Reliģijas brīvība vai musulmaņu invāzija – ko gaidīt no nikābu lieguma Latvijā  (172)

Septembra izskaņā Tieslietu ministrija (TM) iepazīstināja sabiedrību ar likumprojektu "Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums", kas paredz, ka Latvijā publiskās vietās nedrīkstēs nēsāt seju aizsedzošus apģērbus – burkas un nikābus, ko valkā islāmticīgie. Lai gan pēc TM rīcībā esošās informācijas, šādus sejas aizsegus Latvijā nēsā piecas sievietes, likumprojekts un tā skaidrošana reti kuram palika nepamanīti.

Ņemot vērā likumprojekta raisīto lielo rezonansi, portāls "Delfi" lūdza sniegt viedokli par likumprojektu un tā anotāciju profesorei Geikinai. To, pēc neliela atskata uz likumprojekta saturu, publicējam ar nebūtiskiem saīsinājumiem.

Par seju aizsegu negatīvo ietekmi, prezentējot likumprojektu, brīdināja arī LU Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns: "Vispirms, ja mēs runājam par seju aizsegiem, ir jāsaprot, ka aiz tā slēpjas vesela pakete, kas nav draudzīga Eiropas sabiedrībai, Eiropas kultūrai un arī Latvijai."

"Hidžābs ir sava veida karogs. Šie sejas aizsegi apliecina islāma klātbūtni vienā vai otrā politiskā telpā, valstī. Tas ir savā veidā kara pieteikums. Islāma izpratnē pasaule dalās islāma pasaulē un kara pasaulē, kur ir jācīnās par islāma iedzīvināšanu," turpināja profesors, piebilstot, ka nikāba filozofija ir sekojoša: "ja vīrietis izrāda seksuālu nenoturību, tad vainīga tur ir sieviete."

"Sākotnējais priekšstats par likumprojekta tapšanas gaitu un saturu šķita kārtējais absurdais likuma grozījumu rosinājums, līdzīgi kā "tikumības grozījumi" un pirms pāris dienām izskanējušie "lojalitātes un pareizas attieksmes veidošanas" grozījumi Izglītības likumā. Diemžēl izrādījās, ka likumprojekts ir tieša vēršanās pret reliģisko brīvību un vienas, turklāt tradicionālas, pasaules reliģijas demonizācija," norāda Geikina.

Reti kurš vēl nav pamanījis, ka galvenais politiskās darbības princips mūsu valstī ir "skaldi un valdi". Vispirms mūs sašķēla pilsoņos un nepilsoņos, pēc tam valodas referenduma laikā latviski un krieviski runājošajos, tāpat nu jau gandrīz 10 gadus daži Otrā pasaules kara beigas atzīmē 8. maijā, bet citi arvien skaļāk – 9. maijā, tad, pēc Ukrainas kara sākuma, etniskā berze norimās, bet laimīgā kārtā uzradās bēgļi, kas sašķēla sabiedrību iekļaujošajos un izslēdzošajos, un pēc tam nabagajos un vēl nabagākos (pabalstu jautājums), tad – tikumīgajos un amorālajos.

Divos gadījumos sašķeltības iemesls bija un ir reliģisks – pareizticīgo Ziemassvētku brīvdienu jautājums un, tagad, nikāba un burkas nēsāšanas aizliegums. Man kā Latvijas sabiedrības loceklei rodas jautājums: kāpēc mūs visu laiku tur tādā sašķeltības stāvoklī un kāpēc mēs ļaujamies šādai eksistences formai?

Paliek jautājums: kāpēc mēs ļaujamies? Tas ir pilsoniskas sabiedrības brieduma jautājums. Cik daudz mēs paši, tīklojoties pilsoniskā līmenī, esam radījuši telpu dialogam, lai nogludinātu pieminētos pretnostatījumus? Šur un tur šāda telpa eksistē, bet acīmredzot nepietiekami.

Zīmīgi, ka motivācija vienmēr ir aizsargāt, pasargāt, cīnīties. Šoreiz pret "kara pieteikumu" apģērba veidolā: "sejas aizsegs ir tieša norāde uz radikālismu" (Taivāns).

Izvēlējos lietot šo militāro terminoloģiju, jo iedvesmojos no visu likumdošanas iniciatīvu rosinātājiem. Tāds pastāvīgs militāristu diskurss.

No "Sejas aizsegšanas ierobežojuma likuma" projekta teksta varam spriest, ka ierobežojumi pieļaujami drošības, ekonomisko interešu, veselības un tikumības aizsardzības nolūkā. Tad nu analizēsim jautājumu šo nolūku kontekstā.

Kādā veidā viena, vai arī anotācijā minētās piecas sievietes, kuras Latvijā nēsā nikābu šobrīd apdraud Latvijas drošību?

Minētās potenciālās briesmas no musulmaņu imigrācijas mums nedraud, jo pēdējā mēneša laikā to vien esam darījuši publiskajā telpā, kā sūdzējušies par nepateicīgajiem bēgļiem, kuri izmanto mūsu valsts būtiskos labumus, un aizmūk uz citām zemēm.

Rasnača kungs gan min aptuveni simts iespējamos konvertītus, kas potenciāli valkās šos apģērba gabalus, bet viņa teiktajam diez ko nevar uzticēties. Jo visur piesauktais Igaunijas piemērs ir apšaubāms.

Neilgi pēc rosinātajām diskusijām par šāda aizlieguma ieviešanu Igaunijā, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Rainers Sakss 2016. gada janvārī atzīst, ka aizlieguma ideja ir priekšlaicīga. Igaunijas Tieslietu ministrija rosināja šāda likumprojekta izstrādi 2015. gada novembrī. Līdzīgi arī Latvijā šis jautājums aktualizēts 2015. gada novembrī. Vismaz pārdomu vērts fakts.

Manuprāt, Latvijas drošību daudz vairāk par nikāba vai burkas valkāšanu apdraud hibrīdkarš, kurš šobrīd notiek pilnā sparā mūsu plašsaziņas līdzekļos. Ne mazāks apdraudējums nāk no "pašnāvniekiem" uz mūsu autoceļiem un gājēju notriecējiem uz gājēju pārejām.

Izslēgs no darba tirgus, joprojām piecas sievietes? Zinu, ka minētās sievietes valkā nikābu savas ticības dēļ un diez vai atteiksies to nēsāt šī aizlieguma dēļ.

Vienu no viņām pazīstu personiski (vairāk neesmu redzējusi ka, kāds valkātu nikābu) un šis aizliegums izslēdz (izdzen) no sabiedrības jaunu latviešu sievieti, kura uzvilkusi nikābu to pašu iemeslu dēļ, kāpēc dažas citas jaunas sievietes dodas klosteros un ietērpjas ļoti līdzīgos apģērbos.

Tas rosinās Latvijai piederīgu iedzīvotāju piespiedu emigrāciju un kompetentu darba roku zaudējumu darba tirgū. Nespēju piekrist Leonam Taivānam, ka tas ir "kara pieteikums". Meklēju arī skaidrojumu viņa lietotajam terminam "nikāba pakete", bet akadēmiskajā literatūrā neko neatradu. Iespējams, bija pārāk maz laika pētījumam, bet, iespējams, profesora vienkāršotais, lai neteiktu, destruktīvais skatījums uz islāmu un sievietes lomas interpretāciju tajā ir vienpusīgs un selektīvs, reizēm pretrunīgs.

Islāms uzskata, ka, "ja vīrietis izrāda seksuālu nenoturību, tad vainīga tur ir sieviete", lai gan tieši šāda pat stereotipa domāšana nereti sastopama arī Rietumu kultūrā, tai skaitā Latvijā. Ja vienā gadījumā stereotipiska un aizspriedumaina domāšana ir nosodāma, tad mūsu gadījumā tā ir pamats aizliegumam. To apliecina anotācijas argumentācija, kas atsaucas uz pētījumiem par dominējošiem stereotipiem un aizspriedumiem Latvijas sabiedrībā saistībā ar islāmu un musulmaņu tērpiem, un tiek izmantota kā apliecinājums aizliegumu ieviešanai.

Francijas situācija nav pārceļama uz Latviju. Nav skaidrs, kāpēc sejas aizsegšanas aizlieguma pamatojumam tiek izmantots Šveices piemērs ar referendumu par minaretiem (šeit gan gribētos pasvītrot, ka minarets nav mošeja). Ja nu vienīgi naidu kurinošās terminoloģijas lietojuma pamatojumam.

"Kamaruddin lietā" ir runa par neievērotiem darba kārtības noteikumiem, un šādas situācijas jau tiek regulētas ar citu normatīvo aktu starpniecību. Arī "Sahin pret Turciju" gadījumā, līdzīgi kā Francijā, ir radikāli atšķirīgs konteksts no Latvijas. Un iebildei par tiesībām nenesāt nikābu un burku būtu jānāk no pašu musulmaņu kopienas vidus. Tam nav jārada likums.

Ir saprotama Latvijas vēlme identificēties ar tādām valstīm kā Francija, Beļģija un Šveice – tomēr labklājības valstis, taču saistībā ar minēto likumprojektu šāda identifikācija ir apšaubāma. Cita valsts, citi apstākļi.

Mans viedoklis šajā jautājumā sakrīt ar Tiesībsarga secinājumu, "ka likumprojekts, kas paredzētu seju aizsedzoša apģērba nēsāšanu, būtiski ierobežo Satversmē un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktās personas tiesības uz privāto dzīvi un tiesības uz reliģijas brīvību, tādēļ šāds ierobežojuma izvērtējums būtu nepieciešams arī no sociologu, kulturologu un antropologu viedokļa. Tāpat būtu jāformulē šāda ierobežojuma atbilstība Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem. Arī soda noteikšanai par šāda aizlieguma neievērošanu būtu būtiska nozīme ierobežojuma samērīguma vērtēšanai."

Mans viedoklis sakrīt arī ar Igaunijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Rainera Saksa viedokli, ka likumprojekts ir priekšlaicīgs."