Lasītājs: Kā izdzīvot karavīriem? Māka organizēt nometnes  (7)

"Piedalījos Somijas Rezerves virsnieku skolas "Reserviupserikoulu" izlaiduma parādē.

Somi nedomā un nefilozofē, bet rīkojas. Sistemātiski un gadiem ilgi. Kārtējais OMD armijas instruktoru izlaidums. Vairāk nekā 670 karavīri ar jaunākā komandieru prasmēm.Parādes dalībnieku skaits sastāv no "tīriem" karavīriem! Nekādi robežsargi, policijas vienības, zemessargi un jaunsargi.

Noliecu galvu Somijas tautas priekšā. Par varonību un māku ziedot. Sūtīt armijā savus dēlus un meitas. Novirzīt armijai milzīgas materiālās vērtības. Neatkarība un brīvība somiem nav tikai skaists sauklis.

Viņu spēks aizsargā arī mūs. Jo Dānija un Norvēģija ir NATO valstis. Ja Krievija vēlēsies uzbrukt tām, tad tai vajadzēs šķērsot Somijas teritoriju. Cik saprotu, somi uz to neparakstīsies nekad.

Tātad, vismaz 900 000 krievu karavīriem vajadzēs visu laiku stāvēt pie Somijas robežām. Krievijai nav tādu materiālo un cilvēku resursu. Jo stāvoklis ir kardināli mainījies. Krievija ir zaudējusi praktiski visas padomju republikas. Somu skaits no 3 miljoniem ir izaudzis līdz piecarpus miljoniem cilvēku. Uz šodienu viņi ir spējīgi sūtīt pretī ienaidniekam jau deviņsimt tūkstošus vīru.

Tomēr šodienas tēma man ir cita.

Gribu, lai Latvijas jaunieši līdz galam saprastu, ka būt par karavīru nav viegli pat miera laikā. Tāpēc atgādināšu to, ko jau zina skauti un jaunsargi.

Esmu pieredzējis divus "Jaunās zemes" (ceļina) apkalpošanas periodus, kurā iesaistījās PSRS armijas daļas.

Bija tolaik tāda prakse. Abās reizēs šajās armijas daļās trakoja dizentērija.

Kaujas apstākļos tā saucamie sanitārie zaudējumi sastāda 1:5. Uz vienu kritušo kareivi ir pieci mirušie no infekcijas un citām saslimšanām.

Tagad, kad ir aktuāls bēgļu nometņu jautājums, daudziem cilvēkiem, gan civilajiem, gan militārajiem, ir jāpārzina māka organizēt šīs nometnes.

Nosacīti to sauksim par lauku sanitāriju. Telšu pilsētiņa ir jāizvieto tā, lai tai nekaitētu lietus laikā izsauktie plūdi un vētra. Tas ir jāapsver rūpīgi. Nometne nedrīkst atrasties uz vecu kapu un dzīvnieku apbedījumu vietām. Tās nedrīkst atrasties uz bijušo kolhozu vai rūpnīcu ķimikāliju vai mākslīgo mēslojumu novietnes laukumiem.

Jāskatās, lai teltis neatrastos zem augstsprieguma līniju vadiem, augstiem mastiem vai kokiem. Jo pērkona laikā zibens sper tieši uz šādiem objektiem. Ļoti labi pret rāpuļiem, ūdeni un elektriskiem triecieniem nodrošina koka paliktņi (dēļu vai saplākšņu), kuri pacelti apmēram 20 vai vairāk centimetru augstu no zemes. Jāpadomā par telts apkuri. Apkārt telšu pilsētiņai un pašā pilsētiņā nedrīkst būt krūmi vai augsta zāle. Tas ir gan drošības, gan sanitārijas jautājums. Cilvēki, pat ar labu izglītību, nokārtot savas dabiskās vajadzības tālu no savas telts neies.

Ja mēs iedomājamies apli vai kvadrātu, kur izvietotas teltis, tad tualetes un virtuves blokiem jāatrodas diametrāli pretējās nometnes pusēs. Pie tam valdošajiem vējiem jāpūš no virtuves uz tualeti bet ne otrādi.

Tualetes pie telšu pilsētiņas veidošanas ir gandrīz primārais, ja ne galvenais jautājums. Tās nedrīkst atrasties pārāk tuvu un ne pārāk tālu no malējām teltīm. Virzienam uz tualeti jābūt norādītam. Sieviešu un vīriešu tualetēm jābūt atsevišķām. Vienam tualešu caurumam jābūt uz desmit cilvēkiem. Sienas jānorobežo ar saplākšņiem,celofāna blokiem vai dēļiem.Ideāli ja caurumi ir noslēdzami. Tur jābūt pietiekošā daudzumā tualetes papīram. Obligāti jābūt ierīcēm roku mazgāšanai un ziepēm.Naktī jābūt apgaismojumam. Vīriešiem jāparedz pisuāri. Tās var būt smiltīs iespraustas plastmasas caurules ar galā uzliktām piltuvēm. Jādara viss, lai tualetes apmeklējums nebūtu saistīts ar neērtām situācijām vai bailēm.

Pirms ēdnīcas apmeklējuma un no rītiem cilvēkiem ir jābūt iespējai nomazgāt rokas un seju. Te arī aprēķins līdzīgs: viens ūdens krāns uz desmit cilvēkiem. Konstrukcijas var būt dažādas. Tas atkarīgs no iespējām un apmešanās ilguma. Notekūdens nedrīkst apkārt radīt dubļus. To savāc speciāla sile, notekgrāvīši vai citas konstrukcijas. Uz zemes zem kājām jābūt akmens šķembu slānim, koka redelēm vai skuju zaru paklājam. Noteikti jābūt ziepēm vai šķidro ziepju dozatoriem.

Pēc ēšanas karavīriem jādod iespēja nomazgāt traukus. Karstajam ūdenim šajos brīžos jābūt trīs lielos traukos. Pēc trauku attīrīšanas no ēdienu paliekām tos nomazgā sārmainā ūdenī, tad noskalo tīrā karstā ūdeni. Pēcāk uz laiku traukus iemērc tīrā hlorētā ūdens šķidrumā dezinfekcijai. Speciālisti nosaka dezinficējošo vielu koncentrāciju. Nepieciešamības gadījumā dežūrējošais sastāvs seko, lai visi nomazgātu rokas un traukus noteiktā kārtībā.

Netīrumus un izlietoto mazgāšanas šķidrumu lej mucās ar filtrēšanas kārtām. Tā sastāv no oļiem pašā apakša. Tad nāk tīru smilšu kārta. Tai pa virsu ir salikti skujkoku zari vai citi maināmie materiāli. Ēdienu paliekas savāc polietilēna maisos izvešanai. Vai arī speciāli izraktās noslēdzamās bedrēs. Pēc katras reizes atkritumus nosedz ar smilšu kārtu.

Dzeramais ūdens ir ļoti svarīga nometņu funkcionēšanas sastāvdaļa. Ūdens ir pudelēs, speciālos konteineros vai lielās cisternās. Ir viens galvenais noteikums. Dzeramo ūdeni atved sertificētās mašīnās speciāli apmācīti cilvēki. Piekļuve cisternām no augšējām lūkām ir aizliegta. Nesankcionēts piekļuves mēģinājums tām ir jāuzskata kā teroristiskais drauds. Lūkas slēgtas nozīmogotas un apsargājamas dienu un nakti. Ūdens ņemšana noris tikai caur krāniem .Viss ūdens, kas atrodas cisternās ir hlorējams pēc noteiktiem standartiem. Mēģinājumi protestēt no nometnes personālsastāva puses ir uzskatāmas par provokāciju un aicinājumu uz dumpi. Šādi karavīri un civilpersonas ir nekavējoši jāizolē un jānodod tiesībsargājošām instancēm. Tas ir kaujas vienības izdzīvošanas jautājums.

Telšu pilsētiņā ir jāparedz vieta medpunktam un izolatoram. Arī dušām un pirtij. Vai nu stacionārām vai mobilajām. Ja karaspēka daļa, kas atrodas mācību nometnē, pēc desmit dienām nevar organizēt savu karavīru plānveida mazgāšanu ar veļas maiņu, tad tādas lauku mācības ir uzskatāmas par butaforiju.

Armijas daļās, rotās, bataljonos, brigādēs un galvenajā armijas štābā, ir jābūt mediķim ar attiecīgās vienības komandiera vietnieka pilnvarām un militāro pakāpi.

Tāda prasība ir visās nopietnās valstu armijās ar karošanas pieredzi.