Skola ar stāstu: Valmieras Viestura vidusskolas teātrinieki un mafija  (44)

Tieši teātra klase Viesturskolu, kā to sauc savējie, padarījusi atpazīstamu visā Latvijā. Šī vidusskolas klase ik gadu pulcē mācīties gribētājus no visas Latvijas. Tiesa, viesturieši plūkuši laurus arī citās nozarēs, un skolas direktors Uldis Jansons smejoties saka, ka viesturieši esot kā mafija: ''Griezies, kur gribi, sastapsi savējos."

Lai arī teātris ir Viesturskolas vizītkarte un daudzi skolas absolventi ir sabiedrībā pazīstami aktieri un šovbiznesa pārstāvji, piemēram, Akvelīna Līvmane, Kristīne Nevarauska, Jānis Kirmuška, Baiba Sipiniece-Gavare, Viesturs Dūle, Ģirts Ķesteris, tās nebūt nav vienīgās jomas, kurās viesturiešiem izdevies gūt vērā ņemamus panākumus.

Skolas stāsts sākas ar Valmieras pagasta sešklasīgās pamatskolas dibināšanu 1923. gadā Valmiermuižā. Virsaiša Viestura vārds skolai dots trīs gadus vēlāk – 1926. gadā.

Sākotnēji skolēni zinības apguva Valmiermuižas pilī, taču pašreiz mācības noris arhitekta Arnolda Čuibes projektētajā smilšu brūnajā ēkā Viestura alejā 3, kas celta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Savas durvis skolas ēka oficiāli vērusi 1939. gada 10. decembrī. Šo datumu pieņemts uzskatīt par skolas dzimšanas dienu.

Skolas nosaukums laika gaitā mainīts vairākkārt. No Viestura sešklasīgās pamatskolas tā pārtapa Viestura septiņgadīgajā skolā, bet par vidusskolu kļuva 1957. gadā, kad darbu skolā uzsāka direktore Vera Kupča. Arī pēcāk nosaukums mainīts vairākkārt, Valmieras Viestura vidusskolas vārdu atgūstot vien 1989. gadā.

Tā kā skolēnu skaits iestādē gadu gaitā krietni pieauga, tika nolemts celt piebūvi, kas oficiāli tika atklāta 1989. gada sākumā. Piebūve gan krietni vien atšķiras no Čuibes projektētās ēkas – tā ir zemāka un celta no baltiem ķieģeļiem.

"Augsim labā tikumā, augsim spēkā, daiļumā" – tā ir devīze, kas rakstīta uz skolas zaļā karoga. Savukārt skolas himna "Dar' man, tēvis, pastaliņas" arvien izskan visos saviesīgajos pasākumos – to braši dzied gan pirmklasnieki pirmajā septembrī, gan absolventi salidojumā.
Līdz šim VVV nosvinēti 55 vidusskolas izlaidumi un šobrīd tajā mācās 763 skolēni no pirmās līdz 12. klasei.

Teātris daudzus gadus bijis neatņemama Viesturskolas ikdienas sastāvdaļa. Skolā darbojas tautas teātris "Sprīdītis", kā arī viena no mācību programmām, ko iespējams apgūt vidusskolā, ir ar profesionālo ievirzi teātra mākslā. VVV beiguši daudzi sabiedrībā pazīstami aktieri, taču, viss sākās ar vēstures skolotāja Zigurda Ķestera uzņēmību, aizrautību un pārliecību, ka teātris ir tieši tas, kas skolai vajadzīgs.

Kā savās atmiņās grāmatā ""Sprīdītis" laimīgajā zemē" raksta VVV absolventi, lielā teātra spēlēšana skolā sākusies līdz ar skolotāju Ineses un Zigurda Ķesteru ierašanos 1958. gadā. Togad Viesturskolā nodibināts skolēnu dramatiskais kolektīvs un iestudēta izrāde "Pie sūnu vecīša".

Vieta, kur šobrīd atrodas skatuve, reiz izmantota kā mācību klase, ko pēcāk Ķesteris kopā ar skolēniem pārveidoja par īstu skatuvi, uzstādot arī skatuves gaismas un aizkaru. "Un rezultātā izjūtas bija kā īstā teātri," atmiņās raksta 1961. gada absolvente Anita Pētersone.
Laikā no 1958. gada līdz 1974. gadam skolēnu dramatiskais pulciņš izauga līdz pazīstamam skolēnu teātrim, bet 1975. gada septembrī zvans uz mācībām aicināja pirmo teātra klasi – 34 skolēnus.

Nosaukumu "Sprīdītis" teātris aizguva no Annas Brigaderes lugas ar tādu pat nosaukumu. Šī teātriniekiem bija kļuvusi par vienu no vismīļākajām lugām, tādēļ, kad kolektīvs 1977. gadā ieguva Tautas teātra goda nosaukumu, par tā devīzi tika izraudzīti tieši Sprīdīša vārdi: "Un es iešu un iešu!"

Kā atminas pašreizējais VVV režisors Roberts Segliņš, kurš ir Viesturskolas teātra klases absolvents, konkurss uz iekļūšanu tajā bija nopietns – skolēnu runāto dzeju vērtējis ne tikai Ķesteris, bet arī Valmieras drāmas teātra galvenais režisors Pēteris Lūcis un aktrise Austra Skudra. "Manā laikā teātra klasē vispār uzņēma tikai ar tādām atzīmēm, ka acis uz kātiņiem. Ar visiem četriem pieciniekiem," atminas režisors, piebilstot, ka lielākoties pieteikušās meitenes, tādēļ, iespējams, zēniem tikt klasē bija vieglāk.

Segliņš teātra klasi beidza 1982. gadā, bet jau visai drīz atgriezās Viesturskolā: "Toreiz Zigurdam bija slikti ar veselību. Mani augstskolā, tā kā es biju no Valmieras, uzrunāja pasniedzējs Jānis Siliņš – vai es negribu aizbraukt apskatīties, kā te ir. Tā es atbraucu. Domāju, ka tikai atbraukšu apskatīties, bet paliku te strādāt. Es nezinu, kāpēc paliku." Tiesa gan, lēmumu palikt VVV režisors nenožēlo – esot interesanti, jo skolēni neļauj apstāties pie jau sasniegtā un zināmā.

Savulaik par "Sprīdīša" režisoru strādājis arī VVV absolvents un "Sprīdīša" aktieris Atis Rozentāls, kurš tagad ir laikraksta "Diena" žurnālists un teātra kritiķis.

Jauno mākslinieku izrādēs ne vienmēr viss izgājis gludi, atzīst Segliņš. "Izrādes "Maija un Paija" laikā uz skatuves uznāk trīs viedie veči – viņi nāk no pirts, ietinušies baltos palagos. Aiz skatuves viens no puišiem nav varējis atrast balto palagu un paņēmis kaut ko baltu, kas bijis pa rokai. Izrādās – tā ir grīdas lupata. Un viņš nesaprot, kāpēc visas zāle smejas," atminas režisors, piebilstot, ka šis misēklis gan nav gadījies teātra klasei, bet gan "Sprīdīša" aktieriem.

Teātra klasē uzņemšana nav notikusi katru gadu, bet kopš 2000. gada līdz pat 2011. gadam šādas klases skolā nebija. "Nu jau vairākus gadus teātra klase ir atjaunota, jo pēc brīvvalsts atjaunošanas nebija intereses par teātra mākslu. Tagad tā ir iekļāvusies mūsu skolas kopējā piedāvājumā, un tā ir vienīgā tāda iespēja Latvijā," stāsta Jansons, piebilstot, ka Viesturskolā atkal pulcējas skolēni no visas Latvijas, lai apgūtu tieši teātra mākslu. Kā atminas direktora vietniece un skolotāja Ilga Verovkina, teātra klases atjaunošana bijis loģisks solis, jo "viss jau uz to briedis" – teātris vienmēr bijis daļa no viesturiešu identitātes.

Jansona kabinetā uz plaukta mirdz dažādi kausi un balvas – direktors ar aizrautību stāsta par pēdējo gadu lielākajiem panākumiem un ļauj tuvumā apskatīt spožās godalgas.

Skolā aktīvi darbojas robotikas pulciņš, kura dalībnieki plūkuši laurus Baltijas mēroga sacensībās, savukārt skolas orientieristu komanda izcīnījusi otro vietu Pasaules Skolēnu skolu orientēšanās sacensībās Turcijā, bet frisbija meiteņu komanda izcīnījusi Latvijas Jaunatnes frisbija čempioņu titulu un guvusi uzvaru Latvijas Skolēnu spartakiādē. Tāpat skolā darbojas Valmieras 4. skautu vienība – lielākā Latvijā. Direktors gan smejoties nosaka, ka, iespējams, par visiem tituliem nemaz nezina, jo daudzi kausi atrodas skolotāju kabinetos.

Ne mazāks lepnums jaušams Jansona balsī, kad viņš stāsta par Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuros piedalījušies pieci VVV kolektīvi.

Viesturskola lepojas arī ar vairākiem skolas absolventiem, olimpisko spēļu dalībniekiem – Lieni Fimbaueri (kalnu slēpošana) un Artūru Matisonu (BMX), kā arī divkārtējo olimpisko spēļu čempionu BMX Māri Štrombergu.

VVV skolēnu rezultāti valsts ieskaitēs un eksāmenos katru gadu ir virs vidējā līmeņa valstī, stāsta Jansons, piebilstot, ka viesturiešu vidū ir arī valsts un pasaules mācību olimpiāžu laureāti.

Arī direktora vietniece un bioloģijas skolotāja Ilga Verovkina dedzīgi stāsta par saviem audzēkņiem, kuri jau vairākus gadus pārstāvējuši Latviju Eiropas jauniešu Ūdens parlamentā, olimpiādēs un citos projektos. Materiālus – avīžu izgriezumus un fotogrāfijas – ar savu skolēnu sasniegumiem Verovkina rūpīgi glabā lielās mapēs.

Savukārt uzrunātie viesturieši atzīst, ka panākumu atslēga gan mācībās, gan ārpusstundu nodarbībās ir laba sadarbība skolēnu un skolotāju starpā. Runājot ar bijušajiem un esošajiem VVV skolēniem, jūtams spēcīgs lokālpatriotisms. Skola ir ne tikai mācību iestāde, bet vieta, kur daudzi labprāt pavada daļu savā brīvā laika, palīdzot organizēt pasākumus, darbojoties kolektīvos un pulciņos.

Sarunās ar daudziem bijušajiem viesturiešiem viena no visbiežāk pieminētajām atmiņām ir skolas balles – daudzi absolventi ir pārliecināti, ka labākās balles pilsētā bijušas tieši VVV. Jāpiebilst, ka arī šī raksta autore ir starp VVV absolventiem. Piemēram, Ziemassvētku balle ir notikums, ko vidusskolā gaida teju ikviens. Tad skolas aktu zālē skan dzīvā mūzika un skolēni svinīgos tērpos griežas dejās.

Viens no gaidītākajiem notikumiem vidusskolēnu dzīvēs ir arī žetonvakars, kam skolēni gatavojas krietnu laiku iepriekš – tiek iestudēta izrāde, kurā piedalās lielāka daļa divpadsmitklasnieku. Šogad abiturienti uz skatuves izspēlējuši Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos". Režisors smaidot atceras, ar kādu aizrautību skolēni metušies izrādes gatavošanā, tērpu un dekorāciju plānošanā.

Tradīciju skolā ir daudz, dažas senas, dažas ne tik senas, piemēram, reizi divos gados tiek izvēlēts "Viesturietis un viesturiete", tiek rīkotas sporta sacensības, kurās spēkiem mērojas paralēlklases. Tāpat jau vairākus gadus Lāčplēša dienā skolas pagalmā tiek iedegtas sveces, kas izkārtotas dažādos latviešu simbolos, ap lielu ugunskuru skolas pagalmā tiek dziedātas dziesmas.

Iespējams, šie pasākumi ir daļa no tā, kas stiprina lokālpatriotismu un veido viesturiešu identitāti. ''Viesturskola jau no laika gala ir itin kā dzīvojusi savā pasaulē, vienlaikus redzot, kas notiek ārā, un veidojot īpašo atmosfēru. Grūti pateikt, vai tas ir teātra, vai daudzveidīgās interešu izglītības, vai kvalitatīvā izglītības piedāvājuma dēļ. Viesturieši, tā ir īpaša šlaka, kas sevi pazīst pa gabalu. Zināmā mērā mafija,'' stāsta skolas direktors, piebilstot, ka vācieši no sadarbības skolas Haresvinkelē reiz izteikuši vēlmi projekta ietvaros pētīt lokālpatriotismu tieši šeit.