Rīgā brīvi nopērkamas Briseles un Oslo slaktiņos izmantoto sprāgstvielu sastāvdaļas  (188)

Neraugoties uz valstī pirms pieciem gadiem ieviestajiem ierobežojumiem, kas paredz, ka, iegādājoties bīstamās vielas, ir jāuzrāda dokumenti, žurnālisti bez problēmām iegādājušies sastāvdaļas, kas nepieciešamas tādu sprāgstvielu izgatavošanai, kas tika izmantotas 2011. gadā Andersa Bēringa-Breivika organizētajā uzbrukumā Oslo, šī gada teroraktā Briselē un citviet.

Drošības policija raidījumam skaidro, ka tai nepietiek resursu, lai kontrolētu vissīkākos tirgotājus, un cer, ka par aizdomīgiem pirkumiem tie ziņos, kā to paredz likums.

Kā skaidro "Aizliegtais paņēmiens", viena no vielām, ko teroristi izmanto sprādzienu organizēšanā gan Irākā, gan Afganistānā, ir amonija nitrāts – augu mēslojums, kas nopērkams jebkurā dārza preču veikalā. Šo vielu sprādzienos Oslo izmantoja arī Bērings-Breiviks. Auto uzspridzināšanai nepieciešami apmēram desmit kilogrami šīs vielas.

Likums nosaka, ka, iegādājoties šo produktu, jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti un pircējam ir jāparakstās, ka viela tiks izmantota tikai augu mēslošanai. "Aizliegtā paņēmiena" žurnālistam, pērkot šo vielu divu kilogramu iepakojumā veikalā "Depo", tas arī tika prasīts, taču, piemēram, Centrāltirgū, iegādājoties analoģisku iepakojumu, nevienu pārdevēja pircēja identitāte neinteresēja.

Raidījums atgādina, ka Bērings-Breiviks šo vielu ieguva, iegādājoties to pakāpeniski, uzdodoties par lauksaimnieku, tādēļ viņa pirkumi palika nepamanīti.

Tāpat bez šķēršļiem un birokrātijas var iegādāties spēcīgas ķimikālijas, kas nepieciešamas, piemēram, acetona peroksīda izgatavošanai, kas kā sprāgstviela tika izmantota nesenajos Briseles sprādzienos. Viena no šīs nāvējošās sprāgstvielas sastāvdaļām ir sērskābe, kas it kā plaši nav pieejama. Tajā pašā laikā "Aizliegtā paņēmiena" žurnālists litru sērskābes iegādājās pie ķīmisko vielu izplatītājas firmas "Enola", kas nekādu personas apliecinošu dokumentu tā arī neprasīja.

Pēc ķīmiķu aprēķiniem ar litru sērskābes būtu gana, lai pagatavotu vairāk nekā desmit kilogramus acetona peroksīda, kas ir daudz vairāk nekā Briseles sprādzienos izmantotais šīs vielas daudzums.

Tāpat bez lielām grūtībām iegādājama arī otra šīs sprāgstvielas sastāvdaļa – ūdeņraža pārskābe, kas mazākā – sprāgstvielu izgatavošanai nederīgā - koncentrācijā pieejama aptiekās. Šim nolūkam nepieciešama ūdeņraža pārskābe ar vismaz 30% koncentrāciju, un tādu "Aizliegtā paņēmiena" žurnālists iegādājās no kāda Ludmilas, kas tika atrasta caur pārdevējiem tirgū "Latgalīte".

Viņa žurnālistam arī pārdeva litru slāpekļskābes, kas savukārt ir viena no sprāgstvielu trotila un heksogēna galvenajām sastāvdaļām. Tomēr, veicot šīs vielas pārbaudi, žurnālisti secināja, ka Ludmila slāpekļskābes vietā pārdevusi sērskābi. Ūdeņraža pārskābe gan bijusi īstā.

Riadījums uzsver, ka dažāda veida skābju pieejamības ierobežošana ir sevišķi izšķiroša sprāgstvielu izgatavošanā, jo pārējās izejvielas, piemēram, acetons ir brīvi nopērkams. Tajā pašā laikā šobrīd arī skolās, kur skābes tiek izmantotas ķīmijas mācīšanā, netiek veikta nekāda šo vielu uzskaite.

Vides un reģionālās attīstības ministrija, kuras uzdevums ir kontrolēt šo vielu apriti, saka, ka skolas nav tomēr viņu kompetencē, bet Izglītības ministrija norāda, ka ķīmiskās vielas nepārzina pietiekami, lai zinātu, kuras uzraudzīt un kuras ne.