cilvēki, ieskaitot mani, vēlas izjaukt šo konfliktu, šo Dieva un zinātnes pretnostatījumu.

Vakardienas vakara diskusijā fascinējoša bija profesora Auziņa ārkārtīgā atklātība, kurš atzina, ka grib būt ticīgs, bet līdz šim vēl nav atradis argumentu, kas viņu pārliecinātu ticēt. Profesors Auziņš ir ļoti atvērts un, manuprāt, tā būtu lieliska pieredze, ja jums būtu iespējams noskatīties šo diskusiju.

Vai šīs diskusijas kontekstā varam cerēt, ka kādreiz konkrētā formulā tiks izteikta atbilde uz jautājumu, kā konkrēti Dievs radīja ar savu vārdu?

Es neesmu fiziķis. Profesors Auziņš vakar atbildēja uz šo jautājumu, sakot, ka viņš nedomā, ka mēs kādreiz nonāksim pie galīgā risinājuma. Tas ir mans iespaids, ka zinātne turpinās meklēt atbildes uz šo un citiem jautājumiem, un tā tālāk, bet šobrīd jautājums par radīšanu ir ārpus zinātnes izpētes lauka.

Foto: Diskusija LU: