Elīna Garanča ir absolūti izcila. Viņas izcilo vārdu zina katrs kulturāls latvietis. Tādu, kas atšķir viņas izcilo balsi no citām, gan ir tūkstošreiz mazāk. Man mašīnā viņa regulāri skan, bet nav tā, ka kāds pasažieris bez priekšāteikšanas būtu pazinis. Bet es pat ļoti atšķiru: esmu patiess Garančas fans. Nevis vārda, lokālpatriotisma, stila u.tml. dēļ, nē: es baudu tieši viņas specifisko, izcilo vokālo sniegumu. Piedevām vēl viņa ir reti skaista operas prīma: tā kā opera ir ne vien skaņa, bet arī teātris, ārieni uzskatu par izcilu profesionālo kvalitāti, ko pat viņas izcilā mamma nevarēja iemācīt, vienkārši uzreiz ielika šūpulī.
Kad uzzināju par Garančas gaidāmo solokoncertu, bija piektdiena. Nekavējoties vērsos operas kasēs, kur uzzināju, ka biļetes sāks tirgot tikai pirmdien. Pirmdien vērsos operas kasēs, kur uzzināju, ka biļetes ir izpārdotas. Nezinu gan, vai tās mirstīgajiem vispār bija pieejamas, bet pieļauju, ka kādu saujiņu dempinga vietu par pārdesmit eiro tiešām pameta izķeršanai pusstundas laikā.
Būdams rūdīts LPSR pilsonis, nesašļuku, bet pasūtīju pa blatu sev un sievai pārīti no broņas nemirstīgajiem. Diemžēl izvēles gan nebija: 500 eiro vai nekā. Neko darīt: manu Garanču, kas jau 8 gadus nav dziedājusi bauriem un diez vai vēl kādreiz to darīs, izvēlējos skatīt dzīvajā par jebkādu cenu.
Priekšnesuma primārā daļa norisēja pirms koncerta: vestibilā mediji ar smago tehniku, cits citam uz galvas kāpdami, ka klausītājiem nebija, kur ienākt, medīja Vējoņu Ivetu, Lembergu Kristīni un citas Garančas koncerta pamatvērtības, kas informatīvajā telpā pēc tam atspoguļotas visbagātīgāk. Bet pēc tam varēja pāriet arī pie sekundārā – Garančas.
Sēdēju beletāžas ložā pirmajā rindā. Apkārtējo operas fanu pazīstamās sejas radīja sajūtu, ka atrodos inaugurācijas ballē, ''Jaunajā vilnī'' vai ''Privātajā Dzīvē''. Prestižākajā kaktā virs pašas rampas aiz stenderes – arī pats Prezidents. Pārredzēt sekundāro skatuvi no turienes gan dikti švaki, toties citiem labi redzams primārais: tajā obligāti brīvprātīgi sēdošie.
Tomēr Garančas solokoncerts nesākās joprojām. Brīnišķīgi spēlēja operas orķestris Šišona vadībā. Trūka tikai sīkuma – Garančas. Ievads pirms solistes iznākšanas kļuva jau pārlieku izstiepts, līdz simfoniskais darbs tā arī izbeidzās bez solistes. Nu, labi, pieņemsim: viens gabaliņš iesildei...
Tad nu beidzot iznāca arī Garanča un nodziedāja Čaikovska D'Arku – kā vienmēr izcili. Un… aplausu pavadībā pazuda aizkulisēs. Re, kā! Nākamo orķestra priekšnesumu bez solistes jau sāku nesaprast…
Pēc tam atkal iznāca Garanča un paziņoja, ka "Karelam šodien aizgājis tētis". Tiem, kam pietiek nekaunības un truluma neorientēties mākslinieces privātajā dzīvē, šo to paskaidrošu. Viņas mammu sauca Anita, viņa nesen nomira – ļoti skumji. Viņas mīļotais vīrietis ir Karels – tagad arī viņam līdzīgi bēdīgs notikums. Savukārt viņu pašu sauc Elīna – tā ir vienīgā, kuras balsi šoreiz biju nācis klausīties, lai vai cik tas maksātu, bet kaut kā nedzirdēju...
Auditorija piecēlās un klusumā godināja Karela tēti. Dabiski un cilvēcīgi. Tikai… Es piepeši sajutos vainīgs par saviem zemiski sīkumainajiem sapņiem: nežēlīgi dārgā Garančas solokoncertā beidzot sagaidīt Garančas solokoncertu, kad tepat līdzās Karelam – tikko nomiris tētis, bet viņš te varonīgi viens pats bez sievas diriģē savas simfonijas! Ko gan es viņam neesmu lūdzis… Piedodiet, man pilnīgi vienalga, kā sauc to muguru: ja personiska traģēdija šodien traucē Karelam, ir tak Mārtiņš, Andris, Aleksandrs, Normunds, Farhads, Tadeušs… Ja nu obligāta ir prasība, lai diriģē akurāt latvju operdīvas vīrs, man interesantāks būtu Opalais dzīvesdraugs. Bet es tak savu naudu maksāju par vispār ko citu! Ne Vējoni, ne Lembergu, ne Lipmanu, ne Šišonu – tikai Garančas solo! Ja pret manu gribu pusi koncerta aizstāj kas cits, tad labāk, lūdzu, dodiet ''Deep Purple''!
Bet viss turpinājās. Garanča atkal nodziedāja vienu dziesmiņu un nozuda aizkulisēs. Un atkal – Marka nelūgtā benefice. No sešiem gabaliem pirmajā cēlienā Garanča nodziedāja trīs un tikpat nosačkoja aizkulisēs. Trīs ārijas pusē solokoncerta – to nebiju gaidījis ļaunākajos murgos.
Otrajā cēlienā – rēķins identisks. Zāles ovācijas bija vienādas kā Garančas dziedātajiem, tā nobastotajiem priekšnesumiem. Kāpēc ne? Kāda starpība? Ja uz skatuves izietu Kristaps Porziņģis un nobloķētu Vējoņa metienu, bravo tak būtu tāds pats! Jo viss tak pareizi: bloks – izcils, un tas jau nekas, ka viens balts zvirbulis jūtas pircis Garančas balsi.
Es principā pārtraucu aplaudēt nelūgtajiem instrumentālajiem skaņdarbiem. No sirds atvainojos orķestra māksliniekiem, kas spēlēja lieliski un galīgi nebija notiekošajā vainīgi: par savu ikdienas aldziņu pelnīja milzu honorāru Šišonu ģimenei, aizpildot pusi Garančas nokrāptā laika. Garanča nodziedāja... sešas ārijas. Sešas! Pilnmetrāžas solokoncertā! Par 500 eiro!
Ovācijas nerimās. Retumis parādījušos mākslinieci apkrāva ziediem, aplausi dārdēja, publika auroja… Šādā situācijā auditoriju cienošs mākslinieks pirmo piedevu izpilda, vispār neatstājis skatuvi. Pirmā piedeva – tā patiesībā vispār nav piedeva, tā jebkurā gadījumā ir koncerta plānota sastāvdaļa: ja izpildītājam nepaprasa papildus pat vienu, tā ir galīga izgāšanās. Bet Garanča – vienkārši uzgrieza pak… tas ir, savu izcilo dīvas dupsi, un aizstiepa flokšu gubu aizkulisēs. Domāju – tūlīt atgriezīsies? Lika pagaidīt!
Laiks ritēja gausi. Es pat paspēju lēnā garā iekliegt sievai ausī, ka izskatās – viņa tiešām nolēmusi mūs atstāt ar garu degunu ne vien koncertā, bet arī pēc. Un tad mans pacietības mērs bija pilns. Es vienkārši devos ārā. Tobrīd aplausi jūtami noklusa. Liela māksliniece savu lielo pauzi bija krietni pārvilkusi ne vien manā izpratnē: izjūtā un pieredzē balstītais lūgšanās pieļaujamā ilguma mērs bija apsīcis vienlaikus daudziem. Jau aiz muguras sadzirdēju, ka beidzot tomēr ir nobijusies un atskrējusi atpakaļ, troksnis atjaunojās... Bet es vairs neatgriezos, man pietika.
Trīs piedevas noklausījos jau aiz durvīm. Ievēroju, ka divas nākamās Garanča lika lūgties mazāk nekā pirmo, laikam tomēr vismaz kaut kas pielecis.
Kopā ar piedevām – deviņas dziesmas. Ne stunda nesanāk. Riktīgi maz pat solokoncerta pamatdaļai bez piedevām… Šišona faniem – cita lieta: kopā 15, normāli. Diemžēl koncerts saucās drusku citādi... Interesanti, cik vietu būtu izpārdots uz koncertu "Karela Marka Šišona benefice", pat ja visas būtu par piecīti, nerunājot nemaz par ''Privātās Dzīves'' ignoranci...
Protams, turpināšu klausīties vīzdegunīgās dīvas ierakstus: izpildījuma izcilību nekādi nemazina izpildītājas attieksme pret sevi un līdzcilvēkiem. Uz koncertu gan noteikti vairs neiešu. Ja māksliniece būs tik laipna Latvijā spēlēt operas izrādē, tad gan atkal aiziešu par katru cenu: jādomā, tur viņai neienāks prātā katru otro ainu notupēt aizkulisēs. Bet aiz tīras ziņkāres urda sīks jautājums, uz ko atbildi diez vai jelkad uzzināšu. Trīs dienas pēc šā Garančai esot bijis solokoncerts Parīzē: interesanti, viņa frančus arī atļāvās šitā čakarēt?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!