12. oktobrī aizbraucu uz muitu, lai saprastu, ko darīt, jo jaunās trompetes piegādātājs no Šveices iepriekš bija atsūtījis nepareizu trompetes piemutni. Atsūtīja vietā. Izrādījās, ka man tas piemutnis ir jāmuito par jaunu.
Iedomājieties - piemutņa, kura vērtība ir 65 eiro, atmuitošanai man atkal ir jāplāno izmaksas par muitas deklarācijas sagatavošanu 35,02 eiro apmērā. Muitas darbinieku neinteresē, ka tas ir vairāk nekā 50 % no piemutņa vērtības un ka ražotājs ar šo ir labojis savu kļūdu. Atbilde - tāda ir procedūra. Uz jautājumu, kā viņam liekas, vai šāda procedūra nav stulba, un ka šie ir uzņēmējus nīcinošie apstākļi, kāpēc pēdējā laikā aizvien biežāk tiek pieņemts lēmums pamest Latviju, muitas darbinieks spēja tikai stulbi smaidīt.
Saprotu, ne jau tas nabaga muitas inspektors var pieņemt valstiskus lēmumus, tas jādara valdības, Saeimas līmenī. Domājot par šo visu, arī sakrājās jautājumi, ko varbūt mēģināšu uzdot saviem "Facebook" draugiem. Gan īstajiem, gan politiskajiem.
Es piedalos valsts un pašvaldību iestāžu iepirkumos. Lai piedalītos, nodokļu parādi nedrīkst pārsniegt 150 eiro. Tas disciplinē, tomēr dažreiz gadās pāris dienas nokavēt nodokļu nomaksu. Vai jūs zinājāt, ka Latvijas republikā ir divas datubāzes, kurās var uzzināt, vai uzņēmums ir nomaksājis visus nodokļus. Tās ir personīgā ieeja EDS (Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās Deklarēšanas sistēma), kur vari uzzināt visu aktuālo situāciju par savu uzņēmumu, kura tiek atjaunota reizi dienā. Bet ir vēl viena sistēma.
Tā, kuru pēta iepirkumu sludinātāji. Savukārt šī sistēma tiek atjaunota reizi pāris nedēļās. Pirms pāris dienām man vienai skolai nācās taisnoties par to, ka man realitātē ir nodokļu pārmaksa, nevis nodokļu parāds. Piebildīšu, ka nodokļi bija nomaksāti pirms vairāk nekā divām nedēļām, pirms notika iepriekšminētā komunikācija ar skolu. Kāpēc pie mums ir divas datubāzes vienai lietai? Kāpēc tā nevar būt viena datubāze?
Kāpēc Latvijā ir likumdošanas norma, ka, ja pērk privātpersona, tad garantija ir divi gadi, bet, ja juridiska persona - viens gads. Daudzi uzņēmumi tik ļoti mīl izmantot šo likuma normu. Negribu lielīties, bet man liekas, ka mans veikals ir viens no izcili retajiem, kur šāda norma nedarbojas. Visiem klientiem, privātpersona vai juridiska persona, garantija ir divi gadi. Tas taču ir normāli.
Kāpēc Saeima pirms dažiem gadiem pieņēma normu, ka visiem uzņēmumiem obligāti ir jāpārreģistrē savu uzņēmumu pamatkapitāls no latiem uz eiro. Kāpēc to nevarēja izdarīt automātiski, lai uzņēmējs netērētu savu laiku kaut kādām muļķībām, bet varētu koncentrēties uz savu pamatdarbu, proti, pelnīšanu un nodokļu maksāšanu. Vai tas ir tamdēļ, lai "loderi" valsts iestādēs varētu dzert kafiju.
Par eiro ieviešanu. Neviens politiķis tā arī nav pateicis paldies uzņēmējiem, kuri reāli izvilka eiro ieviešanu. Politiķi, Latvijas Banka tikai spēja pateikt tikai to, ka visām tirdzniecības vietām pārejas posmā ir jāizdod eiro. Ja izdos latus, informējiet, mēs tos uzņēmējus sodīsim. Bet fakts, ka tajā pārejas posmā bankās bija jāstāv milzu rindas, lai samainītu latus uz eiro, nevienu politiķi īpaši neinteresēja.
Kāpēc valsts iestādēs nav atbildības par padarītajiem nedarbiem? Kāpēc, piemēram, mēs maksājam vairākus desmitus tūkstošu, lai saremontētu salauztās flīzes pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, jo kāds idiots Eiropas Savienības prezidentūras laikā atļāva tur novietot autobusus? Kāpēc mēs vienkārši tērējam naudu, remontējam, bet nesodām to idiotu, kurš šādu izšķērdību pieļāva?
Mēs neatlaižam sliktus ierēdņus, mēs tos aizrotējam un turpinām maksāt tās pašas algas. Savulaik bija visai štruntīga Kultūras ministrijas Valsts sekretāre Solvita Zvidriņa. Ar interesi sekoju viņas karjeras attīstībai. Izmeta, tas ir, aizrotēja no Kultūras ministrijas uz Valsts reģionālās attīstības aģentūru par direktori, tad uz Veselības ministriju par valsts sekretāri, tagad vada Valsts Zemes dienestu. Plaša profila speciālists? Kaut kāds murgs.
Ja jau ar muitu sāku visu šo publikāciju, tad mazliet jāpaturpina. Gada sākumā ir reformēta muitas deklarāciju sistēma. Paldies dievam, vairs nav jāiet vairākas reizes uz muitu, lai iesniegtu un saņemtu dokumentus. Bet, kāpēc muitas deklarāciju sagatavošana tagad maksā 35,02 eiro, ja pirms tam maksāja 15 eiro? Kāpēc vispār šīs muitas deklarācijas gatavo privātie uzņēmumi? Ja kāds nezina, tad ir tā, ka atnāk muitojama prece, es sniedzu visus pavaddokumentus (rēķini, kravas pavaddokumenti, pilnvaras) muitas deklarantam, samaksāju par deklarācijas izstrādi, tad nesu deklarāciju uz pašu muitu, kur muitas inspektori vēlreiz skatās sagatavoto muitas deklarāciju.
Es būtu gatavs tai pašai muitai maksāt, par procesa viengabalainību. Tādējādi valsts budžetam būtu vēl kādi papildu ieņēmumi.
Pirms dažiem gadiem biju iekūlies ķibelē ar vāju grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzējkompāniju. Sanāca kašķis par to, ka šie netika galā ar savu darbu. Tad nu vienā brīdī zvanīju Valsts ieņēmumu dienestam, lai noskaidrotu, ko man darīt, ja grāmatvedības uzņēmums pazūd ar visām manām kases grāmatām un citiem dokumentiem. Uzreiz jāpiebilst, ka viss atrisinājās labi, bet pirmā doma, lai saprastu, ko un kā darīt man, visai loģiski, bija piezvanīt Valsts ieņēmumu dienestam. Valsts ieņēmumu dienesta atbilde bija nenormāli šokējošs: "Mēs neesam izziņu birojs, tieciet paši galā ar savām problēmām!". Vai tā ir atsaucīga valsts iestāde?
Ārsti prasa lielākas algas. Jā, ir mazas. Bet, kad Keris bļauj, lai dod naudu, man gribas bļaut: "Keri, ej bekot un izmaini savas nozares attieksmi pret pacientiem!" Jā, ne visi ārsti ir ar sliktu attieksmi, bet ir bijis, ka Bērnu slimnīcas Observācijas nodaļā bērns vairākas stundas guļ drēgnā telpā, jo kondicionieris ir noslēgts uz aukstāko režīmu. Bērns drebinās, jo nav iedota pat sega, ar ko apsegties. Kad vaicāju, vai varu aizvest bērnu uz slimnīcas kafejnīcu iedzert siltu tēju, man uzbļauj: "Guliet, drīz būs ārsts!" Uz argumentu, ka man bērns drudzī kratās, iedodiet vismaz "Nurofenu", mani nosauc par nervozu tēvu. Protams, ka ne visi ārsti ir slikti. Arī bērnu slimnīcā ir labi ārsti.
Nesen bija piedzīvojums ar Valsts veselības inspekciju. Mēs, redz, tirgojot bīstamas eļļas pūšaminstrumentu eļļošanai. Bērni var iedzert, savukārt neredzīgie, pat nezinu, arī laikam var iedzert. Tad nu Veselības inspekcija pēc mana veikala apmeklēšanas bija gatava skriet Eiropai pa priekšu un aizklapēt arī to dažu, vēl joprojām atļauto, eļļu tirdzniecību, nemaz nepadomājot, ka vienā jaukā dienā mums varētu nebūt ar ko eļļot savus mūzikas instrumentus. Vai tā ir laba sadarbība starp valsts iestādēm un uzņēmējiem? Vai tā ir ilgtermiņa stratēģiska plānošana? Jāpiebilst, ka uz manu iesniegumu, kāpēc tad tās pašas eļļas brīvi var iegādāties plaši zināmā Vācijas mūzikas instrumentu veikalā, saņēmu prastu atrakstīšanos.
Veikalā man ir trīs darbinieki, visi strādā uz pusslodzi. Veikala darbalaiku esmu izplānojis tā, lai darbinieki varētu mainīties un plānot savas personīgās aktivitātes. Valdības plāns no jaunā gada algas nodokļus rēķināt, kā minimums, no pilnas slodzes, iedzen izmisumā. Vai kāds no politiķiem vispār ir parēķinājis, par kādu apjomu ir jāpalielina apgrozījums, vai jāpalielina cenas, lai šīs izmaksas varētu nosegt? Es netērēju naudu ekskluzīvām lietām, nepērku mājas, nebraucu ceļojumos, visu nopelnīto ieguldu savos izgudrojumos. Šādi valsts vadoņu plāni mani dzen izmisumā.
Kāpēc aizejot uz valsts iestādēm, vai tas būtu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, muita, vai vēl kāda, var redzēt, ka darbinieki ir, bet neviens nepieņem. Tikai pēc demonstratīvas fotografētsākšanas, sākas rosība. Esmu savās "Facebook" publikācijās šādās lietas dokumentējis.
Bet nav jau tā, ka es tikai jautāju. Uz dažiem jautājumiem man tomēr ir atbilde. Saeimā, valdībā ir tik maz uzņēmējdarbību pieredzējušu politiķu. Atrautība no reālās dzīves un nezināšana, cik smagi ir jārukā, lai uzņēmējs varētu nomaksāt nodokļus, rada uzņēmēju nolemtības sajūtu un domas, ko tad mēs te vēl vispār darām? Jātin makšķeres un jādodas prom. Kamēr mēs nemainīsimies, kamēr valsts iestāžu darbinieki beidzot nesapratīs, ka strādā savas valsts iedzīvotāju labā, tikmēr mēs būsim tādā pakaļā, kādā esam. Kamēr uzņēmēji necelsies kājās un nebļaus, ka mēs netiekam cienīti (es neprasu, lai mani kāds mīl, lūdzu cienīt), tikmēr nekas labs te nebūs.
Jā, bieži braucot uz Igauniju un komunicējot ar igauņu draugiem, nākas secināt, ka arī tur viss nav tik rožaini. Tomēr valsts aparāts tur savus iedzīvotājus ciena.
Jā, var man pārmest, lai eju un piedalos procesos, lai mēģinu kaut ko mainīt. Atzīšos, mēģinu piedalīties procesos, lai kaut ko mainītu. Diemžēl dažreiz ar savu entuziasmu jūtos kā baltais zvirbulis, jo sajūtu attieksmi: "Ko tu te esi atnācis?"
"Mīļie draugi, vai ir kas tāds, ko mēs varam darīt, ko mainīt, lai beidzot mainītu valsts attieksmi pret saviem iedzīvotājiem?"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!