Zelta izpletņlēcēji un šopinga mīļotāji. Viss, kas jāzina par bēgļiem Latvijā  (35)

Latvija neizrāda īpašu prieku par iespēju aizpildīt demogrāfijas bedri ar bēgļiem no Āzijas valstīm un Ziemeļāfrikas. Arī pašiem patvēruma meklētājiem Baltijas valstis un Austrumeiropa nav starp iecienītākajiem galamērķiem. Šeit viņi saskaras ne tikai ar spaidīgiem ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem, bet arī ar atklātiem aizspriedumiem.

Centra "Mucenieki" darbinieki reiz pastāstījuši par to, kā viens no bēgļiem aizvilcis līdz mājām krietni iereibušu Mucenieku iedzīvotāju. "Labi, ka neviens viņus pa ceļam nesatika – bail pat iedomāties, ko aculiecinieki padomātu," saka valsts sekretāra vietnieks.

Viens no galvenajiem Latvijas iedzīvotāju baiļu iemesliem ir no pirmavotiem nākušas informācijas trūkums.

Lai to novērstu, portāls "Delfi" uzdeva pašus populārākos jautājumus par bēgļiem IeM valsts sekretāra vietniekam Dmitrijam Trofimovam, kurš pats strādā ar bēgļu pārvietošanas programmu.

Ja runājam par absolūtajiem skaitļiem, tad bēgļu uzņemšanas ziņā līdere ir Vācija. Tur pašlaik oficiāli reģistrēts ir vairāk nekā miljons patvēruma meklētāju. Taču, ja salīdzina jaunpienākušo bēgļu skaitu ar uzņēmējvalstī dzīvojošo skaitu, tad visvairāk iesniegumu ir Zviedrijā un Ungārijā.

Pērnā gada oktobrī tika dots starts programmai, kurā Eiropas Savienības (ES) pret migrācijas krīzi vērstās programmas ietvaros dalībvalstis apņēmās uzņemt aptuveni 160 tūkstošus patvēruma meklētāju.

Šogad, pēc ES un Turcijas panāktās vienošanās, cilvēku skaits, kas ierodas Eiropā, nav samazinājies, bet bēgļi ir atgriezušies pie daudz bīstamākiem ceļiem, kā nonākt Eiropā – caur Lībiju un nemierīgo jūru Itālijas virzienā. Lai pierādītu savu gatavību bezvīzu režīmam, Turcija apņēmusies apsargāt robežas un uzņemt bēgļus, par to saņemot 3+3 miljardus eiro no ES. Tāpat tā apņēmusies uzņemt tos patvēruma meklētājus no Afganistānas, Pakistānas un Marokas, kam Itālija un Grieķija atteikušas piešķirt bēgļa statusu, bet pretī izdot tos sīriešu bēgļus, kas uz statusu var pretendēt.

No 160 tūkstošiem cilvēku, ko ES apņēmusies izmitināt, 15. septembrī bija pārvietoti vien 3677. Visas valstis neizpilda savas kvotas. Turklāt procentuāli (cik apņēmās pārvietot un cik pārvietoja) Baltijas valstis ir līderpozīcijās pēc kvotu izpildes ātruma, mēs to darām pat aktīvāk, nekā Zviedrija un Vācija.

Tika pētīts, cik migrantus var uzņem valsts, lai neciestu tās pamatiedzīvotāji un nebūtu problēmas nacionālajām interesēm – tas ir 1% no iedzīvotāju skaita. Bēgļu skaits no Tuvajiem Austrumiem uz Eiropu vēl ir tālu no šīs "plūsmas", taču valstīs šie procenti atšķiras.

Ja par pamatu ņem šos aprēķinus, tad Latvija, nenodarot kaitējumu nācijai, varētu uzņemt ap 20 tūkstošiem bēgļu. Taču tā ir tikai teorija. Realitātē, lai tiktu galā ar šādu migrantu skaitu, valstī būtu jādarbojas efektīvai sociāli ekonomiskās integrācijas sistēmai.

Patlaban mūsu valdība apņēmusies pārvietot 776 cilvēkus (no 160 tūkstošiem), taču juridiski šis lēmums ir pieņemts attiecībā uz 531 cilvēku (481 – no Itālijas un Grieķijas, plus vēl 50 no Turcijas) – līdz nākamā gada septembrim mums viņi ir jāuzņem. Līdz šim ES solidaritātes programmā pie mums ir ieradušies vien 73 cilvēki – skaits, kas ir nebūtisks vietējiem iedzīvotājiem. 23 cilvēki saņēmuši bēgļa vai alternatīvo statusu, no viņiem 21 jau pametis Latviju. Par pārējiem 50 patlaban vēl tiek lemts.

Taču arī bez šīs shēmas Latvijā patvērumu ik gadu lūdz vairāk nekā 300 cilvēki – viņi šeit nonāk, šķērsojot robežas ar Baltkrieviju un Krieviju. Pamatā tie ir vjetnamieši, afgāņi un irākieši. Jauna tendence ir Indijas un Pakistānas iedzīvotāji, kuri īpaši uztrauc drošības dienestus, jo parasti dažādu valstu organizētās noziedzības pārstāvji veic valstu gatavības pārbaudi uz ārējām robežām, iesūtot pirmās grupas. Atšķirībā no 531 cilvēka, no šiem 300 bēgļa statuss tiek piešķirts vien pavisam nelielam skaitam, jo tie lielākoties ir ekonomiskie bēgļi, kuru dzīvībām briesmas nedraud.

Saskaņā ar valdības lēmumu, mēs ievērojam tā dēvēto "ģimenes profilu", vēlamas ir profesionālās iemaņas un Eiropas valodu zināšanas. Līdz šim mums ir izrādīta pretimnākšana, lai gan vienīgais iespējamais iemesls atteikt konkrētu bēgļu uzņemšanu ir valsts iedzīvotāju drošības apdraudējums. No Latvijas uzņemtajiem bēgļiem tikai astoņi ir "vieninieki" no Itālijas, kur visbiežāk nonāk bēgļi no Eritrejas ar samērā niecīgām darba iemaņām, kas arī nerunā Eiropas valodās. Vēl seši cilvēki pārvietoti no Turcijas un 59 no Grieķijas – visas tās ir ģimenes ar bērniem.

Pamatā mūsu uzņemtie bēgļi ir musulmaņi, taču reliģija nav uzņemšanas kritērijs. Runas par to, ka priekšroka jādod kristiešiem, bija, taču, uzklausot visu reliģisko organizāciju slēdzienus, mēs šo kritēriju atmetām, jo starptautiskie noteikumi neļauj cilvēkus šķirot pēc viņu reliģiskās piederības – tā ir nepamatota diskriminācija.

Daugavpils centrā, kur uzturas aizturētie migranti, musulmaņiem ir atsevišķa ēdienkarte un tiek dota iespēja pildīt savus reliģiskos rituālus. Savukārt Muceniekos viņi paši izvēlas, ko ēst un cik reizes vērst skatu uz austrumiem.

Līdz šim starp pārvietotajām ģimenēm neviena nav bijusi radikāla musulmaņu ģimene, kurā sievietes nēsātu ķermeni pilnībā nosedzošu apģērbu (burkas, nikābus, u.t.t.) Izskatās, ka visi saprot, kur nokļuvuši un kā vietējā kopiena uz to reaģē.

Eiropols pieļauj, ka lielā bēgļu skaita piesegā Eiropā varētu nokļūt teroristi, kā arī starp migrantiem varētu notikt vervēšana. Taču uz jautājumu, vai migranti ir potenciāli teroristi, tiek sniegta viennozīmīga atbilde "nē". Vairums ekstrēmistu, kas Eiropā veikuši terora aktus, bijuši Eiropas valstu pilsoņi otrajā vai pat trešajā paaudzē. Taču riski ir, un mēs ar tiem strādājam – katru, kurš kāro iegūt patvērumu Latvijā, mūsu specdienesti pārbauda gan pirms ierašanās, gan pēc tās. Parasti šī pārbaude aizņem aptuveni divas nedēļas, taču mums ir tiesības šo pārbaudi īstenot līdz trim mēnešiem.

Speciālisti, kas labi zina, kas var būt aiz stāstiem par draugiem un kā tiek izsniegti viltoti dokumenti, intervē bēgļus. Darīt uzmanīgus var pat dzēsts profils sociālajos tīklos. Pamata un pati efektīvākā metode ir biometrisko datu pārbaude – visiem tiek paņemti pirkstu nospiedumi un tie ievadīti starptautiskajās ar terorismu potenciāli saistīto personu datu bāzēs. Līdz šim nav bijis neviens gadījums, lai pēc pārbaudes pārvietošanai piedāvātajam cilvēkam uzņemšanu atteiktu, jo viņš būtu atpazīts kā iespējamais terorists.

Turklāt ar patvēruma meklētājiem notiek intervijas, kurās tiek stāstīts, kāda ir Latvija, kādas šeit ir tradīcijas, dzīves un laika apstākļi. Juridiski pārvietojamās personas piekrišana netiek prasīta, bet parasti ar varu neviens lidmašīnā nesēdina. Ir bijis ne mazums gadījumu, kad pretendenti paši atteikušies no Latvijas, taču šādā gadījumā persona zaudē tiesības piedalīties pārvietošanas programmā. Pats populārākais iemesls ir ekonomiskais – daudzi bēgļi valstī ierodas pēc "šopinga" principa, izvēloties valsti, kas piedāvās labākus apstākļus. Daudzi izrādās stereotipu varā, kas var nebūt pareizi, piemēram, ka Eritrejas pilsoņiem labāk nebraukt uz Latviju, jo no šejienes Vācijā nenokļūt.

Grieķijā nesen tika rīkota kontaktpersonu, kas atbildīgas par bēgļu veselības pārbaudēm, sapulce. Bijuši gadījumi, kad medicīniskā apskate bijusi nekvalitatīva. Taču tam tiek sekots. Ja tā nav neatliekamā medicīniskā palīdzība, tad piekļuve medicīnas pakalpojumiem bēgļiem ir tāda pati, kā pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Diemžēl labot zobus par piešķirto pabalstu nav reāli. Taču arī mūsu pensionāriem situācija ir līdzīga.

Te gan daudz kas atkarīgs no valsts labklājības. Teiksim, Zviedrija vēl pirms krīzes katru gadu pārvietoja uz savu teritoriju 1900 cilvēkus, no kuriem obligāti 100 bija invalīdi. Dažiem pakaļ devās pat īpaša lidmašīna. Tas ir dārgi un ir runa arī par veselības aprūpes sistēmas gatavību. Mēs apzināti cenšamies izvairīties no gadījumiem, kad mūsu veselības aprūpes sistēma nevar palīdzēt.

Tas ir ļoti individuāli, un ir atkarīgs no motivācijas un starta līmeņa. Ja cilvēkam ir dotības valodu apguvē un zināma bāze, viss ir vienkāršāk, taču bēgļu vidū nav mazums tādu, kas jau sākotnēji bijuši analfabēti. Ja cilvēks īsā laika posmā nespēj apgūt valodu noteiktā līmenī, tad viņš nevar atrast darbu. Ir jādomā, vai būtu iespējams pirmajā laikā pazemināt valodas zināšanu līmeņa prasības, piemēram, darba veikšanai nepieciešamās instrukcijas nododot citā veidā – tās pārstāstot vai tulkojot.

Mūsu praksē ir bijuši ļoti veiksmīgi integrācijas piemēri – mēs tos saucam par "zelta izpletņlēcējiem", piemēram, pirmajā iebraucēju grupā bija vīrietis no Eritrejas, ko pieņēma darbā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Mēs pat negaidījām, ka viņam būs tik plašas valodas zināšanas – viņš pārvalda angļu, arābu, un Eritrejas pamata – tigriņu valodu, kā arī intensīvi apgūst latviešu valodu. Viņš ļoti palīdzēja darbā ar citiem atbraucējiem, un viņu piesaistīja kā tulku mentoriem un sociālajiem darbiniekiem.

Bija vēl viena ģimene – Muhameds Atefs un Bunana Kati, kas bija ļoti pozitīvi noskaņoti pret integrāciju. No "Muceniekiem" viņi pārcēlās dzīvot uz Limbažiem, taču tad atgadījās kas negaidīts.... ģimeni piesaistīja ANO Bēgļu jautājumu aģentūras kampaņai "Mēs darītu tāpat!", kas tika veidota par līdzīgām situācijām bēgļu un Latvijas iedzīvotāju gadījumā, kuri arī bēgtu no savas valsts kara gadījumā. Turklāt vienā gadījumā bērns kadrā nonāca nejauši. Ģimene sajuta diskomfortu, turklāt ne viss kārtojās veiksmīgi darba ziņā – to dabūja tikai viens pieaugušais. Beigu beigās viņi Latviju pameta, nepaziņojot, kurp devušies.

Tam ir vairāki iemesli. Visi bēgļi saskārās ar problēmām, meklējot dzīvesvietu. Ja būtu palicis iepriekšējais pabalsta līmenis – 249 eiro, tad četru cilvēku ģimene varētu noīrēt dzīvokli un izdzīvot, taču, ja summa ir samazināta līdz 139 eiro mēnesī vienam no ģimenes plus 97 eiro par katru nākamo ģimenes locekli, tad ar to nekādi nepietiek divu mēnešu depozīta iemaksai īrei.

Turklāt pret šādiem īrniekiem Latvijā ir negatīva attieksme. Tuvākajā laikā mainīsim likumu, lai aiznākamā mēneša uzturēšanās pabalstu pārnestu uz to mēnesi, kad piešķirts statuss – ar šo naudu depozītam vajadzētu pietikt. Tāpat viņus atbrīvos no nodevām policijai par pirmajiem dokumentiem.

Otrs slidenais moments ir darbs. Darba vietas ir. Mentori ir atraduši ne mazums uzņēmēju, kas gatavi piedāvāt darbu lauksaimniecībā, šūšanas uzņēmumos, restorānos, frizētavās... Taču sākt strādāt, nezinot valodu noteiktā līmenī un nedeklarējoties noteiktā pašvaldībā, ir nereāli.

Turklāt, kā stāsta mentori no Sarkanā krusta, daudzus bēgļus neapmierina darba devēju piedāvātais atalgojums par darbu. Viņus var saprast. Ja alga ir nedaudz lielāka, nekā pabalsts, tad ir vāja motivācija atteikties no pabalsta, turklāt uzreiz rodas jautājums, kur atstāt bērnus. Un sanāk, ka, sākot strādāt, ģimene drīzāk zaudē, nekā kaut ko iegūst.

Taču bēgšana uz citām valstīm nav izeja. Visus bēgļus jau laikus brīdina, ka tad, ja viņi iesniedz iesniegumu par patvērumu Latvijā, tad viņiem vairs nebūs tiesību iesniegt iesniegumu par patvērumu citā ES valstī un pretendēt uz sociālo palīdzību. Galu galā Vācijā viņi saskarsies ar to, ka nekādas sociālās palīdzība viņiem nebūs, bet tas būs bijis viens no iemesliem, kāpēc viņi turp būs devušies.

Tāpat likumā noteikts, kādos gadījumos Latvija ir tiesīga apturēt un pat pārtraukt pabalstu izmaksu un sniegt sociālo aizsardzību.

Latvijā ir viens no pašiem mazākajiem pabalstiem, kas bēgļiem tiek izmaksāti visā ES. Taču šeit nedrīkst salīdzināt absolūtos skaitļus. Vēl jo vairāk – jo mazāks pabalsts, jo lielāks slogs gulst uz pašvaldību budžetiem, kam būs jāsniedz atbalsts maznodrošinātajiem. Biežāk valstij pat ir ekonomiski izdevīgāk piešķirt nedaudz lielāku pabalstu.

Latvijas gadījumā sanāca tā, ka pabalsts tika samazināts, bet dzīvesvietu valsts nenodrošina. Cilvēki tiek iedzīti absolūtā strupceļā. Jā, ar šādu summu – 139 eiro, var izdzīvot daudzi pensionāri, taču bēgļiem šeit nav ne dzīvesvietas, ne iespējas saņemt no kāda atbalstu.

Igaunijā jau sākotnēji ir pilnīgi cita sistēma, kā strādāt ar bēgļiem. Igaunijā pašvaldību politika ir tās pašas Iekšlietu ministrijas pārziņā, kas nodarbojas ar pārvietojamo personu atlasi – ministrija sadarbībā ar vietvarām uzreiz no lidostas nogādā bēgļus tur, kur viņi dzīvos (dzīvesvieta pirmajam laikam tiek nodrošināta) un strādās.

Lietuvā bēgļiem pēc statusa iegūšanas ir iespēja ilgāku laiku dzīvot valsts iestādē, kamēr viņi neiekārtojas un neatrod darbu. Mēs apspriedām tādu iespēju, taču bez rezultātiem.

Latvijā pašvaldības ir Vides un reģionālās attīstības lietu ministrijas pārraudzībā, ko politiski vada Nacionālā apvienība, kas ir pret bēgļiem Latvijā. Arī daudzas pašvaldības ieņēmušas kategorisku pozīciju, uzsverot, ka to teritorijās nekādu bēgļu nebūs.

Skandināvijas valstis pašvaldībām piešķir noteiktas summas par katru cilvēku (nauda seko bēglim), mēs, savukārt, gājām citu ceļu – ja pašvaldībai rodas līdzekļu iztrūkums (pabalstiem, bāriņtiesai, sociālajiem dienestiem, cilvēka iekārtošanai pašvaldības iestādē, medicīnas pakalpojumiem u.c..), mēs apņemamies tos kompensēt par iepriekšējo gadu, un VARAM lūdz naudu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Igaunijā jau sākotnēji ir pilnīgi cita sistēma, kā strādāt ar bēgļiem. Igaunijā pašvaldību politika ir tās pašas Iekšlietu ministrijas pārziņā, kas nodarbojas ar pārvietojamo personu atlasi – ministrija sadarbībā ar vietvarām uzreiz no lidostas nogādā bēgļus tur, kur viņi dzīvos (dzīvesvieta pirmajam laikam tiek nodrošināta) un strādās.

Lietuvā bēgļiem pēc statusa iegūšanas ir iespēja ilgāku laiku dzīvot valsts iestādē, kamēr viņi neiekārtojas un neatrod darbu. Mēs apspriedām tādu iespēju, taču bez rezultātiem.

Latvijā pašvaldības ir Vides un reģionālās attīstības lietu ministrijas pārraudzībā, ko politiski vada Nacionālā apvienība, kas ir pret bēgļiem Latvijā. Arī daudzas pašvaldības ieņēmušas kategorisku pozīciju, uzsverot, ka to teritorijās nekādu bēgļu nebūs.

Skandināvijas valstis pašvaldībām piešķir noteiktas summas par katru cilvēku (nauda seko bēglim), mēs, savukārt, gājām citu ceļu – ja pašvaldībai rodas līdzekļu iztrūkums (pabalstiem, bāriņtiesai, sociālajiem dienestiem, cilvēka iekārtošanai pašvaldības iestādē, medicīnas pakalpojumiem u.c..), mēs apņemamies tos kompensēt par iepriekšējo gadu, un VARAM lūdz naudu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Latvijā palīdzībai visu sociālo jautājumu risināšanā izveidota mentoru sistēma, kuras pienākums – atbalstīt sākumposmā cilvēku visās viņa vajadzībās (to nevajadzētu jaukt ar pienākumu apgādāt bēgli ar dzīvesvietu un darbu).

Konkursā par šādas mentoru sistēmas izveidi Latvijā uzvarēja Sarkanais Krusts. Tika plānots, ka mentors kūrēs aptuveni 30 bēgļus. Tas ir ļoti individuāls un sarežģīts darbs, kas prasa īpašu sociālo darbinieku sagatavotības līmeni – viņiem jāpārzina statusa piešķiršanas sistēma, kā arī jāpazīst tās valsts kultūra, no kuras bēglis ieradies.

Kopumā pēc plāna paredzēts piesaistīt 30 sociālos mentorus un ne vairāk par pieciem sociālajiem darbiniekiem. Kopējais projekta finansējums ir 6,8 miljoni eiro, no kuriem 85% sedz Eiropas Sociālais fonds, bet pārējo – valsts budžets. Sociālajiem darbiniekiem tiek piedāvāts maksāt 1400 eiro, bet mentoriem – 1000 eiro, protams, atņemot nodokļus.

Mēs piekrītam, ka bēgļu darba un dzīvesvietai nav jākoncentrējas vienā vietā, lai nerastos "No Go" zonas. Taču īpašu formulu šeit nav. Ja kāds darba devējs ir gatavs piedāvāt, teiksim, darbu šūšanas fabrikā 30 sīriešiem, tad kāpēc gan ne?

Es nedomāju, ka Latvijā ir reāla telšu pilsētiņu rašanās, ko iežogo dzeloņdrātis, jo mums nav tāds klimats, kā arī cilvēki neklusēs. Mēs taču redzam, kāda ir vietējo attieksme – līdzko kāds kaut kur nelikumīgi iemitinās, dome un policija uzreiz zvana trauksmes zvanu. Un nav arī signālu par masveida bēgļu ieplūšanu.