Latvijā un Eiropā antisemītisms vēl joprojām ir dzīvs, brīdina pētnieki  (53)

Latvijas Cilvēktiesību centrs sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieku Didzi Bērziņu un muzeja "Ebreji Latvijā" direktoru Iļju Ļenski ir radījis darbu "Antisemītisma izpausmes: vēsture un mūsdienas", kas, kā norāda autori, ir domāts zināšanu izplatīšanai pret aizvien esošajām antisemītisma idejām. Publikācija, kuras zinātniskais redaktors ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis, tapusi projekta "NVO rīcībspējas stiprināšana naida kurināšanas ierobežošanai internetā".

Pētījumā autori mēģina atbildēt uz jautājumiem: kas ir antisemītisms, kādi ir tā raksturīgākie mīti un aizspriedumi un kā tie attīstījušies vēstures gaitā. Portāls "Delfi" piedāvā ielūkoties senākajos un visizplatītākajos antisemītiskajos mītos, ko publikācijā aprakstījuši pētnieki.

Kā skaidro autori, pēdējo desmitgažu globālās socioloģiskās aptaujas liecina, ka antisemītiskas tendences pasaulē nav mazinājušās. Arvien izteiktāk novērojamas jaunas antisemītisma formas, kuru būtiskākās iezīmes ir tādas, ka antisemītisms izpaužas kontekstā ar konfliktu Tuvajos Austrumos.

Publikācijā apskatītie jautājumi tiek kontekstualizēti Latvijas situācijai, tādējādi parādot, ka šīs problēmas bijušas un aizvien vēl ir aktuālas arī Latvijā. Kā norāda autori, "pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas etniskajās attiecībās ir jūtama senu aizspriedumu un iepriekšējo režīmu ietekme vai to realizētās politikas mantojums, kas dažkārt izpaužas publiskās antisemītisma izpausmēs. [..] joprojām pastāv nozīmīgi izaicinājumi antisemītisma mazināšanā, tai skaitā globalizācijas tendences un mainīgās saziņas formas."

Kā minēts publikācijā, starptautiskā nevalstiskā organizācija ADL ("Anti Defamation League") 2014. gadā veica pētījumu "The ADL Global 100: An Index of Anti-Semitism", kurā secināja, ka Latvijas antisemītisma indekss (28%) ir nedaudz augstāks nekā vidēji pasaulē, taču zemāks nekā Austrumeiropas vidējais rādītājs.

Visu publikāciju var izlasīt šeit.

Joprojām bieži saskatāms mūsdienu antisemītiskajos priekšstatos ir priekšstats par ebrejiem kā "Sātana kalpiem", kas pilda kādu svešu un ļaunu gribu. Visu antisemītisko ideju pamatā ir priekšstats par ebrejiem kā par spēku, kas ir neatdalāmi saistīts ar pasaules vai kādas tās daļas likteņiem. Kā skaidro publikācijas autori, šie priekšstati ne vienmēr noveduši tikai un vienīgi pie ebreju vajāšanas, tie ir pamatā arī to cilvēku domāšanai, kas ebrejus kā tautu cildina.

Tieši 12. gadsimtā tika noformulēti arī galvenie antisemītiskie mīti – par kristiešu asins izmantošanu rituālos un par ebrejiem kā "Sātana kalpiem". Viduslaikos ebreju tēls mainās līdz bezspēcīgiem ienaidniekiem, kuri, nespēdami nodarīt pāri kristietībai, tomēr cenšas tai kaitēt.

Savukārt 19. gadsimtā Humanitāro zinātņu attīstība nozīmēja arī jaunu antropoloģisko teoriju rašanos. 19. gadsimta pirmajā pusē, sintezējot filoloģijas un bioloģijas atzinumus, tika formulēts priekšstats par etniskām grupām, kuras vieno "asinis" un iedzimtas īpašības.

Tas radīja priekšnoteikumus modernā rasisma dzimšanai. Eiropas sabiedrība, kura tolaik atradās Indijas kultūras valdzinājumā, tur meklēja cilvēces saknes, indoeiropieši – "ārieši" – tika pasludināti par augstākās kultūras nesējiem, cilvēces talantīgāko, aktīvāko un apgarotāko daļu jeb "rasi". Savukārt "semītiem" tika piedēvētas visas iespējamās negatīvās īpašības.

Paralēli attīstījās arī senie priekšstati par ebrejiem kā Sātana iemiesojumiem, kas sasaucās ar 19.-20. gadsimta mijā populāro priekšstatu par ebreju amoralitāti. "Rases pētnieku" koncepcijās rasu gradāciju noteica ne tikai fiziskās īpašības, bet arī tā sauktās "rases gars".

Ebreju gars tika uzskatīts par nesavienojamu ar Eiropas tautu vērtībām. Lielā mērā šo priekšstatu ietekmēja arī vēl 18. gadsimta otrajā pusē izveidojies priekšstats par jūdaismu kā ļoti arhaisku reliģiju.

Ebreji, kristiešuprāt, bija apsēsti ar miesu. Šī apsēstība nozīmēja arī ebreju paaugstināto seksualitāti, miesaskāri, kā kaut ko dzīvniecisku, kas labi atbilda ebreju "semītiskai" dabai. Šo ideju aktīvi izmantoja nacistu propaganda.

Austrumeiropā visbiežāk pastāv priekšstats, ka ebrejiem ir vajadzīgas kristiešu asinis, lai ceptu macu – neraudzētu maizi Pesaha svētkiem, ko kļūdaini sauc arī par ebreju Lieldienām.

Pētnieki gan atzīmē, ka Bībelē pastāv visstingrākais aizliegums lietot asinis uzturā un principā jebkāds kontakts ar asinīm padara cilvēku rituāli netīru. Tāpēc, lai jūdaisma tradīcijā atļautā dzīvnieka gaļa būtu ēdama, tā speciālā veidā tiek attīrīta no asinīm.

Asins apsūdzības pirmsākumi ir meklējami viduslaikos un sākotnēji nebija saistīti ar macu. Ebreji tika apsūdzēti kristīgo bērnu mocīšanā, imitējot Kristus mokas. Šādas apsūdzības bieži atkārtojas viduslaikos.

Paralēli viduslaikos parādījās arī ebreju apsūdzības par oblātu – dievmaizīšu apgānīšanu. Saskaņā ar šo priekšstatu, ebreji zaga nevis bērnus, bet dievmaizi. Saskaņā ar šo apsūdzību, ebreji nozagto dievmaizi apgānīja, durstot to ar nažiem, lai šādā veidā simboliski darītu pāri Kristum. Kopumā viduslaikos fiksētas ap simts dievmaizes apgānīšanas apsūdzību.

Apsūdzības par asins iegūšanu kādām specifiskām ebreju vajadzībām, tajā skaitā macas cepšanai, parādās 13. gadsimtā.

Kopumā viduslaikos ne tikai cilvēka asinis, bet arī citas ķermeņa daļas tika plaši izmantotas maģiskajās un medicīniskajās praksēs. Šis priekšstats ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Tā Preiļos 2012. gadā pierakstītā intervijā kāds intervējamais klāstījis: "Saka, ka vajag acis pasmērēt, kad piedzimst bērns. Bet nu tagad slimnīcās bērni dzimst, un ebrejietēm bērni tādi paši un tiem acis tādas pašas."

Par prototipu šim aizspriedumam uzskata Bībeles sižetu no Esteres grāmatas, kurā ebrejiete Estere tika speciāli iesūtīta Persijas ķēniņa Artakserksa galmā, lai kalpotu savas kopienas interesēm.

Līdz 19. gadsimta ebreju klātbūtne Eiropas publiskajā telpā nebija liela un pamanāma. Taču emancipācijas laikmets mainīja visu.

Piemēram, Vācijas zemēs un Austrijā daudzi ebreji kļuva pamanāmi un ietekmīgi vispirms finanšu, bet drīz vien arī intelektuālajā pasaulē. Ievērojams bija arī ebreju skaits mākslas pasaulē.

Ebreju emancipācija bieži vien nozīmēja arī iespēju ebrejiem apmesties tajās pilsētās, kur vēlajos viduslaikos viņu klātbūtne tika aizliegta. Pilsētās viņi kļuva arvien pamanāmāki. Tāpat svarīgi piebilst, ka izglītību ebreji uzskatīja par vienu no svarīgiem integrācijas līdzekļiem.

Tas noveda pie tā, ka 19. gadsimta vidū un otrajā pusē arvien vairāk sāk veidoties priekšstats, ka ebreji apzināti ir pārņēmuši un monopolizējuši noteiktas nozares, tostarp žurnālistiku, zinātni un advokatūru.

Kā norāda publikācijas autori, ebreju "atmaskošana" kļuva par svarīgu propagandas paņēmienu Padomju Savienībā (1948-1953), kad plaši izvērsās tā saucamā "cīņa pret kosmopolītiem". Savukārt 1953. gadā sākās tā saucamā "ārstu lieta", kad "ebrejiem - cionistu aģentiem" tika inkriminēta iefiltrēšanās PSRS varas augstākajos aprindās ar mērķi kaitēt valsts vadībai. Konservatīvajās aprindās parādījās tieksme saukt par ebrejiem visus, ko uzskatīja par PSRS vai Krievijas ienaidniekiem.

Jāpiebilst, ka arī 2014. gada Ukrainas krīzes laikā internetā izplatījās teksti, kuros vadošajiem Ukrainas politiķiem tika piedēvēta ebreju izcelsme.

Kā skaidro publikācijas autori, vēl viens infiltrācijas mīts, kas pēdējā laikā ir zaudējis savu popularitāti, ir mīts par "ebreju sievām", kuras tiek "ieprecinātas" kādas valsts elitē.

Priekšstati par ebreju tieksmi un vienotu rīcību ceļā uz vispasaules kundzību ir viens no klasiskajiem un visnoturīgākajiem antisemītiskiem mītiem.

Šis mīts bija nozīmīgs nacistu ideoloģijas elements, un kalpoja kā viens no "attaisnojumiem" holokaustam. Šis mīts ir vēl joprojām dzīvs, it īpaši arābu valstīs un Austrumeiropā, savukārt Rietumeiropā un ASV tas ir populārs galvenokārt marginālajās aprindās.

Mīts par ebreju sazvērestību ir tikai daļa no plašākas sazvērestības teoriju tradīcijas, un sākotnēji galveno lomu šajā teorijā spēlēja slepenās sabiedrības. Pirmais konspiroloģijas uzliesmojums notika 18. gadsimta 70.-80. gados un lielā mērā bija saistīts ar brīvmūrniekiem un citām līdzīgām organizācijām.

Ja Rietumeiropā sazvērniekus meklēja starp integrētajiem ebrejiem, tad Krievijas impērijā tieši otrādi – viens no galvenajiem pārmetumiem ebrejiem bija nevēlēšanās integrēties.

20. gadsimta pašā sākumā tika publicēts "Ciānas gudro protokoli" – slavenākais antisemītiskais viltojums. Darbā tiek prezentēti "ebreju līderu apspriedes protokoli", kuros tiek runāts par veidiem, kā paverdzināt un pakļaut savai gribai citas tautas. Starp "plāniem" minēta dažādu utopisko un moderno ideoloģiju izplatīšana, demokrātijas imitācijas ieviešana kā aizsegs ebreju darbībai, kontroles pār presi iedibināšana un tamlīdzīgi.

Diezgan ātri pēc pirmajām publikācijām Rietumu presē "Protokoli" tika atmaskoti kā falsifikācija, bet tas tomēr nespēja apturēt "Protokolu" izplatību. 1920. gadā "Protokolus" angļu valodā publicēja avīze "The Times", taču drīz nācās publicēt arī atsaukumu, jo žurnālisti secināja, ka to teksts ir falsifikācija.

Arī Latvijai "Protokoli" negāja secen. Viens no vadošiem "Protokolu" popularizētajiem Latvijā bija ievērojamais pedagogs un atturības kustības līderis Jānis Dāvis. Viņš ne tikai 1923. gadā tulkoja "Protokolus" latviski no krievu valodas, bet arī pats sarakstīja vairākus antisemītiskus darbus.

Viens no svarīgiem aizspriedumiem, ko no "Protokoliem" pārņēma Latvijas antisemīti, ir priekšstats par starptautiskām organizācijām kā ebreju pasaules pārvaldīšanas instrumentiem.

Lai gan "Protokoli" vairākkārt tika atzīti par falsifikāciju, tomēr tie bija un arvien ir populāri. Tāpat tie kļuva arī par avotu citiem antisemītiskiem tekstiem.