Iebraucot kādā no Latvijas mazākajām pilsētām, piemēram, Apē, kāds varētu aizdomāties, kāpēc tai ir pilsētas statuss, bet lielākās Pierīgas pašvaldības, kur iedzīvotāju skaits ir daudzkārt lielāks, joprojām ir ciemi. "Delfi" skaidroja, kas nosaka, kāpēc Latvijā viena apdzīvota vieta ir pilsēta, bet otra ne.
Iedzīvotāju skaits krīt, pilsētas statuss saglabājas
Latvijā apdzīvotas vietas iedalītas trīs veidos – pilsētas, ciemi un viensētas. Saskaņā ar likumdošanu pilsētas statusu var piešķirt apdzīvotām vietām, kuras ir kultūras un komercdarbības centri ar attīstītu inženierinfrastruktūru un ielu tīklu un kurās ir ne mazāk kā 2000 pastāvīgo iedzīvotāju.
Latvijā ir vairāki ciemi, kuru iedzīvotāju skaits ir ievērojami lielāks par diviem tūkstošiem. Vēl vairāk – izrādās, pilsētas statusu var piešķirt arī apdzīvotām vietām, kurās ir mazāk iedzīvotāju, ja tās atbilst pārējiem iepriekš minētajiem kritērijiem, portālam "Delfi" pastāstīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM).
"Tādējādi Latvijā ir vairākas pilsētas, kuras, pateicoties vēsturiski izveidojušos apstākļu kopumam – noteiktai apbūves specifikai, tradīcijām un iedzīvotājiem pieejamo pakalpojumu klāstam – saglabā pilsētas statusu, neraugoties uz pastāvīgo iedzīvotāju skaitu, kurš ir mazāks par 2000," apliecina ministrijā.
Tas skaidro to, ka pilsētas statuss netiek atņemts, lai arī zemās dzimstības un emigrācijas dēļ daudzviet vairs ne tuvu nevar runāt par 2000 iedzīvotājiem. Pēc iedzīvotāju reģistra datiem 2016. gada 1. janvārī mazākās Latvijas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita bija Durbe ar 561 iedzīvotāju, Subate ar 684 iedzīvotājiem un Pāvilosta ar 1035 iedzīvotājiem.
Tādējādi, ja pārskatām otrās neatkarības laika procesus, iedzīvotāju skaitam samazinoties, pilsētu skaits pēdējos 25 gados – tieši otrādi – pieaudzis. Kopumā Latvijā pašlaik ir 76 pilsētas. Salīdzinājumam 1990. gadā bija 56 pilsētas. Taču jau kopš 1996. gada šajā ziņā valda administratīva garlaicība – jaunas pilsētas Latvijā klāt nenāk.
Jaunākā pilsēta ir Skrunda, kas pilsētas statusu ieguva 1996. gadā. Savukārt Ķegums, Līgatne un Salaspils pilsētas statusu ieguva 1993. gadā, tās pārveidojot no pilsētciemata statusa.
Deviņu lielāko pilsētu – Daugavpils, Jēkabpils, Jelgavas, Jūrmalas, Liepājas, Rēzeknes, Rīgas, Valmieras un Ventspils – teritorijām ir noteikts arī administratīvās teritorijas – republikas pilsētas statuss, un tām ir pašvaldības tiesības. Savukārt 67 pilsētu teritorijām ir novada teritoriālā iedalījuma vienības statuss - novada pilsēta. Tās ietilpst novadu pašvaldību teritorijās kā novada teritoriālā iedalījuma vienības.
Pilsētas priekšrocības nevilina
VARAM informē, ka ministrija visus šos gadus nav saņēmusi ne pašvaldību lēmumus, ne vēstules par pilsētas statusa piešķiršanu kādam novada ciemam.
Aptaujājot vairākas Pierīgas pašvaldības, kas varētu pretendēt uz pilsētas statusu, portāls "Delfi" pārliecinājās, ka tas neietilpst pašvaldību plānos.
Tā, piemēram, Mārupes novadā gada sākumā bija deklarēti 18 752 iedzīvotāji, tomēr pašvaldība nav pretendējusi un arīdzan domājusi par pilsētas statusa iegūšanu Mārupei. Jānorāda gan, ka visi novada iedzīvotāji nedzīvo vienā ciemā, taču arī pats Mārupes ciems jau sen ir daudz apdzīvotāks nekā minētās Durbe vai Subate.
"Esam labi attīstīts novads ar pieciem ciemiem Rīgas pievārtē, kas ir pievilcīgs iedzīvotājiem, biznesam un atpūtai kvalitatīvas un harmoniski attīstītas vides dēļ, vienlaikus saglabājot arī lauksaimniecību un lauku ainavas. Iedzīvotājiem un komersantiem esam pievilcīgi tieši tādēļ, ka esam novads - iedzīvotāji atrodas ļoti tuvu Rīgai, attiecīgi var izmantot visas galvaspilsētas sniegtās priekšrocības, tai pašā laikā, atrodoties ārpilsētā un baudot lauku ainavas, zaļu vidi un plašās dabas teritorijas," norāda Mārupes novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Žunde.
Arī Ķekava, kurā 1. janvāri reģistrēti 15 662 iedzīvotāji, nav domājusi par pilsētas statusa iegūšanu, jo tas paaugstinātu iedzīvotājiem nekustamā īpašuma nodokli, kā arī citas izmaksas.
Tikmēr viena jauna pilsēta tomēr ir paredzēta – Carnikavas novada attīstības plānošanas dokumenti paredz līdz 2030. gadam izveidot Carnikavas pilsētu. "Ilgtermiņa stratēģija paredz, ka Carnikavas pilsēta būtu abos Gaujas upes krastos, apvienojot esošos Carnikavas, Garupes, Gaujas un Siguļu ciemus," stāsta Carnikavas novada domes Attīstības un plānošanas nodaļas vadītājs Edgars Pudzis.
Kā pilsētas statusa ieguvumus viņš min vietējās identitātes stiprināšanu, pienākumu nodrošināt vienmērīgu pakalpojumu pārklājumu visā pilsētas teritorijā, kā arī risināt ceļu un transporta savienojumus.
"Būtībā pilsētvides plānošana būtu jauns izaicinājums. Kā šobrīd identificētos potenciālos negatīvos faktorus var minēt izmaiņas apbūves noteikumos, bet tas zināmā mērā būtu jārisina, izstrādājot jaunu teritorijas plānojumu," piebilst Pudzis.
Saskaņā ar pašvaldības sniegto informāciju pašlaik Carnikavā deklarēti ir aptuveni 7,8 tūkstoši iedzīvotāju, bet vasarā to skaits krietni pieaug, sasniedzot 20 - 30 tūkstošus cilvēku.
No saraksta izlido vien Kalnciems
To, kā var mainīt apdzīvotas vietas statusu, nosaka Ministru kabineta noteikumi. Lai ciems iegūtu pilsētas statusu, pašvaldībai ir jārīko priekšlikuma publiskā apspriešana iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanai. Pašvaldība, izvērtējot publiskās apspriešanas rezultātus, sagatavo attiecīgus dokumentus un iesniedz tos VARAM.
Pēc tam VARAM sagatavo grozījumu projektu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā un iesniedz to izskatīšanai valdībā, bet gala lēmumu pieņem Saeima, veicot attiecīgus grozījumus likuma pielikumā, kurā uzskaitītas visas republikas pilsētas, novadi un to teritoriālā iedalījuma vienības.
Pēc pilsētas statusa iegūšanas radušās izmaiņas reģistrē Valsts zemes dienests un nostiprina Valsts adrešu reģistra informācijas sistēmā.
Pēdējā reize, kad kāda pilsēta atteikusies no sava statusa, bijusi 2010. gadā. "Pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšana, izvērtējot vietējo pašvaldību lēmumus, līdz 2010. gada 1. janvārim bija jāsagatavo un jāiesniedz Saeimā likumprojekts par novada teritoriālās vienības – pilsētas ar lauku teritoriju statusa likvidēšanu. Tas nozīmē – esošo pilsētu laiku teritoriju pārveidošanu par pagastiem," atgādina VARAM.
Jelgavas novada pašvaldība tolaik ierosināja Kalnciema pilsētu ar lauku teritoriju pārveidot par Kalnciema pagastu, kurā iekļaut Kalnciema pilsētu kā ciemu, pārveidojot Kalnciema pilsētu par Kalnciema ciemu. Saeima 2010. gadā šo priekšlikumu atbalstīja, pieņemot attiecīgus grozījumus Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā.
Citus priekšlikumus par pilsētas statusa atcelšanu novada pašvaldības VARAM nav sniegušas.
Ministrijas ieskatā esošo pilsētu statusa piešķiršanas/atcelšanas kārtību nav nepieciešams mainīt, jo tā ir demokrātiska un akcentē katras konkrētas apdzīvotās vietas iedzīvotāju intereses. "Ne pašvaldības, ne iedzīvotāji nav ierosinājušas minēto kārtību grozīt, līdz ar to VARAM nav pamata rosināt izmaiņas likumdošanā pilsētu statusa noteikšanas jautājumā," uzsver VARAM.
Pilsētās dzīve dārgāka?
Atsevišķas pašvaldības nevēlas ciemus veidot par pilsētām, jo ir nobažījušās, ka līdz ar pilsētas statusu pieaugs nekustamo īpašumu vērtība un līdz ar to – nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi. Tomēr Valsts zemes dienestā skaidro, ka no pilsētas vai ciema statusa nodoklis neesot atkarīgs. Svarīgākais apstāklis esot nekustamā īpašuma tirgus attīstība.
"Šobrīd nosacījumi apbūvei paredzētas zemes izmantošanai neatšķiras, vai tā atrodas pilsētas teritorijā vai ciema teritorijā. Kadastrālā vērtība var mainīties, ja to ietekmēs situācija nekustamā īpašuma tirgū – gan pilsētā, gan ciemā," norāda Zemes dienestā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
