Privātā dzīve piederēja partijai: kā čeka un padomju vara manipulēja laulības  (778)

Pētījums atklāj to, cik grūti bijis laulību šķirt, kā arī norāda uz gadījumiem, kad cilvēki pat apzināti melojuši par attiecībām ar citām personām, lai varētu izšķirties. Tiesas spriedumi par laulības šķiršanu pildījuši represīvo funkciju, kuru izjuta personas, kuras vēlējās laulību šķirt, lai arī to otras puses to nevēlējās. Savukārt citos gadījumos personas zaudēja darbu, ja to laulātajam bijusi kompromitējoša pagātne.

Pētījumā no analizētajiem dokumentiem secināts, ka savstarpējo attiecību ikdienas līmenī padomju Latvijā staļinisma posmā problemātiskās dzimšu attiecības iztirzātas dažādos pārvaldes līmeņos darbavietās un partijas organizācijās. Tādējādi iedzīvotāju ikdienas dzīvi raksturojis krāšņs privātās dzīves diskurss nevis tās noklusējums. Sūdzību iesniegšanas un valsts drošības orgānu iesaistīšanas, ko darījusi "cietušā puse", rezultātā vara nodrošinājusi privātās dzīves ideoloģizēšanu komunikācijā starp varu un indivīdu, secināts pētījumā.

Viens no veidiem, kā nodrošināt brīvprātīgu iedzīvotāju piekrišanu, bijis "iepotēt komunistisko morāli". Tas nozīmējis, ka iedzīvotājiem jāpakļauj savas intereses valsts interesēm, proti, smagi jāstrādā un jādzīvo kārtīga privātā dzīve. Ārlaulības sakari tika uztverti kā izaicinājums padomju sabiedriskajiem pamatiem, teikts pētījumā. Taču padomju dzimumu lomas, kur sieviete bija arī iesaistīta algotā darbā, vīrietim neesot vienīgajam ģimenes apgādniekam, nesekmēja laimīgas ģimenes, bet gan izraisījušas vēlmi šķirt laulību. Viens no veidiem privātās dzīves problēmu risināšanā bijis sūdzību iesniegšana. Arī padomju Latvijā vara stimulējusi iedzīvotājus par privātās dzīves konfliktiem informēt partijas pirmorganizāciju savās darba vietās.

Sūdzības kļuva par efektīvu instrumentu privātās dzīves ideoloģizēšanai. Latvijas Komunistiskās jeb boļševiku partijas Centrālā komiteja radīja sūdzību institūciju, lai tās izskatītu un sniegtu atbildes to iesniedzējiem. Tādējādi kādā brīdī privātā dzīve izvirzījās priekšplānā kā joma, par kuru sava teikšana bijusi partijai. 1948. gadā Maskavā izdeva brošūru partijas propagandistu vajadzībām, kurā tika atgādināts, ka "attiecības starp dzimumiem nav tikai personiska lieta".

Pētījums skaidro, ka privātās dzīves politizēšanas praksi komunistiskās morāles kontekstā atklāj LPSR iekšlietu ministra Augusta Eglīša gadījums. "Tobrīd apmēram 54 gadus vecais ministrs, partijas biedrs no 1914. gada, precējies bija iesaistījies nereģistrētās seksuālās attiecībās ar Iekšlietu ministrijas ārsti," teikts pētījumā, skaidrojot, ka šajā gadījumā sūdzība iedarbinājusi represīvo mehānismu. Ar to arī izdevies panākt ministra atcelšanu. Sūdzībās tika lietota emocionāli krāšņa leksika, kā arī apgalvots, ka ministrs sācis sievietei pakļauties ik visā, atlaižot viņai netīkamos darbiniekus un sagādājot materiālus labumus par ministrijas līdzekļiem, liecina pētījums.

""Nepareiza" seksuālā uzvedība tika izmantota savstarpējo rēķinu kārtošanā, un ziņošana par to bija efektīva citu diskreditēšanas metode, ko viens pret otru izmantoja arī paši represīvo struktūru darbinieki. Savukārt paša atzīšanās "pārkāpumā" preventīvi novērsa iespējamu apsūdzību. Par rupju komunistiskās morāles pārkāpumu tika uzskatītas nereģistrētas attiecības (arī laulības pārkāpšana)," atklāj pētījums. Nereģistrēta kopdzīve ar sievietēm minēta pat izziņā par Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas trūkumiem darbā ar kadriem.

Partijas biedram parasti šādos gadījumos likts paskaidrot uzvedību, nokārtot ģimenes attiecības, piemēram, samierināties un atgriezties ģimenē vai izšķirt pamesto laulību un tad noslēgt jaunu. Savukārt, ja partijas biedrs nepakļāvās, tad viņš saņēma aizrādījumu, viņam izteica rājienu ar ierakstu partijas biedra kartītē, kā arī viņu varēja pat izslēgt no partijas. Procedūra paredzējusi arī pašnožēlu. Personai bija jāatzīst, ka nenoliedz savu "amorālo rīcību" un ka tā pieļāvusi "nopietnu nepartejisku pārkāpumu". Tāpat "pārkāpējam" bija jāpaskaidro izdarītā iemesli.

Sūdzību rakstītāji bieži šķirisko izcelsmi saistījuši ar politisko nelojalitāti, uzsverot, ka komunistiskā morāle nav savienojama ar tādiem faktiem kā ģimenes pamešana vai dzīvošanu ar šķiriski svešu sievieti. Sūdzību rakstītāji nereti norādījuši, ka šāda rīcība vērtējama kā naida politikas izpausme.

Turklāt par "komunistiskās morāles" ignorēšanu sodīti arī partijas biedri, kuru dzīvesbiedriem bijusi "politiski apšaubāma pagātne". Partija uzskatīja, ka tādējādi politiski apšaubāms kļūst arī otrs dzīvesbiedrs. Tādējādi partijas varēja izraisīt laulības šķiršanu. Piemēram, pētījumā atrodama informācija par vairākiem gadījumiem, kad personas dzīvesbiedru radītu "problēmu" dēļ lēmušas laulību šķirt.

"Kāds cits bija gatavs šķirties no sievas ("no sievas šķiršos, jo bērnu neesamības dēļ dzīve ar viņu man ir bezjēdzīga, neskatoties uz to, ka viņa arī tika pakļauta represijām kā milicijas darbinieka sieva"), lai tiktu atjaunots VDM Apsardzes nodaļas Latvijas dzelzceļa Rēzeknes stacijas izmeklēšanas grupas operatīvā pilnvarotā palīga amatā, no kura atlaists, kā pats domāja, sievas radinieku (trīs brāļi bija iesaukti nacistu armijā) un paša māsas sodāmības dēļ," rakstīts pētījumā. Tāpat tajā atrodama informācija par citiem, līdzīgiem gadījumiem, kad ideoloģiski "nepareiza" dzīvesbiedra dēļ šķirta laulība. Savukārt valsts drošības orgāni pārbaudījuši valsts amatpersonu biogrāfijas, meklējot kompromitējošas ziņas. Ja tās izdevies atrast, tad nereti personas tika atlaistas.

Pētījums izceļ arī šķiršanās problēmu, skaidrojot, ka padomju Latvijas tiesa, notiesājot iedzīvotājus politisku iemeslu dēļ, sagrāva arī viņu privātās dzīves. Sākot no 1936. gada, laulības tiesiskais regulējums sarežģījis laulības šķiršanu. Laulību šķīra tikai tad, ja tiesa atzina tādu nepieciešamību, neņemot vērā abu laulāto personu vēlmi to šķirt. Pēc prasības par laulības šķiršanu iesniegšanu tiesā vietējā avīzē bija jānopublicē paziņojums par laulības šķiršanas lietas ierosināšanu. Arī tiesā, izskatot lietu, vispirms bija nepieciešams mēģināt laulātos samierināt. Tikai otrās instances tiesa pieņēma spriedumu. Tikai Augstākā tiesa, sākot ar 1944. gadu, varēja izlemt prasības par laulības šķiršanu bez centieniem personas samierināt, ja atbildētājs bija izsūtītais.

1950. gadā LPSR Augstākā tiesa apmierinājusi 886 tādas prasības. No tām 478 atbildētāji bija sodīti ar ilgstošu brīvības atņemšanu, 320 atradušies bezvēsts prombūtnē, 68 bija pazuduši bez vēsts Lielā Tēvijas kara frontē, bet 11 bija slimi ar hronisku psihisku slimību, vienam atbildētājam bijusi lepra, bet pieci atradušies Vācijā angļu, amerikāņu vai franču okupācijas zonā, savukārt vēl trīs bija izsūtīti uz attāliem PSRS rajoniem administratīvā kārtībā.

Prasības par laulības šķiršanu tika atteiktas gadījumos, ja konfliktu starp laulātajiem izraisījuši nejauši un pārejoši cēloņi. LPSR Augstākās tiesas ziņojumā par tiesu praksi teikts, ka "lielākā daļā prasību tika atteikts tāpēc, ka pats prasītājs bija vainīgs ģimenes izjukšanā, jo aizgājis no ģimenes un stājās faktiskās laulības attiecībās ar trešo personu, bet kā par cēloni laulības šķiršanai parasti norāda raksturu nesaderību un strīdus". Ziņojumā fiksēts, ka laulātie, mēģinot panākt laulības šķiršanu arī apzināti melojuši.

Ar pilnu apskata tekstu iespējams iepazīties šeit.

Jau ziņots, ka iepriekšējā likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" redakcija paredzēja, ka 2015. gadā beidzas noteiktais termiņš personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai.

2014. gada maijā Saeima grozījua likumu, par vēl 30 gadiem pagarinot termiņu, lai noteiktajā kārtībā būtu iespējams konstatēt kādas personas sadarbības faktu ar VDK padomju laikā, tādējādi atceļot tā saukto čekas maisu atvēršanu.

Kā norādīts likumprojekta anotācijā, lēmums par termiņa pagarinājumu bija nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību un demokrātisku valsts iekārtu, atklāj VDK izpētes komisija.