Jaunās veselības ministres kareivīgā nostāja – 76 miljonus vai nekādu reformu  (158)

Tas, ka veselības aprūpē nepieciešama reforma, lai risinātu pacientu rindu, mediķu atalgojuma un arī sistēmas iekšienē samilzušās problēmas, ir skaidrs jau labu laiku. Tomēr šādas reformas nav iespējamas, ja nemainās nozarei atvēlētā valsts budžeta finansējuma apjoms. Veselības ministre ir pārliecināta, ka viņai izdosies partneriem koalīcijā izskaidrot savas prasības.

Tostarp 35 miljoni eiro nozarei jau esot apsolīti, bet nepieciešams vēl 41 miljons eiro: "Lai mēs nosegtu tos karstākos punktus, mums papildus nepieciešams 41 miljons eiro. Tad varam teikt, ka nākamais gads būtu tāds, ka varam runāt par reformas īstenošanu".

"Es tiešām uzskatu, ka bez šiem līdzekļiem nevaram gaidīt būtisku reformu. Jāsaprot, ka, lai īstenotu reformu, ir nepieciešami finanšu līdzekļi, un otrādi – pretī dodot skaidru atbildi, kas notiks sistēmā. Tas iet roku rokā," skaidro Čakša.

Viņa ir gatava arī virzīt konkrētu veselības aprūpes finansēšanas modeli, noraidot bažas par grūtībām ieviest reformu, neesot partijā: "Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) mani uzrunāja, lai es veiktu šīs reformas, un veselība ir valdības prioritāte, līdz ar to man nav pamata bažām, ka šis solījums būtu kaut kur pazudis. Es domāju, ka veselības aprūpes sakārtošana pašlaik ir pāri visām politikām".

Saeima Čakšu amatā apstiprināja šā gada 16. jūnijā. Viņa atzīst, ka ar katru dienu darbs paliek smagāks.

"Ja jūs prasāt, vai ir smagāk, nekā domāju, tad, jā – daudz smagāk. Ja bildi pievelk tuvplānā, protams, ierauga daudz vairāk nekārtību un problēmu," saka ministre, norādot, ka iepriekš vairāk redzējusi to, kas notiek bērnu veselības aprūpē, taču tagad ir konfrontēta ar pilnīgi visu – ar to, kas notiek slimnīcās, ar to, par ko runā pacienti, kam ir grūti saprast, kā viņi var saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Tāpat jāsaprot politiskais fons, kas lielā mērā nosaka daudzas lietas un prioritātes, kas notiek nozarē.

Nākamā gada budžetā papildu finansējums nozarei paredzēts, lai mazinātu rindas uz izmeklējumiem, pie speciālistiem. Plānots arī pārskatīt operāciju izmaksas. Finansējums nepieciešams arī ārstu un māsu atalgojuma palielināšanai, tostarp dzemdniecībā.

"Tur, kur ir vissliktāk, ir neatliekami jāpalielina algas, lai valsts funkcija tiktu nodrošināta, piemēram, dzemdību pieņemšana," viņa saka.

Čakša uzsver – svarīgi saprast, kā pacients iziet visu ceļu no ģimenes ārsta, konkrētas diagnozes līdz ārstēšanai.

"Mēs varam uzlabot efektivitāti un veikt daudzas reformas, bet, ja nav paša galvenā un nenāk klāt finansējums sistēmai, tad ir ļoti grūti daudzas lietas sakārtot," saka ministre.

Lai gūtu papildu ienākumus 2017. gada budžetā, VM redz iespējas pārskatīt iekšējās rezerves, piemēram, ietaupot uz amortizācijas lietām radioloģiskajos izmeklējumos.

"Katrā sistēmā iespējams ietaupījums līdz 10%, nevis liekajos, bet dubultajos izmeklējumos. Arī onkoloģijā runājam par to, ka netiek atkārtoti pārtaisīts izmeklējums, ja ir skaidri nodefinēts, kādam jābūt aprakstam, kādai jābūt bildei. Šāda veida sistēmas sakārtošana palīdzētu aiztaupīt nevajadzīgus izdevumus," stāsta Čakša.

VM iekšējās rezerves gan neesot lielas: "Es teiktu, ja mēs varētu 10% iekšēji atrast, tas jau būtu šausmīgi daudz. Jo arī šāda rezervju atrašana prasa lielu darbu, un brīdī, kad strauji vajag palīdzēt pacientam, kārtošanas darbi nenotiek tik ātri."

Čakša arī atzīst – veselības sistēma ir viena no tām sistēmām, kur ir vislielākā rezistence pret pārmaiņām, un ar to ir jārēķinās: "Pārmaiņu vadība te ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, jo, kamēr katrs strādās un neuzskatīs, ka pārmaiņas ir vajadzīgas, mēs varam sist rociņas un kājiņas, bet nekas nenotiks".

Viens no ienākumu avotiem, kas bieži tiek piesaukts, ir akcīzes nodokļa palielināšana alkoholam un cigaretēm. Čakša pozitīvi vērtē visu, kas varētu nest papildu ienākumus veselības aprūpei, taču uzsver, ka svarīgi nenonākt ēnu ekonomikas zonā, palielinot kādu nodokli.

"Par šādiem jautājumiem uzticos Finanšu ministrijai, cik daudz varam plānot un cik nevaram. Protams, no Veselības ministrijas viedokļa, viss, kas dod mums klāt papildu ienākumus, ir izskatāms".

Līdzīgi viņa vērtē arī akcīzes nodokļa piemērošanu neveselīgai pārtikai. "No tā viedokļa, ka neveselīga pārtika ir tas, kas mums rada papildu pacientus, tas ir atbalstāms, lai aizkavētu neveselīgas pārtikas lietošanu," skaidro ministre, taču piebilstot, ka finansējums, ko šādā veidā iespējams iegūt, absolūtos skaitļos nav liels.

Viens no aktuālākajiem jautājumiem, par ko valdībai būs jāizšķiras, ir arī veselības aprūpes finansēšanas modelis, proti, vai nauda tiek pārdalīta no budžeta, novirzot daļu sociālo iemaksu, vai iedzīvotāji maksā konkrētu summu.

"Mans uzstādījums nav par katru cenu atņemt Labklājības ministrijai šo 1% [,pārdalot sociālās iemaksas], stāsts ir par to, ka Veselības ministrijai pietrūkst finansējuma, bet no kurienes to paņemt, tā ir valdības kopīga izšķiršanās," saka Čakša.

Pēc viņas teiktā, no kopējā budžeta veselībai pēc Eiropas Savienības un Pasaules Veselības Organizācijas ieteikumiem Latvijai būtu jāatvēl 12%. "Šobrīd mums ir 9,8%. Pēc mūsu aprēķiniem ar papildu 35 miljoniem un 41 miljonu, sasniegsim 10,38%. Tātad līdz 12% mums vēl ir pietiekami plats solis, ko spert. Bet tas ir pats minimums, lai runātu par efektīvu veselības aprūpi. Līdz ar to tā ir valdības izšķiršanās, vai veselība ir prioritāte," saka ministre.

Tāpat jāizšķiras, vai veselības aprūpes pakalpojumu iepērk valsts vai privātais sektors, un Čakša atbalsta pozīciju, ka to dara valsts, tā saglabājot valsts kontrolē gan kvalitāti, gan ar veselības veicināšanu saistītās lietas.

Runājot par apmaksāto pakalpojumu grozu, tostarp to, vai tiks nodalīts, ka cilvēki, kas nemaksā nodokļus, varētu saņemt vien atsevišķus pakalpojumus, Čakša skaidro, ka lielākoties Eiropā tomēr atbalsta modeli, kad visiem iedzīvotājiem nodrošina vienādu pakalpojumu grozu.

Vērtējot citu valstu pieredzi, Čakša klāsta, ka labi piemēri ir Slovēnija vai Ungārija, taču tur jau sākotnēji bijis apdrošināšanas modelis, kad pacienti maksā konkrētu maksājumu.

"Mums jau no tiem laikiem strādā vienotā valsts apdrošināšana, un mēs nemaz nespējam pāriet uz obligāto apdrošināšanu, kad katram iedzīvotājam būtu jāmaksā".

Salīdzinot veselības aprūpei paredzēto finansējumu no kopējā valsts budžeta aiz Latvijas ir tikai Krievija un Kipra. Lai sasniegtu, piemēram, Igaunijas līmeni iztērētās naudas apjomā uz vienu iedzīvotāju, Latvijai gandrīz jādubulto esošās naudas apjoms, proti, Latvijā pērn tie bija 366 eiro, bet Igaunijā – 653 eiro.

"Mēs 2019. gadā varētu sasniegt Igaunijas līmeni, ja pieņemtu šo pakāpenisko palielinājumu," saka Čakša.

Valsts finansējums veselības aprūpei no iekšzemes kopprodukta Latvijā pašlaik ir 2,9%, Igaunijai - vairāk nekā 4%, bet Nīderlandei, kas tiek piesaukta kā veiksmīgs piemērs, ir 11% no IKP.

"Varam runāt par ļoti dažādiem modeļiem, bet tā īsti par modeļa izvēli varam runāt tad, kad naudas apjoms no valsts budžeta skaidri parāda, ka veselības nozare ir prioritāte. Citādi tā ir kaušanās ap neko," saka Čakša.

Komentējot Latvijas Bankas ierosinājumu ieviest Latvijā obligātās veselības apdrošināšanas modeli ar privāto un valsts apdrošinātāju iesaisti, un nosakot apdrošināšanas polises prēmiju 300 eiro gadā jeb 25 eiro mēnesī, Čakša skaidro, ka šī summa nosegs tikai ambulatoros pakalpojumus: "Pašlaik mēs redzam, ka mēnesī par vienu pacientu valsts samaksā 30 eiro, un šī summa ir nepietiekama".

Turklāt neatliekamā palīdzība tāpat paliks uz valsts rēķina, tāpat arī atbrīvotās grupas – bērni un citi, kas kopā veidos vēl lielāku summu.

"Latvijas Banka saka – samaziniet pakalpojumu grozu, nosakiet pareizo cenu un viss būs kārtībā. Bet jautājums, vai iedzīvotāji ir gatavi saņemt tikai neatliekamo palīdzību un atsevišķus ambulatoros pakalpojumus. Jo nekas vairāk šajā summā neiekļaujas," uzsver ministre.

Finanšu ministrija radījusi trauksmi par strauji pieaugošo slimības lapu skaitu un izmaksāto pabalstu apmēriem. 2015. gadā slimības pabalstos izmaksāts par 40 miljoniem eiro vairāk nekā gadu iepriekš.

Čakša gan skaidro, ka, salīdzinot ar Igauniju, apmaksāto darba nespējas dienu skaits uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir mazāks – pērn tās bija 3,52 dienas salīdzinājumā ar 4,32 dienām kaimiņvalstī.

"Noteikti ir kāds gan iedzīvotāju, gan ārstu pusē, kas kaut ko nedara perfekti. Tomēr es nemālētu velnu melnāku kā viņš ir, jo jāņem vērā cilvēku novecošana, lielā saslimstība un ielaistās slimības," viņa saka.

Lielais slimību lapu skaits ir sekas ilgstošām problēmām nozarē – ilgstošam finansējuma trūkumam, norāda ministre. "Man jāber pelni uz galvas pašai sev, jo bez papildu finansējuma, lai mēs cilvēku ātrāk atgrieztu darba tirgū un viņš izārstētos, nekas nebūs līdzēts. Es negribētu novelt vainu tikai uz ārstiem, noteikti nē."