Ja Kremlim ir jāaizsargājas, tad no kā? Atklāj grāmatu par Krievijas ārpolitiku  (422)

Rakstu krājumā tiek apskatīti politiskie un ekonomikas procesi Krievijā no Krimas aneksijas brīža līdz 2015. gada nogalei.

"Sarkanais cietoksnis, Padomju cietoksnis, Nacionālisma cietoksnis – tā ir tikai daļa no apzīmējumiem, kas tikuši izmantoti, lai skaidrotu, kas notiek Krievijā dažādos tās vēsturiskajos posmos. Cietokšņa tematika ir neatraujama no aizsardzības sfēras. Ja Krievijai ir jāaizsargājas, tad no kā? " grāmatas atklāšanas dienā sacīja rakstu krājuma galvenais redaktors Andris Kudors.

"Vai Vladimirs Putins tiešām domā, ka NATO plāno uzbrukt Krievijai? Visticamāk, ka ne. Taču būtiskāk ir, vai Krievijas sabiedrība tam noticēs, ja no TV ekrāniem regulāri tiks skandināts, ka Krieviju kā cietoksni ielenc ienaidnieki, kuri to vien plāno kā uzbrukt un valsti sadalīt," stāstot par jaunā pētījuma nosaukuma izvēli, skaidroja Kudors.

Grāmata, kas publicēta angļu valodā, ir sadalīta četrās tematiskās daļās: ideoloģija, politika, ekonomika un drošība.

Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu dažās no rakstu krājuma publikācijām:

Krievija ar aplenktā cietokšņa ideju kultivēšanu valsts medijos noved pie tā, ka iedzīvotāji, baidoties no it kā ļaunu vēlošās ārpasaules, atbalsta Putina agresīvo ārpolitiku, APPC rakstu krājumā vērtē Lietuvas vadošais eksperts informācijas kara jautājumos, Viļņas Universitātes pētnieks, Nerijus Maliukevičius un starptautisko jautājumu eksperts Simons Aļģirds Spurga.

"Krievija ar aplenktā cietokšņa ideju kultivēšanu Krievijas medijos noved pie tā, ka Krievijas iedzīvotāji, baidoties no it kā ļaunu vēlošās ārpasaules, atbalsta Putina agresīvo ārpolitiku, kas rezultātā tiešām noskaņo brīvo pasauli pret revanšisma pārņemto Putina režīmu un dažkārt pret visu Krieviju. Proti, ārējā ienaidnieka tēla pastāvīga kultivēšana noved pie tā, ka uztvertie draudi kļūst reāli," publikācijā skaidro politologi.

Šo pieņēmumu, kā uzskata Maliukevičius un Spurga, apstiprina nesenie ģeopolitiskie notikumi: "Veicinot konfrontācijas diskursu un pamatojot savu darbību ar šķietamiem draudiem no rietumvalstu puses, Krievija pēdējā laikā ir nostājusies uz konflikta ceļa ar pārējo pasauli. Šajā ziņā mediju videi ir svarīgākā loma - "rusofobu" uzbrukumi tai skaitā krievu pasaules kontrolētajiem naratīviem, ko papildina ekonomiskais un juridiskais spiediens uz pašmāju neatkarīgajiem medijiem, kā arī pielietotie informācijas kara rīki, ir izveidojuši situāciju, kad koncepts "cietoksnis Krievija" ir kļuvis par politisku realitāti."

"Valsts iekšienē Krievijas cietoksni raksturo klusuma spirāle, kas rodas no mediju pašcenzūras, baiļu atmosfēras, ko pastiprina politiskās slepkavības, kā arī no visaptverošās patriotisma eiforijas, kas atspoguļojas sabiedriskās domas aptauju rezultātos. Kopumā var sacīt, ka "cietoksnis Krievija" balstās uz informācijas karu, kur konfrontācijā ar rietumvalstīm tiek izmantoti galvenokārt starptautiskie televīzijas tīkli, kā arī apmaksātie interneta troļļu pakalpojumi," skaidro pētnieki.

Maliukevičius un Spurga arī neprognozē, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties: "Diemžēl arī nākotnē, visticamāk, ir sagaidāma Krievijas valsts varas centralizācija mediju sektorā un nepārtraukta informācijas kara stratēģijas attīstība."

Krievijas valsts prezidenta Vladimira Putina ideoloģija cenšas atrisināt neatrisināmo uzdevumu - uz padomju mirāžas, kura sekmēja PSRS sabrukumu, pamatiem uzbūvēt veiksmīgu un ietekmīgu valsts sistēmu, APPC rakstu krājumā vērtē Krievijā dzīvojošais publicists un reģionālās politikas jautājumu eksperts Dmitrijs Oreškins.

Šīs iedomas bezcerīgumu var maskēt, kamēr dabas resursu augstās cenas ļauj uzturēt ekonomisko labklājību, uzskata pētnieks, piebilzdams, ka Putina ideoloģiskā sistēma, līdzīgi Staļina sistēmai, var sabrukt, izsīkstot tai pieejamiem tehnoloģiskiem, demogrāfiskiem, dabas, organizatoriskiem, intelektuāliem un pārējiem resursiem.

"Pakāpeniska modernizācija tai nav pieņemama, jo modernizācija nozīmē konkurenci, šķiršanos no atsevišķām pilnvarām un to deleģēšanu uz leju – un tas ne tikai iedragā augstākstāvošo korporācijas dalībnieku intereses, bet arī, kā viņiem šķiet, slēpj sevī valsts izjukšanas draudus," skaidro Oreškins. Savukārt varas vertikāles saglabāšana padara šos draudus vēl reālākus un, salīdzinot ar relatīvi miermīlīgo PSRS izjukšanu, iedzīvotājiem daudz bīstamākus. "Šī ir viena no sistēmas daudzajām iekšējām pretrunām," uzskata pētnieks.

Lai panāktu sankciju atcelšanu un piesaistītu jaunas investīcijas,Krievija varētu samazināt savas aktivitātes Ukrainā un Sīrijā un meklēt ceļus, kā normalizēt attiecības ar rietumvalstīm, tā APPC jaunajā grāmatā raksta Maskavā dzīvojošais pētnieciskās žurnālistikas mediju portāla "The Insider" galvenais redaktors Romāns Dobrohotovs.

"Eiropas atkarības no Krievijas gāzes mazināšanās un vispārējais energocenu kritums, kas atņem Kremlim tā ietekmes sviras, kā arī akūta nepieciešamība pēc ārējām investīcijām liek Krievijai apsvērt samierināšanās variantus. Esošajā situācijā Kremlis varētu demonstrēt gatavību piekāpties gan Sīrijas jautājumā, gan jautājumā par okupētajām Luhanskas un Doņeckas apgabalu teritorijām, bet ne Krimu," publikācijā raksta Dobrohotovs.

Kremlis neatlaidīgi cenšas radīt Krievijas kā aplenkta cietokšņa tēlu, kas izpaužas valsts ideoloģijas propagandētāju viedokļos, kuri palīdzējuši stiprināt centrālo varu un saliedēt atbalstītājus valsts iekšienē, raksta autors. Viņš piebilst, ka tikai tagad Krievijas varas pārstāvji sākuši apjēgt, ka valsts nevar ilgi eksistēt aplenkuma stāvoklī, jo, neraugoties uz visiem paziņojumiem par importa aizvietošanu, tā nespēj pati sevi pabarot.