Elīna Garanča ir absolūti izcila. Viņas izcilo vārdu zina katrs kulturāls latvietis. Tādu, kas atšķir viņas izcilo balsi no citām, gan ir tūkstošreiz mazāk. Man mašīnā viņa regulāri skan, bet nav tā, ka kāds pasažieris bez priekšāteikšanas būtu pazinis. Bet es pat ļoti atšķiru: esmu patiess Garančas fans. Nevis vārda, lokālpatriotisma, stila u.tml. dēļ, nē: es baudu tieši viņas specifisko, izcilo vokālo sniegumu. Piedevām vēl viņa ir reti skaista operas prīma: tā kā opera ir ne vien skaņa, bet arī teātris, ārieni uzskatu par izcilu profesionālo kvalitāti, ko pat viņas izcilā mamma nevarēja iemācīt, vienkārši uzreiz ielika šūpulī.
Kad uzzināju par Garančas gaidāmo solokoncertu, bija piektdiena. Nekavējoties vērsos operas kasēs, kur uzzināju, ka biļetes sāks tirgot tikai pirmdien. Pirmdien vērsos operas kasēs, kur uzzināju, ka biļetes ir izpārdotas. Nezinu gan, vai tās mirstīgajiem vispār bija pieejamas, bet pieļauju, ka kādu saujiņu dempinga vietu par pārdesmit eiro tiešām pameta izķeršanai pusstundas laikā.
Būdams rūdīts LPSR pilsonis, nesašļuku, bet pasūtīju pa blatu sev un sievai pārīti no broņas nemirstīgajiem. Diemžēl izvēles gan nebija: 500 eiro vai nekā. Neko darīt: manu Garanču, kas jau 8 gadus nav dziedājusi bauriem un diez vai vēl kādreiz to darīs, izvēlējos skatīt dzīvajā par jebkādu cenu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!