Latvijā reliģiskā dažādība visaugstākā starp postpadomju valstīm  (10)

Vismazākā reliģiskā dažādība ir Vatikānā, bet vislielākā reliģiskā dažādība ir Singapūrā. "Jautājums ir par to, kā mēs pret dažādību izturamies. Vai mēs pret šo dažādību izturamies kā pret resursu vai kā pret problēmu," sacīja Misāne.

Misāne uzsvēra, ka laika gaitā mainās reliģiju izplatība. "Šajā ziņā vērojama tendence, ka tā dēvētā neredzamā reliģija paliek aizvien redzamāka. Neredzamā reliģija ir termins, kas apzīmē visas parādības, ezoterisko pasauli, okultās intereses. Tas ir faktors, kas jāņem vērā. Ja pirms 20 gadiem cilvēks pie zīlnieces gāja slapstīdamies, tad tagad pēc tādas palīdzības var doties teju uz ambulanci," piebilda pētniece.

Pētniece vērsa uzmanību, ka 60. un 70. gadi pieradināja Eiropu, ka reliģija ir privāta, jo reliģiskās kopienas bija salīdzinoši neaktīvas publiskajā telpā. Pēdējā laikā šī situācija ir mainījusies ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

Misāne uzsvēra, ka visas reliģijas nav vienādas. Jāvērtē atsevišķi gan reliģijas, gan tas, kā tās iekļausies latviskajā kultūrā. Reliģijas atsevišķi jāvērtē gan pēc mācību satura, gan reliģiskās organizācijas tipa, gan pēc organizācijas uzskatiem pret pasauli.

Atšķirībā no Igaunijas Latvijā nav veikti regulāri pētījumi par reliģijas situāciju, tomēr pēdējo 15 gadu laikā veiktie pētījumi apliecina, ka šajā laikā Latvijā nav notikušas ļoti radikālas izmaiņas.

Profesore un vadošā pētniece sistemātiskajā un praktiskajā teoloģijā Laima Geikina skaidroja, ka reliģijas jēdziens nav viennozīmīgs, jo reliģija kā fenomens aptver visu sabiedrību kopumā. "Tas ir cieši saistīts ar ticību, un ticība ir tā, kas palīdz pārvarēt bailes. Mēs visi kaut kam ticam. Jautājums nav par to, vai mēs ticam vai neticam. Jautājums ir par to, kas ir mūsu ticības objekts. Tam, kam ziedojam savu dzīves laiku un tuvos cilvēkus, tas ir mūsu Dievs, un tas arī var būt dažāds. Piemēram, darbaholiķim Dievs var būt darba process vai institūcija, bet hokeja komandas faniem - komandas izcilais vārtsargs," klāstīja Geikina.

Viņa skaidroja, ka ir problemātiski raksturot situāciju, kāda ir reliģijas loma Latvijas sabiedrībā, jo pēdējos 25 gados nav bijušas šādas padziļinātas izpētes programmas. Tomēr ir pieejami dati no plašākiem pētījumiem, kur nedaudz skatīti arī reliģijas jautājumi. 2009. gadā SKDS veikts pētījums atklāj, ka 42,3% tic Dievam un uzskata sevi par kristiešiem, bet 31,5% tic Dievam, bet par kristiešiem sevi neuzskata. Savukārt 2012. gadā veikts pētījums atklāj, ka 63,8% kā vēlamo reliģijas virzienu Latvijai uzskata kristīgās ticības, 24,6% bijis grūti pateikt, kāda ir Latvijai vēlamā reliģijas virzība.

"Mēs nevaram apgalvot, ka Latvijas sabiedrībā reliģijai ir liela nozīme, bet varam teikt, ka reliģija ir nokļuvusi uz sabiedriskās skatuves. Ja apgaismības un modernajā laikā tika uzskatīts, ka reliģijas ir subjektīvā lieta un neviens par to nedrīkst jautāt, tad tagad tas ir mainījusies, un īpaši pēc 11.septembra notikumiem reliģija lielai daļai globālās sabiedrības ir kļuvusi nozīmīga," skaidroja pētniece.

Jau ziņots, ka šodienas diskusijas mērķis bija spriest par reliģijas vietu un lomu Latvijas sabiedrībā un meklēt atbildes uz daudzajiem jautājumiem par reliģijas brīvības garantēšanu sabiedrībā - īpaši mazāk zināmajām un izprotamajām reliģijām.

Latvijas iedzīvotāju tiesības uz reliģijas brīvību ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties kādai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, veikt reliģisko darbību, kā arī paust savu reliģisko pārliecību. Līdz šim mazākuma reliģijas Latvijā nav radījušas būtiskus izaicinājumus un arī publiska reliģiskās pārliecības paušana sabiedrībā nav raisījusi plašas diskusijas, pauda Tiesībsarga birojā.

Tomēr tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka globalizācija un migrācija ir procesi, kas Latvijas politiskās dienas kārtībā iekļaus un nodos plašākai sabiedrības apspriedei daudz jautājumu, kas saistīti ar reliģijas brīvības garantēšanu tādām konfesijām, kas Latvijā netiek uzskatītas par tradicionālām, ir mazskaitlīgi pārstāvētas un sabiedrībā ir mazāk zināmas un izprotamas.