#Ziņas 1991: Veidojas pašaizsardzības vienības un krīt Tirānas Staļins  (50)

Laikraksts "Diena" 1991. gada 23. janvārī:

Veidojas pašaizsardzības vienības

Lilija Lauce

"Preiļi, 22. janv. Rajonā piesakās pirmie brīvprātīgie pašaizsardzības vienībās. "Atsaucība ir liela, tāpēc pieņemsim tikai morāli krietnākos un fiziski labāk sagatavotos," "Dienai" pastāstīja rajona kārtības sargu štāba priekšnieks Ivars Grandāns."

Māra Grīnberga

"Jēkabpils, 22. janv, Jēkabpils rajonā pašaizsardzības vienībās pieteikušies 3 cilvēki, no kuriem viens dienējis desantniekos, otrs tankistos."

Gaida Liepiņa

"Valmiera, 22. janv. Vakar vakarā tūlīt pēc milicijas sastāva papildu vienības izveidošanas dežūru pilsētā uzsāks seši vīri. "Kamēr dalu no saviem spēkiem esam atdevuši Rīgas drošībai, rajonā loti nepieciešama pašaizsardzības vienību palīdzība," "Dienai" paskaidroja rajona iekšlietu daļas priekšnieks Juris Kubuliņš.

Pašaizsardzības vienības vīri patrulē pilsētā un gādā par kārtību un drošību. Rajonā pastiprināta arī darba vietu un to apkārtnes uzraudzība. Pagaidām viri nav bruņoti."

Armija konfliktos neiejauksies

Jānis Maršāns

"Rīga 22. janv. "Regulārās armijas daļas iespējamos konfliktos Latvijā iejauksies tikai tad, ja būs prezidenta pavēles," šodien notikušajā preses konferencē paziņoja Baltijas kara apgabala preses centra vadītājs pulkvedis Jurijs Podoļņickis. Arī 20. janvāri, kad notika apšaude starp Iekšlietu ministrijas darbiniekiem un OMON kaujiniekiem, BKA pavēlnieks Fjodors Kuzmins bija devis pavēli armijai neatstāt dislokācijas vietas."

Pārtiku nepiegādās

"Strasbūra, 22. janv. (Brīvā Eiropa) Šodien Eiroparlaments noraidīja plānu, kas paredzēja sniegt pārtikas palīdzību PSRS 340 miljonu dolāru vērtībā. Pārtikas piegāde tiks kavēta līdz tam brīdim, kad PSRS izbeigs represijas pret Baltiju.

Starptautiskā žurnālistu organizācija, kas apvieno 175 tūkstošus žurnālistu 43 valstis, izteica savu sašutumu par uzbrukumiem žurnālistiem un fotogrāfiem Rīgā un aicināja prezidentu Gorbačovu garantēt, ka šādi gadījumi vairs gadījumi vairs neatkārtosies."

ASV izdotais laikraksts "Laiks" 1991. gada 23. janvārī:

Aizvākta Eiropas pēdējā Staļina statuja

"Albānija jau gadu desmitiem bijusi Eiropas valsts, kas savrupa un atšķirīga no visam pārējām — ne tikai Rietumeiropas, bet arī no komunisma režīma valstīm, un par Albāniju allaž varēja teikt, ka tā kaut kādā veidā ir "vienīgā", "pirmā" vai arī "pēdējā". Tā bija vienīgā, kas atrāvās tiklab no Maskavas, kā no Beidžingas modeļa komunisma; tā bija pirmā un arī vienīgā oficiāli deklarētā ateisma valsts, kur reliģija bija ar likumu aizliegta; tā bija arī pēdējā, kas iecirtīgi turējās pie staļinisma "ideāliem".

Albānija visu laiku bijusi gandrīz hermētiski noslēgta no pārējās Eiropas un pasaules, un tā arī ir pēdējā Eiropā, no kuras galvaspilsētas novāca Josifa Staļina statuju.

Tas notika lietainā 20. decembra pusnakti Tirānā. Kā ziņoja AP aģentūra, ceļamais krāns nocēla Visarionoviča bronzas tēlu no tā pamata un, apsegtu ar zaļu palagu, uz muguras noguldījis smagā auto, pēc kam krava aizvesta nezināmā virzienā. Pretim tukšajai pieminekļa pamatnei vientulīgs palicis Ļeņina tēls.

Staļins sāka blenzt uz tirāniešiem no sava postamenta jau pirms staļinistiskās Albānijas nodibinātāja Envera Hodžas nāves 1953. gadā.

Tagad, tai pašā laikā, kad notika statujas aizvākšana, oficiāls paziņojums vēstīja, ka vecuma dēļ no "Albānijas komunistu demokrātiskas frontes" vadības aiziet 68 gadus vecā Envera Hodžas atraitne Nedžime.

Abi šie vienlaicīgie notikumi liekas it kā liecinām, ka pat līdz šim tik "unikālā" Albānija gatava izbeigt bargi autoritāro komunistu partijas režīmu, kas ildzis 46 gadus. Bet ļaudis vēl tomēr dzīvo tā ietekmē, un, kad reportieri mēģinājuši intervēt nedaudzos "Staļina nogāšanas" lieciniekus, tie, kaut gan par notiekošo likušies priecīgi, tomēr ļoti vairījušies to arēji vārdos apliecināt, kur nu vēl pateikt savus vārdus.

Piezīmējams, ka Albānijā tomēr vēl ir vienīgā atlikusī pilsēta Eiropā ar Staļina vārdu (agrāk saucās Kucovo). Eiropas pēdējo pretkomūnistisko pārvērtību ja ne apturēt, tad vismaz kontrolēt mēģina tagadējais vadonis Ramizs Alia. Viņš gan pieļāvis oficiālas opozīcijas, t.s. demokrātiskās partijas, radīšanu, sola saimnieciskas reformas jaunā gada sākumā un vēlēšanas februārī. Bet, kā ziņo nedēļas žurnāla "The Economist" līdzstrādnieks no Tiranas, Alia decembra vidū izsaucis armiju, lai apspiestu nemierus dažās pilsētās, un tagad ap 160 "dumpinieku" gaidot tiesu — apsūdzēti par neatļautu pulcēšanos, laupīšanu vai slepkavības mēģinājumu.

Tāpēc Albānijas 3,3 miljona iedzīvotāju nevar īsti zināt, kā notikumi izvērsīsies: vai Alia tiešam vēlas reformas, vai tikai velk laiku garumā? Viņš gan 1990. g. vasarā pēc vilcināšanās izlaida uz ārzemēm ap 5000 cilvēku, kas bija meklējuši patvērumu ārzemju pārstāvībās, bet albāniešiem tomēr īstas brīvības ceļot nav, kaut kopš novembra robežsargi uz bēgļiem vairs nešaujot.

Zīmīgi, ka Alia pat apsolījis lielāku reliģisku brīvību, kamēr līdz šim albāņiem pat par krusta pārmešanu varēja draudēt trīs gadi cietumā. Pēc tam, kad valdība 1967. g. aizslēdza Albānijas baznīcas un mošejas, uz 20 gadiem cietumā nonāca pareizticīgo priesteris Michaels Dakoss, bet, kad viņš tagad decembra vidū sarīkoja dievkalpojumu kāda ciema vidū, drošības dienesta "Sigurimi" viri dievlūdzējus apdraudēja, tomēr nevienu neaizturēja. Ievērojot to, ka Albānijas komūnisti tik ietiepīgi ilgi pūlējušies aizkavēt nenovēršamo, secina "The Economist" ziņotājs, tautas neapmierinātība sakāpusi bīstami augstā līmenī."