"Kādā Tukuma kafejnīcā satiku labu paziņu. Ievēroju, ka viņa kreklu rotā Dāvida zvaigzne, gluži tāda pati, kādu nacistu laikos bija spiesti nēsāt ebreji. Arī krekls atgādināja koncentrācijas nometnes svītrotos toņus," savu reportāžu metaforiski sāk aculiecinieks Leons Stiprais.
"Pats esmu pensionārs. Mana dzīvesbiedre deviņdesmitajos gados neizturēja slēpto genocīdu no "patriotisko" Latvijas ierēdņu puses un aizbrauca ar mazo meitiņu uz savu dzimteni Somiju. Līdz ekonomiskajam sabrukumam strādāju Latvijas aizsardzības struktūrās. Biju labs šāvējs. Ieguvu pirmās vietas gan bataljona, gan armijas līmenī. Tad tiku pensionēts. Nācās pašam pret savu gribu braukt pie savas ģimenes, kaut gan mīlu Latviju un pēc tās ļoti skumstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
