'Zem komunisma kupola' – publisko liecības, kā latvieši pārtapa par tautfrontiešiem  (267)

Grāmata piedāvā līdz šim neredzētu ieskatu tālaika redzamāko Komunistiskās partijas funkcionāru - Jāņa Jurgena, Viļa Krūmiņa, Eduarda Berklava, Jāņa Britāna, Arvīda Griguļa, Alfrēda Čepāņa, Mārītes Rukmanes, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika un Anatolija Gorbunova u.c. - gaitās. Daudzi no viņiem iemantojuši savdabīgu kompartijas politisko ikonu statusu.

"Katra atmiņa reizē ir subjektīva un selektīva. Lai spriež lasītājs, kāds ir šīs grāmatas ticamības koeficients, restaurējot to vai citu situāciju, raksturojot izvēlēto partijnieku galeriju. Neviens no viņiem nav tikai cietējs vai elks, bezdomu izpildītājs vai vienīgās patiesības pravietis, katrs ir personība," portālam "Delfi" stāsta grāmatas autors Voldemārs Hermanis.

"Delfi" ielūkojās tikai vienā no daudzajiem grāmatā aplūkotajiem aspektiem, proti, kā tapa Tautas fronte un cik liela ietekme tās izveidē tolaik bija kompartijai un Valsts drošības komitejai.

"Atmoda vēl nebija sākusies, kad viens no VDK Liepājas nodaļas vadītājiem atnāca pie manis ar PSKP biedru sarakstu, kurus viņi bija izvēlējušies par savu ziņotāju grupu vadītājiem. Tajā bija gan man personīgi pazīstami, gan sveši cilvēki (kopā ap 30). Sarakstu izlasīju, parakstījos, ka esmu iepazinies. Mutiski norunājām, ka tas nav publiskojams," grāmatā stāsta viens no 90. gadu sākuma redzamākajiem politiskajiem darbiniekiem Alfreds Čepānis.

"Atmodas laikā daļa no viņiem bija Tautas frontes aktīvisti un lielākie komunistu nīdēji. Visnegantākajiem diskusiju laikā nosaucu viņu segvārdu, un mute bija ciet. Lielākā daļa no visiem turpina kaut kur strādāt, dažus ievēlēja Saeimā un pašvaldībās, bet neviens nav īpaši izcēlies," turpina Čepānis.

Čepānis arī iezīmē to fonu, ar kura sekām mēs saskaramies joprojām. "Daudzi armijnieki, vai tie bija no Urāliem, Tālajiem Austrumiem vai Viduskrievijas, dienestu beidzot, teica, ka grib dzīvot Baltijā. Igauņi un lietuvieši no tā kaut kā prata izvairīties. Latvijā, acīmredzot Augusta Vosa labvēlīgās attieksmes dēļ, noskaņojums pret viņiem bija citāds. Demobilizētajiem līdzi nāca celtniecības programmas, kapitālieguldījumi dzīvokļu celtniecībai. Ir dzirdēts, ka demobilizēto armijas cilvēku skaits, kas apmetās uz dzīvi Latvijā, bija apmēram 400 tūkstoši. Tie, kuri nav aizbraukuši, arī tagad ir vislielākie pretinieki, pat ienaidnieki pašreizējai valsts iekārtai".

Vēsturniece Daina Bleiere grāmatā norāda, ka 1988. gada vasarā vēl nebija nekādas skaidrības, uz kuru pusi nosvērsies svaru kausi. Tas nebija skaidrs arī Maskavā, uz ko visi skatījās. Vēl 1989. gada aprīlī tika publicēta Ņinas Andrejevas vēstule laikrakstā "Sovetskaja Rosija", un bija sajūta, ka var sekot atpakaļkritiens. Tiesa, 1988. gadā LKP CK vēl kontrolēja situāciju, kaut pašā Centrālkomitejā nebija skaidrības, ko no viņiem sagaida Maskava un kā reaģēt. Bija spiediens no apakšas, bet no otras puses - bailes, ka "atkusnis" var ātri beigties. Kad radās Tautas fronte (LTF), situācija jau bija skaidrāka. Latvijā krasi iezīmējās divas pretējas nometnes.

- Kā vērtējat vēsti, ko Kirova rajona partijas komitejas pirmajai sekretārei Mārītei Rukmanei pienesis kāds Stūra mājas darbinieks: "Mēs, 27 cilvēki, dibinām savu Tautas frontes nodaļu"?

Esmu dzirdējusi šo stāstu no citiem avotiem. Bijis mēģinājums nodibināt LTF nodaļu, kas Stūra mājā novedis pie liela skandāla. Lai arī tiek uzskatīts, ka VDK darbinieki šajā laikā galvenokārt ir pārorientējušies uz savu biznesu, ne visi tik ātri to spēja vai arī nespēja vispār. Turklāt, kad dibināja Tautas fronti, tajā gribēja piedalīties arī daudzi vēlākie interfrontisti. Piemēram, grupa no Civilās aviācijas institūta, kas demonstratīvi aizgāja prom no LTF 1. kongresa. VDK cilvēki labi zināja sabiedrības noskaņojumu, un nebūtu jābrīnās, ka vismaz daļa vēlējās iekļauties kopējā plūsmā.

Kas īsti būs Tautas fronte, par to sākumā skaidrības nebija. Vieni saka, ka to dibināja Centrālkomiteja. Es teiktu, ka tas notika ar CK atļauju un tā cerēja, ka varēs šo procesu vadīt. Bet jau Tautas frontes 1. kongresā un vēl vairāk pēc tam kustība kļuva nevadāma. Tas, protams, nebija ierēķināts.

- Latvijā, atšķirībā no Lietuvas, pamattautas īpatsvars kompartijā nekad nav pārsniedzis pusi no komunistu kopskaita. Astoņdesmitajos gados partijas Ļeņingradas rajona sanāksmēs nereti tika runāts par "ļica korennoj nacinaļnostji"* uzņemšanu, bet nekas nemainījās. Kā liecina kopējā statistika, līdz Gorbačova nākšanai pie varas latviešu daļa partijā pat nedaudz kritusies. Kāpēc tā?

Viens no galvenajiem faktoriem - imigrācija. Piemēram, militāristi demobilizējās no armijas un kā partijas biedri te automātiski palika. Otra lieta: kopš Hruščova laikiem, uzņemot partijā, priekšroka tika dota strādniekiem un zemniekiem. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados latviešu īpatsvars samazinās daudzās nozarēs, vairākumā viņi ir tikai lauksaimniecībā, izglītībā (ar tendenci samazināties), kultūrā, mākslā, valsts pārvaldes orgānos. Tās ir nozares, kurās jaunu partijas biedru uzņemšanas kvotas bija mazākas. Vienīgais izņēmums - lauksaimniecība, kas arī izskaidro, kādēļ Atmodas laikā lauku rajonu komunisti bija ļoti aktīvi tās atbalstītāji. Rūpniecībā, transportā, celtniecībā, arī zinātnē latvieši bija mazākumā.

Tā laika aktīvs politiskais un sabiedriskai darbinieks Vilis Krūmiņš palicis pie pārliecības, ka "pēkšņi un no gaisa tā (Latvijas Tautas fronte) nenokrita". Nav šaubu, ka "augšā" bija vēlme redzēt pie topošās kustības stūres tautā populāru un reizē tomēr arī vadāmu cilvēku.

"Pārdomām par šo tēmu kāda mazāk zināma epizode. Bijušais Dabas muzeja direktors stāstījis Dainim Golberģim par mēģinājumu viņu katapultēt LTF pašā augstākajā postenī. Ar tādu piedāvājumu 1988. gada vasaras nogalē pie viņa ieradusies Borisa Pugo [attēlā] vadītās Centrālkomitejas "biedru grupa". V. Krūmiņš atteicies. Nav nekāds pārsteigums, ka viņš ievēlēts kā LTF pirmā, tā otrā sasaukuma Domē. Ar viņa viedokli vairāk vai mazāk rēķinās.

Pirms vērienīgās tautas manifestācijas Mežaparkā 1988. gada 7. oktobrī notika plašākai sabiedrībai nemanāmi priekšdarbi. Domu par šāda pasākuma rīkošanu bija izteikuši Jānis Peters un Arnolds Klotiņš. V. Krūmiņam uzticēts vadīt manifestācijas praktisko sagatavošanu. Tajās dienās tieši Dabas muzejs kļuvis par šī vērienīgā pasākuma rīcības štābu. Vai paši muzejnieki to vēl atceras?

Te lieti noderējusi bijušā frontinieka, partijas darbinieka un vadītāja pieredze. V. Krūmiņš aicinājis talkā jaunatnes līdera Māra Baidekalna puišus, savākta apsardze pret iespējamām provokācijām. "Kara apgabala pavēlnieks Kuzmins mūs centās iebaidīt ar lielgabalu bateriju Ķīšezera krastā," desmit gadus pēc tautas dziesmotā pacēluma atcerēsies Vilis Krūmiņš. Ekscesu nebija, un "šo mirkļu dēļ bija vērts dzīvot visu mūžu"."

Kā iestāties partijā?

Par PSKP biedru var kļūt katrs Padomju Savienības pilsonis, kas atzīst partijas programmu un statūtus, aktīvi piedalās komunisma celtniecībā, darbojas vienā no partijas organizācijām, izpilda partijas lēmumus un maksā biedru naudu. (Padomju Savienības Komunistiskās partijas Statūti (1. pants))

Varas monopols

Padomju sabiedrības valdošais un virzošais spēks, tās politiskās sistēmas, valsts un sabiedrisko organizāciju kodols ir Padomju Savienības Komunistiskā partija. PSKP pastāv tautas interesēs un kalpo tautai. (No PSRS Konstitūcijas 6. panta)

Kandidātu selekcija

Partijas organizācijas rekomendējušas kolektīvu sanāksmēs izvirzīt vēlēšanām par deputātiem ap 50 procentus PSKP biedru un kandidātu, 22,4 procentus komjauniešu, kopējā deputātu kandidātu skaitā 30 procentus vecumā līdz 30 gadiem, 47 procentus sievietes, 56 procentus - "ļica korennoij nacionaļnostji" (krievu val. - personas no pamattautas). (LKP Ļeņingradas RK norādījums par kandidātu kvalitatīvo sastāvu Ļeņingradas rajona Tautas deputātu padomei, 1979. gada decembris.)

Latviešu īpatsvars LKP rindās

1945. gadā - 30%

1946. gadā - 33%

1947. gadā - 26%

1989. gadā - 39%

(Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 25. sējums)