Skola ar stāstu: Eksperimentālā celmlauze Spīdola  (22)

Skolas nosaukuma saknes meklējamas Raiņa lugā "Uguns un nakts". Iestādē norisinājās pirmās skolēnu pašpārvaldes demokrātiskās vēlēšanas, un tā pirmā ieviesa 10 ballu vērtēšanas skalu. Skolas vārds simbolizē garīgumu, skaistumu un mākslas burvīgumu.

Kopš 1990. gada, kad skolā divās klasēs uzsāka mācīties 52 audzēkņi, skola izaugusi līdz teju 500 "spīdoliešiem" un 18 klasēm. Bērni skolā nav ne lecīgi, ne lielīgi, bet lepni un uz uzvarām tendēti gan. Viņi viens par otru rūpējas un ir gatavi darīt daudz laba valstij, tā par skolēniem saka ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse, kura sākotnēji nelielo skolu sāka vadīt 1998. gadā.

Tādējādi pavisam jaunā skolā tika radīti apstākļi, lai audzinātu radošus un valstiski domājošus skolēnus. Interesanti, ka 1. septembrī gandrīz puse skolēnu un daži skolotāji jaunajā izglītības iestādē, kas tolaik atradās Jelgavas pilsētas kultūras namā, ieradās tautastērpos.

Skola dibināta pēc Latvijas Kultūras fonda (LKF) ierosinājuma. LKF Spīdolas padomes priekšsēdētājs Ilmārs Lazovskis ierosināja dibināt skolu ar humanitāru ievirzi, kuras mērķis būtu radīt precedentu labākai apmācībai Latvijas vidusskolās. Ideju atbalstīja arī LKF pārstāvis Imants Ziedonis.

Ziedonis, kurš skolā ļoti mīlēts, pēc dibināšanas to nav apmeklējis. Vilkārse stāsta, ka skolas pirmais direktors Andris Tomašūns esot Ziedoni aicinājis, taču, iespējams, dzejnieks bija vīlies, ka skola dibināta Jelgavā, nevis Rīgā. "Bet Jelgavas pašvaldība toreiz bija drošāka," min direktore.

"Nest gaišumu sevī, kļūt dzirdīgākiem, redzīgākiem – gara kultūru smelties folklorā, klasiskajās valodās, modināt savu pašcieņu caur saskarsmi ar senajām kultūrām," tāds bija un vēl joprojām ir Spīdolas ģimnāzijas aicinājums.

"Mēs uzdevām anketā jautājumu bērniem, vai tas ir labi, ka no 7. klases var izvēlēties virzienu. 98% teica, ka jā. Vecāki teiktu citādāk. Vecāki teiktu – bērniem jādod iespēju visu ko izmēģināt, jo jaunietis vēl nezina, ko viņš gribēs. Muļķības! Viņš ļoti ātri zina. Visu, kas viņam padodas, viņš arī gribēs," norāda direktore.

Skolai ir gadiem ilga sadarbība ar "Junior Achievement Latvija" – praktiskās biznesa izglītības ekspertu Latvijas skolās. Jau 1994./1995. mācību gadā skolā tapa pirmie mācību uzņēmumi. Kopš tā laika skolā dibināti vairāk nekā 400 mācību uzņēmumu. "Zilo asiņu" pārstāvjiem uzņēmums jātaisa gan pamatskolas, gan vidusskolas klasēs. 7. klasē skolēni darina ideju, 8. klasē jau dibina mācību uzņēmumu. Tas pats cikls atkārtojas vidusskolā, tikai, kā uzsver direktore, daudz nopietnāk.

Skolēni ar saviem uzņēmumiem piedalās mācību uzņēmumu gadatirgos, kuros, izcīnot kādu no balvām, var iegūt ceļazīmi uz starptautisko skolēnu mācību uzņēmumu gadatirgu, kur Spīdolas ģimnāzijas skolēni ir regulāri viesi. Gadās arī, ka no mācību uzņēmumiem izaug "īsti" uzņēmumi. Piemēram, koka tauriņu zīmols "Garage Wooden Bow Ties".

Kamēr komercklašu pārstāvji apgūst biznesa prasmes, sociālo zinību pārstāvji mācās uzstāšanās mākslu, kā arī aktiermeistarību un franču valodu, vides zinību novirziena skolēni padziļināti apgūst eksaktos priekšmetus.

Skolnieces matemātikas spējas vēl joprojām skolā labi atceras. Kamēr matemātikas skolotāja klasei stāstījusi, kuri izdevumi jāpilda, viņa tos jau izrēķinājusi. "Tieši tā arī notiek – ņem un iemet. Viņiem jāspēj izdzīvot jaunajā vidē," teic Vilkārse, kura skaidro, ka apmaiņas skolēniem nav kādas īpašas klases vai individuālas nodarbības, ja neskaita latviešu valodu. Tāpat katru gadu vismaz viens no ģimnāzistiem dodas apmaiņas programmā uz citu valsti. Tomēr, ja skolēni no citām valstīm, atbraucot uz Latviju, zaudē vienu mācību gadu, ģimnāzistiem skolotāji piedāvā individuālo mācību plānu, lai, atgriežoties atpakaļ, skolēns turpinātu mācības ar saviem vienaudžiem.

Apmaiņas skolēni Spīdolas ģimnāzijā visvairāk novērtējot tieši cilvēcisko faktoru – skolēnu un skolotāju cieņpilnās attiecības, kā arī ārpus mācību aktivitātes.

Skolu raksturo kāda īpaša iezīme – tajā nav zvana. "Skolēni un skolotāji uz stundām ierodas savas sirdsapziņas vadīti, un labi, ja sirdsapziņas aicinājums sakrīt ar stundu sākumu," pauž Vilkārse. "Visstiprākais arguments zvana neesamībai – stundu pabeidz skolotājs. Stundu iesāk skolotājs. Gribam ātrāk ēst? Bads ir bijis? Padarījām visu? Paldies, beidzam!" Tieši fakts, ka zvana nav, ir patstāvības un atbildības audzinātājs, uzskata direktore.

"Šajā skolā pirmoreiz, kad mēs mēģinājām mācību evakuāciju, nezinājām, kur ir zvana poga. Nospiedām un secinājām, ka zvanu visā skolā nedzird. Tagad esam ievilkuši tā, ka gandrīz visur dzird. Kad skolā skan zvans, tad jāevakuējas," uzsver Vilkārse. Skolas vācu valodas skolotāja Dzintra Aploka gan smej, ka, nonākot citā skolā un izdzirdot zvanu, spīdolieši sāks evakuēties.

Vilkārse atzīst, ka pirmais skolas direktors Tomašūns veiksmīgi izvēlējies vietu, kur uzsākt jauno mācību gadu. Gājiens ir tik svarīga skolas sastāvdaļa, ka pat stipras lietusgāzes to nav apturējušas.

Oficiālā pieņemšanā skolēnus pieņem muzeja direktore Gita Grase, skolas direktore un kāds goda viesis. Pasākumā skolēniem jāievēro etiķete, iepriekš pat tiek izmēģināts, kā pareizi spiest roku.

Vilkārse atceras, ka vienu gadu uz pasākumu bija uzaicinātas Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas Vecāku padomes pārstāves – mammas, kuru bērni mācījās 12. klasē. Taču tā bijusi "pirmā un pēdējā reize, jo mammas sēdēja kaktā un visu laiku raudāja. Viņas savus bērnus tik pieaugušus, atbildīgus, skaistus un cēlus dzīvē nebija redzējušas".

"Tās runas ir tādas, ka es reti kad varu novaldīties neraudot," stāsta direktore. "Viņi visi skaļi un atklāti pasaka, ka mīl šo zemi. Kad to tā pasaka bērns, to nevar izturēt."

Pirms pasākuma visas 12. klases vienojas par saukli, kas atradīsies uz oficiālās pieņemšanas tortes. Pēc tam šis sauklis un tā motīvs vijas cauri visiem atlikušajiem 12. klases skolēnu mēnešiem. Svētku uzrunās, izlaiduma ielūgumos un – pats svarīgākais – 12. klašu skolēnu sienu gleznojumā.

Mākslas darbi top naktīs, jo tos neviens no pasniedzējiem iepriekš nedrīkst redzēt. Skice gan iepriekš ir saskaņota ar direktori. Skolu nu jau rotā virkne gleznojumu – viens par otru krāšņāki. Gleznojumus direktore salīdzina ar lakmusa papīru, jo mākslas darbos atspoguļojas tas, ko skola ir gribējusi ieaudzināt.