Zolitūdes traģēdijas krimināllieta: Plaisas sienās un ūdens līdz potītēm  (11)

Lieciniece skaidroja, ka plaisas bijušas ceptuves sienās – aptuveni centimetru no griestiem. Plaisas veidojušas sazarojumu. Tās bijušas vairākas – viena plaisa bijusi kreisajā stūrī, bet divas – labajā stūrī. Plaisas bijušas pie piena nodaļas sienas – tuvāk veikala telpām.

Par tehniskajiem defektiem veikala vadība esot zinājusi, liecināja Jorošenko, norādot, ka tikuši izsaukti meistari. "Viņi paskatījās un pateica, ka nekas briesmīgs," atminējās lieciniece, papildinot, ka nekādi remontdarbi gan nenotika.

Savukārt veikala telpās, otrajā stāvā – darbinieku ģērbtuvēs, diezgan bieži krājies ūdens. "Reizēm pat līdz potītēm no rītiem," sacīja lieciniece. "Bija gadījumi arī tādi, kad nebija lietus ārā, bet ūdens tāpat bija garderobē. Vadība to zināja, visi bijām informēti," skaidroja Jorošenko, piemetinot, ka viņai nav zināms vai saistībā ar šiem tehniskajiem trūkumiem notikušas kādas darbības no vadības puses.

Vaicāta par trauksmes signalizācijas darbību, sieviete atzina, ka signalizācija veikalā skanējusi regulāri. Traģēdijas dienā viņai bijusi brīvdiena, bet pēdējā darba dienā veikalā – divas dienas pirms veikala sabrukšanas, trauksmes signalizācija skanējusi ļoti ilgi, atminējās lieciniece. Tobrīd viņa bijusi ārā uz rampas. Vadība par trauksmes nostrādāšanu bijusi informēta, bet neviens darbinieks vairs tai nav pievērsis uzmanību un no telpām nav evakuējies.

Viņa gan sacīja, ka trauksmes signalizācijas nostrādāšanas gadījumā bijusi atļauja pamest darba vietu un nevienam vēlreiz atļauju nav bijis jāprasa. Savukārt darba drošības un aizsardzības apmācības veikalā neesot notikušas. "Darba aizsardzības instrukcijas nevienam neinteresē", vaicāta par pārbaudēm šajā jomā atbildēja lieciniece. Viņa norādīja, ka tiešais priekšnieks – veikala direktore Irēna Cimdiņa, lai arī pati par darba drošības un aizsardzības jautājumiem neinformēja, ja darbinieki viņai pajautāja ko saistībā ar šo tematu, direktore vienmēr atbildēja. Arī mape ar materiāliem par darba aizsardzības jautājumiem bijusi brīvi pieejama.

Veikalā Priedaines ielā 20 Jorošenko sākusi strādāt trīs mēnešus pēc veikala atvēršanas. Viņa apliecināja, ka bijušas dienas, kad trauksmes signalizācijas skanējušas vairākkārt, bet īslaicīgi.

Saistībā ar būvdarbiem, kas notikuši uz jumta, Jorošenko liecināja, ka strādnieki bieži staigājuši pa noliktavu. Trokšņi bijuši dzirdami veikalā – bieži tie bijuši pat tik skaļi, ka nav bijis iespējams sarunāties.

Arī veikalā pirms tā sabrukšanas strādājošajam Vladimiram Timofejevam traģēdijas dienā bijusi brīvdiena. Vīrietis tiesā liecināja, ka uzņēmumā "Maxima Latvija" strādājis par krāvēju. Kopumā konkrētajā Priedaines ielas veikalā viņš strādājis 13 mēnešus.

Timofejevs liecināja, ka signalizācija skanējusi arī iepriekš. Taču nekas nav liecinājis par draudiem viņa dzīvībai vai veselībai. "Pirmo reizi, kad dzirdēju signalizāciju, biju saldētavā. Iznācu un apjautājos kolēģim, kas noticis. Nelikās, ka tas ir nopietni," skaidroja vīrietis.

Arī viņš liecināja, ka uz signalizācijas skanēšanu vairs neviens neesot reaģējis. Savukārt uz jautājumu, vai viņam bijušas tiesības aizdomās par draudiem viņa drošībai vai veselībai pamest telpas bez vadības atļaujas, vīrietis nevarēja atbildēt. Uz apsūdzētās Innas Šuvajevas aizstāves, zvērinātas advokātes Jeļenas Kvjatkovskas jautājumu, vai, redzot draudus savai dzīvībai, viņš veikala telpas atstātu, Timofejevs tomēr atbildēja apstiprinoši.

Veikala gaļas cehā strādājošā kulināre Ludmilla Nikolajeva tiesā skaidroja, ka veikala sabrukšanas dienā strādājusi, bet devusies mājās aptuveni stundu pirms pirmā nogruvuma, jo viņai beigusies darba diena. Signalizācija periodiski skanējusi gan pirms traģēdijas dienas, gan traģēdijas dienā.

"Mēs jau bijām pieraduši. Sākumā pāris reizes gājām ārā, bet pēc tam, godīgi sakot, es vienkārši nepievērsu tai uzmanību un paliku savā darba vietā," stāstīja lieciniece. Arī traģēdijas dienā vairākas reizes skanējusi signalizācija, taču tieši cik reizes tas bijis, sieviete viņa neatminējās.

Sieviete liecināja, ka traģēdijas dienā, skanot trauksmes signalizācijai, viņa nav evakuējusies no veikala telpām. Kāda bijusi pārējo darbinieku, veikala apmeklētāju un apsargu rīcība, skanot trauksmes signālam, viņa nezināja. "Es biju gaļas cehā un zālē izeju reti, nezinu, kas tur notika," sacīja Nikolajeva. Viņa gan liecināja, ka neviens viņai evakuēties nav licis.

Tāpat arī "Maxima Latvija" uzņēmuma darbiniece Valentīna Koļesņikova, kura Priedaines ielas veikalā sākusi strādāt nedēļu pirms tā atvēršanas, bet iepriekš strādājusi par pavāri, bet pēc tam par apkopēju, traģēdijas dienā veikalā nestrādāja. "Tā bija mana ceturtā brīvdiena," sacīja lieciniece.

Sieviete liecināja, ka, piesakoties darbā, uzņēmuma ofisā bijušas apmācības par signalizācijas trauksmi. Ofisā jaunajiem darbiniekiem notikušas gan apmācības, gan instruktāžas darba drošības uz aizsardzības jautājumos. Tiesa vēlējās noskaidrot, vai pēc apmācībām notikušas jebkāda veida pārbaudes, ka apliecinātu darbinieku zināšanu līmeni šajos jautājumos. Lieciniece atbildēja, ka paraksts žurnālā liecinājis: instruktāža ir apgūta.

Sieviete gan zināja nosaukt precīzi, kur veikalā atradušās evakuācijas izejas. Viņa gan liecināja, ka evakuācijas izeju durvis jebkura persona jebkurā laikā nav varējusi atvērt, jo tās bijušas aizslēgtas. Durvju atslēgas atradušās veikala direktores kabinetā atslēgu kastē pie sienas.

Lieciniece tiesai stāstīja, ka trauksmes signalizāciju veikalā dzirdējusi vairākkārt, taču ar laiku vairs nav uztvērusi kā nopietnu iemeslu veikala telpas atstāt. Viņa paskaidroja, ka veikalā bijuši dzirdami trokšņi no būvdarbiem uz jumta, tāpēc domājusi, ka trauksmes signalizācija nostrādā tieši būvdarbu dēļ.