''Parādīju savas putnu fotogrāfijas nelielam paziņu lokam, tostarp gan mediķim, gan biologam, un izvērtās jautra saruna par dažādām putnu uzvedības un anatomijas īpatnībām. Lūdzu, lasītājus šo sarunu uztvert kā minējumus un pat fantāzijas. Ja tas sekmēs kāda domu lidojumam, tad būšu priecīgs,'' no Somijas raksta Leons Stiprais.
''Putni esot seno lidojošo dinozauru pēcteči. Ir liecības, kas apstiprina, ka tie dzīvojuši paralēli dinozauriem jau 95 miljonus gadu atpakaļ, tomēr to uzvaras gājiens sākās pirms 65 miljoniem gadu, kad uz zemes nokrita liels meteorīts vai komēta. Tas esot izsaucis katastrofālu faunas iznīkšanu līdz pat 70% apmērā.
Tāpēc, redzot meža zosi staigājam saslējušos uz divām kājām, iedomājos, ka līdzība staigājošiem primātiem ir pārsteidzoša. Putnu spārnu kaulu sistēma ir tuvu dzīvnieku un primātu augšējām ekstremitātēm, tāpēc neiesaku peldēt tuvu gulbju ligzdām. Gulbja tēviņa spārnu sitienus var pielīdzināt palielas milnas sitiena spēkam.
Evolūcijas izdzīvošanas cīņā vieniem augšējās ekstremitātes pārvērtās par spurām un pleznām, citiem par rokām. Tā stāsta salīdzinošā anatomija un fizioloģija. Viens no šīs teorijas pierādījumiem ir aminoskābju kopība. Mēs varam droši ēst gandrīz visas dzīvas radības uz zemes, ne jau jēlas, protams.
Gaļa ir olbaltums jeb, kā tagad saka, proteīns. Tas organismā tiek saskaldīts līdz aminoskābēm. Savukārt no tām organisms veido sev vajadzīgo celtniecības materiālu – muskuļus, asins ķermenīšus, skrimšļus, ādu, matus, gļotādu. Procesā izmantojot arī minerālsāļus un vitamīnus. Viens no kaulu veidotājiem, piemēram, ir kalcijs, tāpēc slaidu līniju kārotājām ir jāsaprot, ka kārnums nozīmē vienu – zemu imunitāti, vāju kaulu sistēmu un citas slimīgas izmaiņas organismā.
Novēroju, ka putni, paceļoties un nolaižoties uz ūdens un zemes, izdod skaļus kliedzienus. Tas lai visi redzētu un nemaisītos pa kājām. Jo sadursme varētu beigties bēdīgi abiem indivīdiem. Šis fakts atvieglo fotogrāfa darbu. Izdzirdi putnu kliedzienus, sāc skatīties, kas un kur lido.
Novēroju neparastu kādas Lielās gauras (nirpīles) tēviņa rīcību. Visi putni parasti apmeta loku ap tiltu uz kura stāvēja somi, kuri vēroja atlidojušos putnus. Kāda signāla vadīts, nirpīles tēviņš šāvās zem šaurā tilta pārsega. Lidojums bija tik negaidīts un ātrs, ka foto kamera to paspēja fiksēt tikai daļēji. Tas deva pamatu diviem minējumiem.
Uz akmeņu un sniega fona putns bija grūti pamanāms, jo lielā gaura pamatkrāsa ir baltā un melnā.
Vai tas ir izveidojies tūkstošiem gadu atlases veidā, var tikai minēt. Noklausījos interesantu minējumu no biologa puses. Esmu novērojis, ka lielākā daļa putnu, kuri paliek Somijā ziemot, ir tumšā un pat melnā krāsā. Acīm redzot saule labāk sasilda tumšu ķermeni. Varbūt tas palīdzēja izdzīvot tiem putniem, kuri palika ziemas periodā vidējos platuma grādos. Citi putni, kā ziemeļu gulbji ir baltā krāsā. Zinām, ka lielākā daļa polāro ziemeļu iemītnieki ir baltā maskēšanās krāsā.
Tomēr gulbji, stārķi un citi baltie, pašreiz dzīvojošie putni, ir saglabājuši krāsas, kuras tos nemaz neaizsargā. Te vainojama ģenētika. Tā nespēj pielāgoties dažu tūkstošu gadu laikā. Ir vajadzīgi simtiem tūkstošu vai pat miljonu gadu, lai notikti ģenētiskās izmaiņas. Piemēram, ja kontinentu klāj sniegi, tad, protams, izdzīvos baltās populācijas pārstāvji. Tāpēc mēs nekad nepiedzīvosim, ka šodienas primāti kļūst par cilvēkiem. Ir vajadzīgi dramatiski apstākļi un ilgstošs laika periods, lai sugas sāktu mainīties. Viens no piemēriem varētu būt supervulkāna Tobes izvirdums pirms, apmēram, 75 tūkstošiem gadu. Pēc dažu zinātnieku aprēķiniem cilvēku populācija bija iedzīta "pudeles kakliņa" lamatās. Tas ir, populācija bija samazinājusies līdz dažiem desmitiem tūkstošu indivīdu. Tas varēja izsaukt ģenētisko mutāciju un veicināt ne tikai ģenētisko slimību uzliesmojumu. Tas varēja radīt cilvēku populāciju, kura sāka sazināties ar skaņas, vēlāk valodas palīdzību. Viņi, tagad varēja nodot un saglabāt senču iemaņas no paaudzes uz paaudzi. Bija vajadzīgi gadu tūkstoši lai palielinātos vārdu krājums. Ne velti ģenētiķi apgalvo, ka cilvēku populācijas dzīves ilgums negaidīti sāka palielināties apmēram pirms 30 tūkstoš gadiem.
Kas vēl lika Lielās gaura tēviņam mesties zem tilta? Minējums viens - feromoni. Pamostoties vairošanas instinktiem, tieši feromoni pievilina tēviņus pie pretējā dzimuma. Tāpēc pieredzējuši mednieki zina, ka lidojot pa pāriem, pirmā vienmēr lido mātīte. Tai seko tēviņš. Feromoni, izrādās ir zivīm, dzīvniekiem un arī cilvēkiem. Zinātnieki vēl līdz galam nav sapratuši, kā laši atrod savu dzimto upīti pēc tik ilga laika. Vieni saka, ka tas iespējams zemes magnētiskā lauka dēļ. Tomēr nav izslēgts, ka atpakaļ ceļu lašiem parāda miljonās daļas feromonu molekulas, kas cirkulē no nomirušajiem lašu tēviņiem un mātītēm nārsta vietās. Vairošanās instinkts padara tēviņus ārkārtīgi jūtīgus pret dzimumferomoniem. Tas kairina un uzbudina lašu dzimtas pārstāvjus. Orgasms notiek nārstošanas vietā. Instinkts un feromonu aicinājums ir tik spēcīgs, ka liela daļa lašu, kas izpildījuši savu misiju iet bojā. Pēc nesamērīgi grūtas un ilgas kaujas par jauno paaudzi.
Te tad arī atklājas skūpsts spēka noslēpums. Gan gulbji, gan cilvēki skūpstoties vai satuvinot knābjus saņem pastiprinātu porciju feromonus. Tas dod komandu smadzenēm izdalīt neredzēti spēcīgas dabiskās narkotikas – dopamīnus. Speciālais feromonu uztveršanas orgāns dzīvniekiem un cilvēkiem atrodas degunā.
Testosterons un dzimumferomoni ir universālas vielas, kuru varai ir pakļautas desmitiem miljoniem gadu vecās zivju sugas, zīdītāji un cilvēki. Tas ir vēl viens pierādījums par labu Darvina evolūcijas teorijai.
Taisni staigāšana primātiem radās, kad klimata izmaiņu dēļ mežu masīvus nomainīja milzīgas prērijas. Tur piecelšanās pakaļkājās bija nepieciešama medībām un izbēgšanai no briesmām. Taisni staigāšana prasīja vestibulārā aparāta pilnveidošanu. Līdzsvara, redzes, dzirdes, taustes, kustības smadzeņu apgabali prasīja visu šo sajūtu koordinācijas centru. Primātiem pamazām attīstījās māka rīkoties ar akmeni, nūju. Medījums prasīja noteikt vēja virzienu. Izdzīvošanas taktika attīstīja kolektīvu rīcību. Tā savukārt diktēja komunikācijas nepieciešamību. Tieši pēdējais faktors un uguns saglabāšanas nepieciešamība iededza mūsu senčos saprāta dzirksti. Process noritēja cilvēka prātam neaptveramā – simtiem tūkstošiem gadu ilgā laika posmā. Tas, ja runājam par cilvēku saprātīgo. Jo Australipoteki dzīvoja jau pirms 7–4 miljoniem gadiem tālā pagātnē.
Lūk, pārdomas kuras izraisīja parasta fotogrāfiju aplūkošana,'' raksta Leons Stiprais.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
