'Aiz šiem vārtiem vaid zeme' – vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni  (272)

Izdevniecība "Lauku Avīze" izdoto monogrāfiju "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944" vēsturnieki prezentē 27. janvārī, Starptautiskajā holokausta upuru piemiņas dienā. Portāls "Delfi" piedāvā ielūkoties, ko vēsturnieki, izmantojot apjomīgu vēstures materiālu, apkopojuši un secinājuši.

Līdz šim par Salaspils nometnes pastāvēšanu nav bijusi sarakstīta neviena monogrāfija, tāpēc šī darba uzdevums, kā norāda pētnieki, bija izpētīt un analizēt Salaspils nometnes vēsturi (1942-1944), kad "tā vienlaikus darbojās gan kā "paplašināts policijas cietums" un "darba audzināšanas nometne", gan kā sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījumu vieta, gan arī nometne ar vēl citām funkcijām". Tieši tāpēc pētnieki nesauc Salaspils nometni ne par "nāves", ne par "koncentrācijas nometni".

Salaspils nometne kalpojusi kā Padomju Savienības propagandas sastāvdaļa, tolaik radītos mītus un puspatiesības vēl aizvien publicē dažādi Krievijas un Latvijas mediji, "kuru sniegtā informācija nereti balstās uz grūti pārbaudāmiem vēstures avotiem vai apšaubāmām faktu interpretācijām".

Padomju Savienībā radīts priekšstats, ka Salaspils nometnē ieslodzītie nogalināti un pazemoti nepārtraukti, tostarp nometnē notikuši medicīniski eksperimenti ar bērniem, no viņiem masveidā ņemtas asinis un tamlīdzīgi. Monogrāfijas autori iezīmē, ka daudzi "no šiem padomju propagandas un melu radītajiem priekšstatiem vienā vai otrā veidā vēlāk nonākuši arī zinātniskajā apritē un atstājuši iespaidu vēstures pētniecībā un sabiedriskajā domā vēl mūsu dienās".

Pētnieki grāmatā skaidro, ka bērni Salaspils nometnē nonāca galvenokārt kā nacistu represīvo akciju "blakusprodukts". Viens no izplatītākajiem stāstiem par bērniem nometnē ir masveidīgas asins ņemšanas no bērniem. Autori pieļauj, ka daļai bērnu asinis ņemtas, lai veiktu medicīniskas pārbaudes. Tas varēja notiks vairākas reizes, "bet vēlāk propagandas nolūkā tika sacerēts mīts par "asins izsūkšanu no bērniem vācu karavīru vajadzībām".

Autori nenoliedz, ka nometnē nebūtu miruši bērni, bet tas bija nepilnvērtīga uztura, bada, slimību un epidēmiju sekas nevis medicīnisku eksperimentu rezultāts. Dati par mirušajiem bērniem svārstās no 250 līdz 650.

Pētnieki arī iezīmē situāciju, ka novērota jauna padomju propagandas pārmantošanas tendence, par to liecina tas, ka darbi, kuru saturs balstās uz novecojošu padomju laika avotu un nekritisku pārstāstu, ne tikai parādās grāmatu plauktos Latvijā, bet tiek izplatīti Rīgā no jauna izdoti padomju laika izdevumi.

Kaut arī monogrāfijā minētais Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo cilvēku skaits ievērojami atšķiras no savulaik padomju historiogrāfijā un propagandā paustajiem skaitļiem, "tas nekādā ziņā nemazina nacistu okupācijas varas un tās veiktajās represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju atbildību un vainu par šiem noziegumiem".

Autoru aplēses liecina, ka no nometnes ieslodzītajiem, tranzītieslodzītajiem un karagūstekņiem, kuru kopskaits varētu būt no 21 855 līdz 23 035 cilvēkiem, miruši 1162 - 1952 ieslodzītie.

"Šajā pētījumā veiktā faktu noskaidrošana nav faktu relativizēšana vai falsificēšana, bet patiesības uzzināšana, kas ir svarīga gan Salaspils nometnes atspoguļošanā Latvijas un ārzemju akadēmiskajā vidē un publiskajā telpā, gan nacionālsociālistiskā režīma noziedzīgās sistēmas izpētē," monogrāfijas nobeigumā uzsver autori.

Grāmatu ir izdevusi izdevniecība "Lauku Avīze" sadarbībā ar Salaspils novada pašvaldību un Latviešu Fondu.

2005. gada 1. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā 27. janvāris tika noteikts par Starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu. Tas notika 60 gadus pēc koncentrācijas nometņu atbrīvošanas un holokausta beigām. Kopš 2005. gada holokausta upuri šajā dienā tiek pieminēti visā pasaulē.

Ebreju strādnieku mirstība Salaspilī bija augsta, tā saistāma ar smago darbu, sliktajiem dzīves apstākļiem, savukārt no ebrejiem, kas vairs nebija derīgi darbam, nometnes vadība pati "atbrīvojās". Dažādās pēckara liecībās minēts, ka dienā miruši trīs četri vai arī 10-12 strādnieku. Ir bijušas arī atmiņas, ka dienā miruši vairāki simti strādnieku, tomēr pētnieki šīs liecības apšauba.

Nav zināms, cik ebreju mira nometnē no sala, pārpūles un tamlīdzīgi. Taču, pēc ļoti aptuveniem aprēķiniem, Salaspilī mirušo un noslepkavoto ebreju skaits varēja pārsniegt tūkstoti. Autori droši apgalvo, ka vismaz 60% uz Salaspili atsūtīto ebreju tur gāja bojā.

Tāpat ebreju likteni nometnē ietekmēja nometnes vadības un apsardzes cietsirdīgā izturēšanās. "Ar ebrejiem kā ar cilvēkiem nerēķinājās. Par katru mazāko pārkāpumu viņus smagi sodīja. Bija divi soda veidi: pirmkārt, smagi miesassodi (sitieni ar pletni vai gumijas nūju), otrkārt, nāvessodus nošaujot vai pakarot."

Pēc 1942. gada vasarā būvdarbos pēdējos iesaistītos ebrejus aizsūtīja atpakaļ uz Rīgas geto. Pēc strādnieku aizvešanas Salaspils nometne sāka pildīt savas funkcijas kā paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne.

Ar ebreju tautības apcietinātājiem nometnē nodarbojās tikai vācu SD personāls. Citu tautību ieslodzīto atmiņās palicis iespaids, ka ar ebrejiem vācieši apgājušies nežēlīgāk nekā ar citiem apcietinātājiem. Pēc nometnes celtniecības tikai nedaudzi ebreji atradās nometnē, galvenokārt nometnei noderīgi "speciālisti", tostarp zobārsti.

Sākot no 1943. gada vidus, nometnē ievietoja jaunas apcietināto kategorijas: lietuviešu, latviešu un igauņu policijas bataljonu karavīrus, kā arī igauņu un latviešu leģionārus. Un atsevišķas ieslodzīto kategorijas bija kriminālnoziedzniekiem, prostitūtām un, iespējams, arī homoseksuāļiem.

Sievietes nebija atsevišķa ieslodzīto grupas, pārsvarā viņas pārstāvēja politisko ieslodzīto grupu. Pētnieki pēc atmiņām un krimināllietām spriež, ka sievietes bija aktīvas ziņotājas un intrigantes. Nometnes apstākļos risinājās arī mīlas romāni – gan ieslodzīto vidū, gan starp ieslodzītajiem un apsardzes personālu.

Kā raksta monogrāfijas autori, nometnes administrācija visādos veidos veicināja, lai ieslodzītie ziņotu cits par citu. Tāpat administrācija, veicot negaidītas pārbaudes, apzināti uzturēja baiļu sajūtu ieslodzīto starpā nometnē.

Pēc tam cilvēkus aizveda uz pirti. Tur viņiem atņēma personīgās drēbes un izsniedza nometnes apģērbu: maisa auduma pelēku jaku, bereti un koka tupeles. Ieslodzītie paturēt drīkstēja: vienas apakšbikses, kreklu, zeķu pāri, kā arī līdzpaņemtās ēdamlietas, cigaretes un sērkociņus.

Ieslodzītajiem vai nu nogrieza matus pavisam, vai arī galvai pa vidu izdzina "autobāni".

Nometnē ieslodzītie tika ievietoti barakās ar vairākstāvu nārām. Gulēšana bijusi neciešama, jo barakas bija apsēdušas blaktis, blusas un citi insekti. Šausmas barakās ieslodzītais Arturs Neparts atceras:

Ieslodzītajiem nedēļā pienācās 1350 grami maizes, 200 grami gaļas, 140 grami tauku, 50 grami biezpiena, 150 grami barības vielas jeb grūbas, griķi, auzu pārslas un citi, 120 grami cukura, 80 grami kafijas aizvietotāja. Savukārt smaga darba strādniekiem bija noteiktas papildu devas: 900 grami maizes, 100 grami gaļas un 40 grami tauku. Papildu pārtiku varēja arī nopelnīt, ziņojot par citiem apcietinātājiem.

Lielākā daļa politieslodzīto drīkstēja saņemt sūtījumus no mājām – parasti vienreiz mēnesī. Taču ne vienmēr sūtījumi sasniedza adresātus. Tāpat uzturēt sakarus ieslodzītie ar tuviniekiem varēja, rakstot vēstules, taču to saturs tika pakļauts cenzūrai.

Nometnē populāra bija spekulācija, maiņas objekti parasti bija: pārtika, cigaretes, alkohols un apģērbs. Tāpat nometnes apstākļi veicināja "pielīšanu" un nodevību.

Jāmin tas, ka koncentrācijas nometnes nebija tikai vietas, kur turēt cilvēkus apcietinājumā, nometnē un blakus tai bija izveidota ražošanas infrastruktūra, lai ieslodzītos varētu izmantot spaidu darbos.

Tāpat ieslodzītos varēja sodīt, nedodot ēst vai liekot viņiem līdz spēku izsīkumam iet "zosu gājienā" vai lēkt kā vardēm.

Savukārt bēdzēji riskēja, ka bēgšanas laikā viņi tiks nošauti vai ievainoti. Vēlāk viņus sodīja ar nāves sodu, nošaujot vai publiski pakarot.

Grāmatas autori raksta, ka masveida ieslodzīto nošaušana Salaspilī nenotika, izņemot vairākus gadījumus, kad uz nometni atveda atsevišķas apcietināto grupas. Nonākšana ieslodzījumā Salaspils nometnē varēja nozīmēt, ka izdzīvošanas iespējas ir virs 90%, taču 1943. gada nogalē sāktā cilvēku pārsūtīšana uz koncentrācijas nometnēm Vācijā un Polijā izdzīvošanas iespējas samazināja.

Lai gan padomju vēstures literatūrā ir atrodami apgalvojumi par Salaspils nometnes ieslodzīto nogalināšanu gāzes kamerās vai arī tam speciāli izveidotās automašīnās ar gāzes kamerām, pētnieki norāda, ka tam nav ticamu liecību. "Tādējādi apgalvojumi par gāzes mašīnām un gāzēšanu Salaspilī paliek kā propagandas frāzes bez kāda realitātes seguma."

Uzturēšanos Salaspils nometnē daudziem īpaši grūtu padarīja šeit izplatītās slimības un epidēmijas, daļa ieslodzīto slimoja ar dizentēriju, masalām, tīfu un citām slimībām.