''Lasītājs jautās, vai vispār jebkurā armijā tas ir iespējams?
''Ir iespējams,'' man teica kāds pieredzējis armijas veterāns, kurš kādu laiku bija dienējis Padomju armijā.
Savstarpējā nesapratne ir iespējama vairāku iemeslu dēļ.
Viens no iemesliem ir reliģiski etniskā audzināšana. Padomju armijā iesauca cilvēkus no Centrālāzijas un Aizkaukāza republikām. Tie bija islāmā audzināti cilvēki ar lielu kopības izjūtu. Vismaz Kaukāza kalnu tautas noteikti. Viņi jebkurā konflikta gadījumā sakļāvās savās rindās, vienalga, vai apvainotāji bija ilgāk dienējuši karavīri, vai seržanta pakāpes.
Otrs iemesls varētu būt valodas īpatnību dēļ. Krievu lamāšanās vārdus lietoja daudzi, pat nenojaušot to īsto nozīmi. Muslimu tautības pārstāvim, pārmest kaut ko līdzīgu teikumam, kurā tika pieminēta viņa māte, bija bīstami. Daudzām tautām zemapziņā gruzdēja Staļina laika represijas. Šo neapmierinātību nevarēja apdzēst ne sodi, ne skaistie saukļi.
Arī ārpus reglamenta attiecības neglābjami bieži noveda pie grupveida kautiņiem, kuri nereti pārvērtās masveida nekārtībās ar nažiem un pat šaujamajiem ieročiem.
"Dedovščinai" bija vairāki iemesli. Hruščova valdīšanas laikā armija tika strauji samazināta, lai būtu līdzekļi raķešu karaspēka izveidošanai. Tika atlaisti frontinieki, kuri zināja, ka "dedovščina" nav pieļaujama.
Savukārt Brežņevs skaitliski palielināja armiju, akcentu liekot uz desanta karspēku. Parastajās karaspēka daļās pietrūka karavīru. Tad tika pieņemts lēmums, ka dienestā var iesaukt kolonijās un cietumos bijušos jauniešus. Armija tika pārpludināta ar iesaucamajiem no Vidusāzijas republikām, kuri īsti pat runāt nemācēja krieviski. Nemaz nerunājot par izglītības līmeni. Tas bija beigu sākums.
Šo sērgu pārņēma arī atjaunotā Latvijas armija. Veicinošie apstākļi veidojās, ka dienests bija 1,5 gadi un jau nodienējuši kādu laiku sagaidīja jauniņos. Nepalīdzēja dienesta laika saīsināšana uz vienu gadu. Sērga jau bija ieēdusies pārāk plaši un dziļi.
Protams, bija arī citi objektīvie apstākļi, kuri veicināja 'dedovščinu' Latvijas armijā. Armijā no 1992. līdz 1997. gadam nebija militārā policija. Prokuratūra un tiesas tika pakļautas reorganizācijai un nestrādāja pilnā apjomā. Sevišķi armijas problēmu risināšanā. Padomju tiesas sistēma līdz šim nerisināja armijas problēmas. Sākumā MP strādāja ne tajā virzienā, kurā vajadzēja. Piemēram, dežūrēja pie karaspēku vārtiem, lai ķeksīša dēl ķertu nedaudz nokavējušos karavīrus no atvaļinājuma. Tas neveicināja MP un armijas pārstāvju sadarbību. Savu dezorganizējošo daļu sabiedrības uzkūdīšanā veica bijušie armijas dezertieri gan izdodot attiecīgas "atmaskojošās" grāmatas, gan organizējot uzbrukumus armijai dzeltenā presē.
Somijas armijā šie priekšnoteikumi "dedovšķinai" nebija un nepastāv arī šodien. Vēl vairāk somu armiju ar tautu saliedēja cīņa pret Staļina karaspēku. Noteikta loma bija vienas valodas lietošanai valstī, jo pat zviedru izcelsmes puiši perfekti pārvaldīja somu valodu. Par to gādāja bērnudārziņi un skolas, kur mācības notika tikai somu valodā. Savukārt reliģija nešķēla sabiedrību, bet pastiprināja kopības sajūtu. Pēdējās desmitgadēs sabiedrības nostādne izslēdza daudzas netaisnības pret sievietēm, bērniem un arī cilvēkiem ar citu sajūtu un redzējumu uz pieaugušo dzīvi.
Somijas armijā atnāca motivēti cilvēki bez iekšējās spriedzes un bailēm par savu godu, veselību un tiesībām. Karavīru sociālie jautājumi tika atrisināti pilnībā. To neaizēnoja pat aizņēmums bankā, jo valsts dienesta laikā sedza aizņēmuma procentus. Sabiedrība pret saviem karavīriem attiecās ar lielu godu un cieņu.
Obligātais militārais dienests ir kā sākotnējais vīrišķības un uzticības filtrs. Atsijā fiziski un psihiski vājos. Jo lai, kā kandidāts censtos maskēties, armijas slodzes agrāk vai vēlāk atklāj visas vainas cilvēkā. Vai tā būtu dziļi slēptā šizofrēnija vai noliegtā epilepsija. Slodzes uzrāda arī daudzas vainas balsta - kustības aparātā. Cilvēkam tiek it kā pateikts. Tu, draudziņ, esi labs, bet dienēt specvienībā, glābēju komandās, robežsardzē, policijā un muitā tu nevarēsi.
Obligātā dienesta armija normālā sabiedrībā vēl vairāk saliedē tautu. Uzlabo nākošo ierēdņu kvalitāti un uzticamību.
Tiek ielikts drošs pamats politiskajai elitei un augstākai ierēdniecībai. Tieši OMD armijā sāk veidoties armijas apakšvirsnieki, virsniecība, ministrijas un valdības vadība, jo līdz Saeimai un valdībai Somijā reti nokļūst cilvēki, kuri nav dienējuši armijā. Pat tad, ja runājam par sievietēm.
Valstī veidojas milzīgas vēlmes apmācīt karot cilvēku masas, kas liek nopietni padomāt iespējamam iebrucējam, jo kara gadījumā no rezervistu rindām netiks iesaukti cilvēki, kuri pilnībā nepazīst ieročus. Nemāk pakļaut un pakļauties. Nemāk lietot individuālos aizsardzības līdzekļus un maskēties, nemāk sniegt pirmo palīdzību sev un apkārtējiem. Daudzas jaunu cilvēku nāves būtu izslēgtas, ja blakus esošie cilvēki mācētu slēgto sirds masāžu un spēcīgas asiņošanas apstādināšanu.
Nodienējušajam puisim Somijā ir pavērti ceļi uz robežsardzi, muitu, Valsts ieņēmuma dienestu, prokuratūru, pašvaldības policiju, daudz plašākā mērā par citiem kandidātiem.
Kļūmīgi ir domāt, ka armija ir pāraudzināšanas iestāde. Ja labestība un cilvēku cieņa nav ielikta šūpulī, bērnudārziņos, ģimenē, baznīcās un skolās, tad cerēt, ka dienesta laikā kaut kas izmainīsies - ir naivi. Ieplīsis stikla gabaliņš ir un tāds paliek. Noslīpētam briljantam piešķirot kādu papildus šķautni, tas iegūst vēl lielāku vērtību.
Atgriežoties pie masveida kautiņiem Somijas armijā, teikšu - tādi ir. Tikai tie ir spēles un smieklu gaisotnē. Stadionā redzēju apstiprinājumu savai teorijai, ka fiziskas slodzes, jaunība un pozitīvisms nostiprina kolektīva sajūtu un padara armijā pavadīto laiku par neaizmirstamu un pārsvarā laimīgu periodu visu puiša dzīvē.
Nezinu, vai apakšvirsnieki un virsnieki šo teoriju pārvalda, bet mediķi saprot, ka adrenalīns, kas izdalās pie fiziska kontakta, pastiprina visu hormonu izsviešanu organismā. Sevišķi puišu organismā. Pastiprinās visu hormonālo dziedzeru darbība. Asinīs ieplūst testosterons, kurš atbild ne tikai par tieksmi pret pretējo dzimumu, bet tas pastiprina acu mirdzumu, kā arī vīrišķo aicinājumu sievietēm. Arī laimes un eiforijas sajūtu. Somijas armijā pārsvarā visas fiziskās slodzes tiek organizētas pozitīvā gaisotnē un sacensību garā.
Šādas spēles ir spējīgas atklāt psiholoģisko nesaderību savstarpējās attiecībās, kas bruņotam cilvēkam var kļūt bīstamas.
Tāpēc spēle ar savstarpējo iepļaukāšanu par augšstilbiem man bija saprotama un neizsauca trauksmes sajūtu.
Novēroju arī to, kā apakšvirsnieki stadionā pārbaudīja kādu jaunu spēles un sacensību variantu.
Viņu ķermeņi pacēlās virs zemes, pat levitēja uz sekundes simtdaļu. Tas naktīs viņiem dos izbaudīt retu cilvēku sapni - lidojumu. Sapratu vienu - ja seržantu sastāvs ir tik fiziski attīstīts, priecīgs un sevi pašcienošs, tad tas nodrošinās šādu attieksmi arī pret karavīriem. Varu iedomāties, kādā pozitīvā un fiziskā pakāpē ir viņu jaunie virsnieki.
Piebildīšu, ka puiši mani neredzēja.To neļāva lielais attālums un saule, kura spīdēja tiem acīs. Tā nebija izrādīšanās.
Lai veiksme un motivācija Latvijas armijas karavīriem!
Hamina 9.06.2016.g. Leons Stiprais.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
