Skola ar stāstu: Dižgaru elpa Rīgas 40. vidusskolā  (45)

Taču skolu īpašu dara ne tikai ēka – tās skolēni ir daudzu valsts un starptautisko olimpiāžu laureāti, bet skolotāji godināti ar apbalvojumu "Zelta pildspalva".

Par valodu skolu dēvētajā Rīgas 40. vidusskolā šajā mācību gadā skolojas 25 tautību pārstāvji, lielākā daļa no viņiem – krievi. Tas skaidrojams ar to, ka skolā tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma. Par skolas vēsturi un ikdienu portālam "Delfi" stāstīja un vēsturiskos gaiteņus izrādīja skolas muzeja vadītāja Ļubova Ruško.

Rīgas 40. vidusskola lepojas ar ēku Tērbatas ielā 15/17, kas iekļauta valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Zemi, uz kuras atrodas nams, pagājušā gadsimta sākumā, vēloties dibināt skolu, nopirka dzejnieks Atis Ķeniņš un viņa sieva Anna Rūmane-Ķeniņa. Tā kā zemes gabals bija salīdzinoši neliels, ēku nācās būvēt nevis platumā, bet augstumā – tai ir astoņi stāvi.

Kā liecina Rīgas Jūgendstila centra informācija, Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projektētā skola ir viena no pirmajām nacionālā romantisma ēkām galvaspilsētā. Šūnakmens, kas izmantots fasādes apdarē, iegūts no leģendām apvītā Staburaga atlūzām.

Ķeniņu dibinātās skolas – Ķeniņa vīriešu tirdzniecības skola un Rūmanes-Ķeniņas sieviešu ģimnāzija – durvis vēra 1905. gada 1. septembrī. Ēka drīz vien kļuva arī par mākslas, literatūras un izglītības centru. Vakaros tur pulcējās rakstnieki un mākslinieki, lai viens otru iepazīstinātu ar saviem jaunākajiem darbiem, kā arī diskutētu. Tāpat skolas telpās rīkotas izstādes un mājvietu radis arī grāmatu apgāds un mēnešraksts "Zalktis".

Ienākot ēkā pa galveno ieeju un vēršot skatu augšup, acīm paveras baltās kāpnes, kas vijas līdz pat sestajam stāvam. Tās ēkā saglabājušās no vairāk nekā 110 gadus tālas pagātnes. Augstāk iespējams nokļūt vien pa melnajām kāpnēm, kas, salīdzinot ar baltajām, ir pavisam vienkāršas – kā jebkurā daudzstāvu ēkā.

Ēkas pirmajos septiņos stāvos arvien norit mācības, bet par astoto muzeja vadītāja sola pastāstīt vēlāk. Telpas skolā ir salīdzinošo nelielas, taču mājīgas – šauro gaiteņu labirinti, parketa grīdas un savdabīgais klašu telpu iekārtojums liek justies omulīgi. Ruško ir ne tikai muzeja vadītāja, bet arī latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņas klase ir septītajā stāva – kā pati smej, šis stāvs piederot latviešu valodai.

Ieejot klasē, pirmais, ko viesis pamana, ir tās savādais izkārtojums – soli izvietoti garās rindās, nevis, kā ierasts, blakus pa divi. Telpas griesti ir slīpi, un tos tur trīs koka kolonnas. Pie vienas no garākajām sienām pielikta zaļa tāfele un vairāku latviešu rakstnieku portreti, savukārt klases tālākajā galā sienu aizsedz grāmatplaukts.

Šis ir kabinets, kurā skolēni iepazīst ne tikai Latvijas dižgaru daiļdarbus, bet arī uzzina par savas skolas un Latvijas vēsturi. Vairāk nekā gadsimta garumā ēkā bijušas dažādas skolas, taču no 1953. gada Tērbatas ielu 15/17 par savām mājām sauc tieši Rīgas 40. vidusskola.

Līdz Rīgas 40. vidusskolas dibināšanai Tērbatas ielas namā mājvietu rada dažādas izglītības iestādes, tostarp Rīgas pilsētas 30. latviešu pamatskola, Lietuviešu sākumskola, Defektīvo bērnu palīgskola, Rīgas 83. septiņgadīgā skola.

Par Rīgas 40. vidusskolu Rīgas 83. septiņgadīgā skola tika reorganizēta 1953. gada 25. novembrī saskaņā ar LPSR Izglītības ministrijas rīkojumu Nr. 160.

Gadu desmitiem darbs skolā noritēja divās maiņas, līdz 2011. gadā Rīgas dome nolēma 40. vidusskolu apvienot ar Rīgas krievu M. Lomonosova vidusskolu. 2011. gada 1. septembrī durvis vēra skolas ēka Akas ielā 10, uz kurieni tika pārcelti pirmās līdz piektās klases skolēni. Tas ļāva mācību darbu turpmāk organizēt vienā maiņā.

Skolā kopumā mācās 1063 skolēni. Audzēkņi lielākoties ir rīdzinieki, taču skolā mācās arī bērni no Ogres, Salaspils, Jūrmalas, Mārupes un citām pašvaldībām. Lai gan, uzņemot skolēnus, priekšroka tiek dota Rīgas centra bērniem, viņu skolā ir mazākums. Tas skaidrojams ar to, ka galvaspilsētas centrā biroju ir vairāk nekā dzīvojamo namu.

Pa vēsturisko kāpņu pakāpieniem un gaiteņiem reiz staigājuši ne mazums izcilu un Latvijas kultūrai nozīmīgu personību. Savulaik skolā strādājuši rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un komponisti, tostarp Kārlis Skalbe, Antons Austriņš, Jānis Poruks, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Jānis Akuraters, Jūlijs Madernieks, Emīls Dārziņš, Jānis Mediņš un citi.

"Īsti dižgari," nosaka skolotāja, piebilstot, ka šobrīd viņu mantojumu turpina pedagogi, kuri darbu dara aizrautīgi un ar patiesu atdevi. "Dažkārt brīnos, kā pedagogi tiek līdzi jaunajām paaudzēm. Lai gan, ja nekas nemainītos, tad jau nebūtu interesanti. Bērni ir tie, kuri neļauj mums novecot."

Ruško ir viena no šīs skolas pedagogiem, kuriem paralēli darbam izdevies rast laiku arī vairāku mācību materiālu sagatavošanai. Kopā ar kolēģiem tapuši mācību līdzekļi latviešu valodas apguvei cittautu mācībvalodu skolās.

40. vidusskolas skolotāju darbu novērtējusi arī Rīgas dome – jau 15 šīs skolas pedagogu saņēmuši apbalvojumu "Zelta pildspalva", kas tiek piešķirts par radošu un inovatīvu darbu. Iespējams, tieši radošo skolotāju dēļ 40. vidusskola var lepoties ar daudzu Latvijas un starptautisko olimpiāžu medaļniekiem. Piemēram, laika posmā no 2010. līdz 2014. gadam starptautiskajās olimpiādēs skolu pārstāvējuši 20 skolēni.

Lai gan skolai Tērbatas ielā nav savas sporta zāles, tās audzēkņi plūkuši laurus arī dažādās starpskolu sporta sacensībās. "Šķiet, kā gan to var skola, kurā nav sporta zāles? Bet viss notiek," priecīgi nosaka Ruško, paskaidrojot, ka sporta stundas tiek aizvadītās Olimpiskajā sporta centrā un peldbaseinā "Daugava", savukārt rudens sākumā un pavasarī, kad to ļauj laikapstākļi, skolēni sporto Rīgas Futbola skolas stadionā.

Izlaidums, pēdējais zvans un Ziemassvētku balle – tie ir tradicionālie pasākumi, kas noris daudzās skolās, taču ikkatrā tiek svinēti nedaudz atšķirīgi. Piemēram, 40. vidusskolas abiturienti īpaši gaida pēdējo zvanu, kam gatavoties sāk jau īsi pēc Jaunā gada sagaidīšanas.

Pēdējā zvana pasākumi parasti ir sirsnības un prieka pilni. Tas ir brīdis, kad skolēni izvērtē aizvadītos gadus un saka paldies saviem skolotājiem. Tik pat sirsnīgs šogad izvērties arī pirmais septembris, par kuru stāstot, skolotājai acīs sariešas asaras, jo viņas gādībā izauguši šī gada divpadsmitie, kuri Zinību dienā skolā ieveda pirmklasniekus.

"Ir tradīcijas, kas ir mūžīgas, un ir tādas, kas izzūd. Ienāk arvien mūsdienīgākas tradīcijas, jo ienāk atšķirīga paaudze," stāsta Ruško, uzsverot, ka arī svētki, kas tiek atzīmēti salīdzinoši nesen, piemēram, Valentīndiena, ir skolēnu iemīļoti un gaidīti. Skolā lustīgi atzīmē arī Masļeņicu. Tad aktu zālē tiek klāti galdi, katra klase ierodas ar pašu gatavotiem gardumiem – pankūkām, pīrāgiem un citiem našķiem – un iet vaļā īsta tirgošanās. Lai Masļeņicu padarītu interesantāku, audzēkņiem jātērpjas arī pašu sarūpētos tērpos. Īpašs notikums ir arī "Starij novij god", kura laikā skolēni izrāda pašu iestudētu ludziņu.

"Tradicionālo pasākumu ir daudz un visus nemaz nevaru uzskaitīt," saka skolotāja, piebilstot gan, ka ir vēl kāda īpaša un viņai ļoti svarīga tradīcija. Lai pieminētu skolas vēsturi un tās dibinātājus, reizi gadā – valsts svētku nedēļas laikā – daļa skolēnu dodas sakopt Annas Rūmanes-Ķeniņas kapa vietu. "13. novembrī ir viņas dzimšanas diena. Mēs nogrābjam lapas, sakopjam kapu, lai viņai būtu prieks," stāsta skolotāja, piebilstot, ka tas ir simbolisks "paldies".

Mūsu sarunas noslēgumā Ruško atgādina par ēkas astoto stāvu un aicina mani turp – augšup pa šaurām vītņu kāpnēm uz telpu, kas izmēra ziņā varētu būt salīdzināma ar nelielu mācību kabinetu. Logi ir uz visām pusēm, tādēļ acīm visā krāšņumā paveras Rīgas panorāma un pirms vairāk nekā 110 gadiem celtā nama godība.