Robins Huds, Minhauzens, kazas un noklausītas sarunas – par ko Latvijā vajāti žurnālisti  (65)

Neatrodot nozieguma sastāvu, kriminālprocess gan tika izbeigts. Nosodījumu šādai tiesībsargājošo institūciju, kā arī Valsts prezidenta kancelejas, pēc kuras bijušā vadītāja iesnieguma tika sākts kriminālprocess, rīcībai otrdien izteikusi Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA), aicinot kanceleju, policiju, prokuratūru un tiesu skaidrot savu rīcību.

Portāls "Delfi" piedāvā atskatīties uz dažiem spilgtiem gadījumiem, kuros žurnālisti savas profesionālās darbības dēļ saķērušies ar tiesībsargājošajām iestādēm.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem krimināllieta tika sākta pret toreizējo Jēkabpils rajona laikraksta "Brīvā Daugava" žurnālisti Ilzi Kalniņu, kura tika apsūdzēta par goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī, jo savā publikācijā rajona policijas inspektoru Andreju Gotovcevu bija salīdzinājusi ar Robinu Hudu.

Raksts "Vai Jēkabpilī parādījies uzņēmējiem naidīgs policists?" tika publicēts 2004. gada 27. aprīlī. Strīdīgajā publikācijā skaistuma studijas "Mola stils" īpašniece Dace Rozenburga stāstījusi, ka Gotovcevs liedzis novietot viņas un klientu automašīnas domes plānā iezīmētā autostāvvietā, kas it kā esot zaļā zona.

Ar sasauktas operatīvās grupas palīdzību likts aizbraukt automašīnas arī no laukuma pie salona logiem, jo pie salona ieejas neesot papīrgroza. Lai gan salons nav Gotovceva iecirknī, uz kārtības ieviešanu viņu pamudinājušas cilvēku sūdzības un rūpes par vecajiem ļaudīm. Publikācijas sadaļai, kurā Kārtības policijas priekšnieks atzinis, ka "A.Gotovcevam jāmaina uzvedība" un ka viņam "ir problēmas kontaktu veidošanā ar cilvēkiem", likts apakšvirsraksts "Vietējam Robinam Hudam jāmaina uzvedība", kas arī bijis apsūdzības pamatā.

Sūdzībā Gotovcevs rakstījis, ka Robins Huds nodarbojies "ne tikai ar labdarību, bet arī ar laupīšanu, aplaupot tautas ienīstos varas kalpus un bagātos garīdzniekus, kā arī nelegāli medīja karalim piederošos briežus, veica uzbrukumus valsts varas pārstāvjiem". "Turklāt vārda "Robins" sakne "rob" no angļu valodas tiek tulkota kā "laupīt, aplaupīt"," skaidrojis inspektors, tādēļ, viņaprāt, "valsts varas pārstāvja salīdzināšana ar laupītāju un slepkavu ir varas pārstāvja cieņas un goda aizskaršana", kura grauj viņa reputāciju.

Paziņas un kolēģi arī viņu esot sākuši saukt par "razboiņiku". Gotovcevs argumentējis, ka žurnālistei bijušas visas iespējas lietot neitrālu vārdu, "piemēram, A.Gotovcevam, inspektoram, policistam, kaut vai Šerlokam Holmsam vai citam literāram varonim, kurš nenodarbojas ar noziedzīgiem nodarījumiem".

Savukārt apsūdzētā Kalniņa pirmās instances tiesā skaidrojusi, ka rakstā pausts viņas viedoklis, kāds izveidojies pēc sarunas ar Andreju Gotovcevu, uzsvērusi tiesības demokrātiskā valstī paust viedokli, turklāt "Robinu Hudu personificējusi kā tautas varoni un veco ļaužu aizstāvi".

Pirmās instances tiesa žurnālisti atzina par vainīgu un piesprieda viņai 400 latu naudas sodu. No naudas soda gan viņa tika atbrīvota, liekot publicēt atvainošanos, savukārt laikrakstam saskaņā ar pirmās tiesas instances lēmumu būtu jāmaksā 789,90 lati Gotovcevam par nodarīto morālo kaitējumu.

Citējot Satversmes 100. pantu par vārda brīvību, pirmās instances tiesa atgādināja par 116. pantu, kas nosaka, ka šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, un 95. pantu - "valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu". Tā atsaucās arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kas atzinusi, ka viedoklis nedrīkst būt izteikts rupjā veidā. Tiesa arī secināja, ka žurnāliste cietušā personību novērtējusi "veidā, kas ir pretrunā vispārpieņemtajai morālei", salīdzinājums "piemeklēts apzināti".

Laikraksts spriedumu pārsūdzēja Zemgales apgabaltiesā, kas 2005. gadā žurnālisti pilnībā attaisnoja.

Kā portālam "Delfi" sacīja Augstākās tiesas (AT) reses sekretāre Baiba Kataja, šis spriedums tika apstrīdēts toreizējā Augstākās tiesas Senātā, kas 2005. gada 16. augustā apelācijas instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu.

2015. gadā saistībā ar publikācijām par kontrabandas organizēšanu Latgales pusē pret reģionālā laikraksta "Ludzas zeme" žurnālisti Anitu Daukšti sākts kriminālprocess par apmelošanu, iepriekš vēstīja Latvijas Televīzijas raidījums "Panorāma". Par kontrabandas organizēšanas veidiem Latgalē laikrakstam "Ludzas zeme" 2014. gada nogalē intervijā savu versiju klāstījis kontrabandā apsūdzētais kārsavietis Raitis Kononovs (attēlā). Vienā no publikācijām apgalvots, ka viņa krimināllietā valsts apsūdzību uzturējušās Rēzeknes prokurores Natālijas Gromas māsa ir precējusies ar Kononova biznesa partneri.

Žurnāliste Anita Daukšte raidījumam apgalvoja, ka šos faktus centusies pārbaudīt, nesaņemot atbildes. Savukārt prokurore, kas vērsusies tiesībsargājošajās iestādēs, šajā un citās publikācijās pausto uzskata par apmelojumu. Tāpēc viņa vērsusies ar iesniegumu policijā, lūdzot vērtēt iespējamo nozieguma sastāvu pēc Krimināllikuma 157. panta 2. daļas - par apmelošanu masu informācijas līdzekļos. Risināt konfliktu civiltiesiskā kārtībā viņa nevēlējās.

"Kad es mēģināju noskaidrot pretējās puses viedokli - noskaidrot viņas tiešā priekšnieka Sorokina viedokli, es devos pie viņa. Viņš negāja uz kontaktu, vienīgais ko viņš neformālā sarunā apliecināja - jā, ir Gromas māsas vīrs, bet nav radinieks. Īsās sarunas beigās viņš izteicās, ka man jāpadomā par sevi. Kad es jautāju, vai viņš man draud, tad viņš neko neteica," stāsta Daukšte, atzīstot - ar pašu Natāliju Gromu satikties neizdevās, kaut mēģināts divas reizes.

Prokurore savu nostāju "Panorāmai" skaidrojusi ar to, ka "žurnālistiem jāievēro likuma "Par presi un masu informācijas līdzekļiem" prasības, proti, žurnālistam ir tiesības publicēt pārbaudītu un patiesu informāciju". Prokurore uzsvērusi, ka pirms materiālu publicēšanas viņas viedoklis nav prasīts. "Ja žurnālists to neievēro, tas atbilst noziedzīga nodarījuma pazīmēm. Kāds būs rezultāts, to parādīs laiks un izmeklēšana," paudusi Groma. Taču to, kas tieši rakstos bijis melīgs, prokurore komentēt nav vēlējusies.

Kā vēstī raidījums, arī žurnālistei nav skaidrs, kas prokurorei publikācijās liecies melīgs. "Es izmantoju tiesības nesniegt liecības, viņai astoņās vai deviņās epizodēs bija pretenzijas, bet es nevarēju ar tām iepazīties. Kas mani izbrīna, ka šo lietu skata Organizētās noziedzības un noziegumu ekonomikas jomas apkarošanas nodaļa," raidījumam norādījusi Daukšte.

Laikraksta galvenā redaktore un izdevēja Laima Linuža paudusi viedokli, ka notiekošais ir vārda brīvības ierobežošana, taču ir pārliecināta, ka "kriminālprocess beigsies mums par labu". Pēc viņas teiktā prokurores rīcība ir iebiedēšanas mehānisms.

Pēc iesnieguma policijā laikraksts atkārtoti centies sazināties un prasīt prokurores viedokli, bet viņa ar "Ludzas Zemi" atteikusies runāt, raidījumam sacījusi galvenā redaktore. Savukārt Daukšti sāktajā kriminālprocesā konsultējis Kononova advokāts. Savu saistību ar šo pakalpojumu finansēšanu pats Kononovs gan noliedza.

Policijā portālam "Delfi" otrdien vēl neizdevās noskaidrot, kāda ir bijusi tālākā šī kriminālprocesa virzība.

Pirms dažiem gadiem toreizējais Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas Aleksandrs Mirskis (SC) apsūdzēja žurnālisti Guntu Slogu par tīšu un apzinātu neslavas celšanu, goda aizskaršanu masu saziņas līdzeklī, jo laikraksts "Diena", kurā tolaik strādāja Sloga, deputātu bija salīdzinājis ar Minhauzenu. Deputāts rosināja privātās apsūdzības lietu.

"Dienai" veltītajā apsūdzībā Mirskis kopumā apstrīdēja 20 publikācijas fragmentus. Sloga raidījumam "Nekā personīga" atzina, ka šis raksts tapis tāpat, kā jebkur pasaulē tas notiek demokrātisku valstu laikrakstu redakcijās. Viņa norādīja, ka raksta tapšana bijusi absolūta viņas iniciatīva, ar kuru žurnāliste devusies pie redaktora, sakot, ka par jaunievēlēto Eiroparlamenta deputātu vajadzētu uzrakstīt stāstu, jo it īpaši latviski lasošā auditorija par viņu noteikti nezina un viņš ir pietiekami interesanta persona.

Izskatot privātās apsūdzības lietu pret Slogu pirmajā instancē, Jūrmalas pilsētas tiesa 2011. gada 27. jūnijā viņu attaisnoja, taču Mirska pārstāvis attaisnojošo spriedumu pārsūdzēja, tāpēc lieta nonāca Rīgas apgabaltiesā. Jūrmalas pilsētas tiesā Mirska pārstāvis žurnālisti bija lūdzis atzīt par vainīgu tīšā un apzinātā neslavas celšanā un prasījis sodīt viņu ar 60 stundām piespiedu darba un tiesas ceļā no viņas piedzīt 28 000 latu kompensāciju.

Jau 2010. gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa nolēma izbeigt pēc Mirska sūdzības ierosināto privātās apsūdzības lietu pret Slogu par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī, tomēr vēlāk lieta nonāca apelācijas instances tiesā, kas Jūrmalas tiesas lēmumu atcēla daļā par neslavas celšanu un šajā daļā nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.

Lieta nonāca Augstākās tiesas Senātā, kas 2012. gada 18. maijā nolēma Rīgas apgabaltiesas tā paša gada 12. janvāra lēmumu atcelt pilnīgi un nosūtīt lietu jaunai iztiesāšanai tai pašai tiesai citā tiesnešu sastāvā.

Kā portālam "Delfi" sacīja Augstākās tiesas (AT) preses sekretāre Baiba Kataja, 2013. gada 8. februārī Augstākās tiesas Krimināllietu departaments pieņēma lēmumu par atteikšanos lietu skatīt kasācijas kārtībā, līdz ar to stājās spēkā Rīgas apgabaltiesas 2012. gada 12. novembra spriedums, ar kuru Sloga tika atzīt par nevainīgu un attaisnota.

2014. gada nogalē Augstākās tiesas (AT) Krimināllietu departaments nolēma negrozīt notiesājošu spriedumu žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanās krimināllietā.

Skandāls sākās 2006. gada novembrī, kad saistībā ar Jaunalksnes telefona sarunu noklausīšanos četras Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes (FPP) amatpersonas tika atstādinātas no amata. Savukārt toreizējā AT priekšsēdētāja Andra Guļāna vadītā Tiesnešu disciplinārkolēģija izteica piezīmi tiesnesei Marijai Goldšmitei, kura sankcionēja Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanos.

Motīvi, kas likuši izteikt tiesnesei piezīmi, netika konkretizēti. Tiesnese Goldšmite, izskatot FPP lūgumu, devusi atļauju veikt Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanos laikā no 2005. gada 6. decembra līdz 2006. gada 6. janvārim un šo informāciju likumā noteiktajā uzraudzības kārtībā nosūtījusi Ģenerālprokuratūrai. Ar lūgumu pārbaudīt sankcijas izsniegšanas likumību AT vērsās Jaunalksne, lūdzot ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu.

Vēlāk atklāts, ka žurnālistes sarunas noklausītas arī pēc tam. Iespējams, arī šo sarunu noklausīšanos lūgusi sankcionēt FFP. Pieļauts, ka sankcija varētu būt saņemta, maldinot AT tiesnesi, taču oficiāli šī informācija nav apstiprināta.

2010. gada pavasarī VID paziņoja, ka nolēmis piekāpties Jaunalksnei un samaksāt piedzīto kompensāciju – 12 000 latus (17 074 eiro).

Savukārt Rīgas apgabaltiesa četrām apsūdzētajām FPP amatpersonām piemēroja Krimināllikuma (KL) 49.1 panta 1. daļas 1. punktu par soda noteikšanu, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, un samazināja sodu. Rīgas apgabaltiesa piesprieda Jānim Laizānam un Raivim Freibergam naudas sodu 9600 eiro apmērā, savukārt Vasīlijam Kivļonokam tika piespriests naudas sods 6400 eiro apmērā, bet Aldim Klemam - 3200 eiro. 2013. gada 12. decembrī AT krimināllietu trešo reizi nodeva jaunai izskatīšanai apelācijas instancē.

Rīgas apgabaltiesa 2013. gada 17. aprīlī Laizānu, Freibergu, Kivļonoku un Klemu atzina par vainīgiem pēc KL 318. panta 1. daļas, proti, dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā. Freibergs piedevām tika atzīts par vainīgu pēc KL 319. panta 1. daļas - valsts amatpersonas bezdarbībā. Laizānam un Freibergam tiesa katram noteica 26 000 latu (36 995 eiro), Kivļonokam 8000 latu (11 383 eiro), bet Klemam - 3000 latu (4269 eiro) naudas sodu. Laizānam un Freibergam katram toreiz arī tika noteikts trīs gadu liegums ieņemt amatu valsts pārvaldē. Kivļonokam aizliegts divus gadus, bet Klemam vienu gadu ieņemt amatu valsts pārvaldē.

AT Krimināllietu departaments 2014. gada beigās nolēma atstāt negrozītu Rīgas apgabaltiesas 2014. gada 26. marta spriedumu, noraidot Jāņa Laizāna un cietušās pārstāvja zvērināta advokāta Romualda Vonsoviča kasācijas sūdzības. Šis lēmums nebija pārsūdzams.

Kā iepriekš aģentūrai LETA teica Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, 2014. gada 15. decembrī tika saņemts triju apsūdzēto iesniegums par sprieduma izpildes atlikšanu, kas ticis apmierināts, un tādā veidā nolēmuma izpilde atlikta uz gadu. Savukārt Laizāns naudas sodu esot samaksājis.

Pirmā tiesas sēde šajā lietā notika 2007. gada rudenī.

Turklāt Rīgas apgabaltiesa iepriekš arī atzina, ka Jaunalksnes telefona sarunas noklausītas nelikumīgi, tās uzskatāmas par valsts noslēpumu un valsts pārstāvji nav pierādījuši, ka "valsts institūcijas būtu veikušas jebkādas darbības, lai kaut cik apturētu tādu ziņu, kam ir valsts noslēpuma statuss, izplatību publiskā telpā".

Tā spriedumā žurnālistes prasībā, kura bija vērsusies tiesā arī pret Latvijas valsti par prettiesisku iejaukšanos personas privātajā dzīvē un 300 000 latu kompensācijas piedziņu, savā spriedumā secināja Rīgas apgabaltiesa.

Tiesa žurnālistes prasību apmierināja daļēji, atzina viņas tiesību pārkāpumu un piedzina no valsts 100 000 latu atlīdzību.

Savu kārtu izskatīšanai 2017. gada martā gaida VID prasība, kurā lūgts no četrām bijušajām FPP amatpersonām piedzīt 17 074 eiro solidāri par Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanos. Šī lieta tiks skatīta slēgtā sēdē.

Rīgas rajona tiesa augusta beigās VID prasību noraidīja. Kā aģentūrai LETA pēc sprieduma pastāstīja Jaunalksnes pārstāvis iepriekšējās tiesvedībās Romualds Vonsovičs, tiesnese pēc sprieduma pasludināšanas norādīja, ka pēc tiesas ieskatiem ir iestājies noilgums un VID prasību vajadzēja iesniegt jau agrāk, negaidot notiesājoša sprieduma spēkā stāšanos.

Krimināllietā, kurā bija apsūdzēti Kivļonoks, Klems, Freibergs un Laizāns, spriedums pēc vairāk nekā septiņu gadu tiesāšanās stājās spēkā 2014. gadā. Visiem apsūdzētajiem tiesa piesprieda naudas sodus.

Vonsovičs aģentūrai LETA skaidroja - kad VID samaksāja kompensāciju Jaunalksnei, bija pilnīgi skaidrs, ka ir konkrētas personas, kuru dēļ valstij šis maksājums bija jāveic. "Kad pēc vairākiem gadiem krimināllietā tika notiesāti četri bijušie finanšu policisti, nebija ne mazāko šaubu, ka šīs ir tās personas, pret kurām jāsniedz tiesā regresa prasība," pauda zvērināts advokāts.

Tā kā Vonsovičs no VID nesagaidīja konkrētas darbības, advokāts vērsās ar iesniegumu pie bijušās Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (V), kura savukārt advokāta iesniegumu pārsūtīja iepriekšējam finanšu ministram Jānim Reiram (V), kurš tālāk to pārsūtīja VID. Pēc šīs komunikācijas VID lēma valsts interesēs vērsties ar regresa prasību tiesā.

2006. gada maijā Augstākās tiesas Senāts atteicies kasācijas kārtībā skatīt Nacionālās frontes dalībnieču Līgas Muzikantes un Līgas Krieviņas sūdzības par tiesas spriedumu, ar kuru noraidīta viņu prasība pret žurnālistu Kārli Streipu par goda un cieņas aizskaršanu un kompensācijas piedziņu, līdz ar to spēkā stājās Rīgas apgabaltiesas tā paša gada 30. janvārī pieņemtais spriedums, ar kuru noraidīta abu sieviešu prasība uzdot žurnālistam viņām atvainoties par epiteta "kazas" lietošanu.

Rīgas apgabaltiesa arī nolēma piedzīt no Muzikantes un Krieviņas 100 latu tiesāšanās izdevumus par labu Streipam.

Strīds radās par Streipa izteikumu 2002. gada augustā Latvijas Radio 1. programmas raidījumā "Mūsu viesis", kurā abas prasītājas nodēvētas par kazām. Pēc tam sievietes iesniedza prasību pret žurnālistu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un par 100 latu kompensācijas piedziņu.

Rīgas apgabaltiesa lietu izskatīja vairākas reizes un 2006. gada janvāra beigās abu sieviešu prasību noraidīja. Viņas iesniedza kasācijas sūdzību, taču Senāts to atteicās izskatīt, norādot, ka Muzikante un Krieviņa iebildušas nevis pret materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, bet pret tiesas veikto lietas faktisko apstākļu novērtējumu, par ko nevar sūdzēties Senātā.

Senāts atzina, ka kasācijas sūdzībā nav tādu motīvu, kuru pamatotība jāpārbauda Senātam, jo kasācijas instances tiesa nenoskaidro lietas apstākļus un tos arī nevērtē.

Kādā no apelācijas instances tiesas sēdēm Streipa advokāte apliecināja, ka žurnālists jau dažas nedēļas pēc konkrētā epiteta lietošanas Latvijas Radio ēterā abām sievietēm atvainojies. Viņš arī nav vērsies tiesā pret abām prasītājām, lai gan arī viņas Streipam veltījušas aizskarošus izteikumus.

2011. gadā Latvijas Televīzija nolēma likvidēt Streipa vadīto žurnālistu diskusiju "Skats no malas" un atlaist žurnālistu no darba. Šādu lēmumu televīzijas vadība pieņēma pēc tam, kad Streips tiešajā ēterā Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) nodēvēja par "maukām", ar šāda vārdu izvēli raksturojot partijas lielo atkarību no Ventspils mēra Aivara Lemberga. 19. septembra raidījumā Streips izmantoja necenzētus izteicienus, aizskarot cilvēku godu un cieņu. Latvijas Televīzija to savā ēterā nepieļauj un nepieļaus," norādīja toreizējais LTV vadītājs Edgars Kots. "Necenzētu izteicienu lietošana sabiedriskās televīzijas ēterā nav pieļaujama no žurnālistikas ētikas viedokļa," apgalvoja toreizējā LTV1 direktore Baiba Šmite.

"Patiešām žēl atteikties no tik profesionāla žurnālista sabiedriskās televīzijas ēterā, bet mēs esam spiesti tā rīkoties, jo sarunas ar Kārli Streipu par viņa nepārdomātajiem formulējumiem ēterā bijušas vairākkārt," atzīst LTV1 informatīvi dokumentālo raidījumu satura redaktore Sarmīte Plūme. Streips par šo LTV lēmumu ir informēts, un televīzija izsaka viņam pateicību par ilggadīgu darbu LTV ēterā, paziņojumā par Streipa atlaišanu no darba toreiz minējaLTV1 pašreklāmas redaktore Ieviņa Ancena.

Pats Streips tolaik medijiem izteicās, ka "tas bija tāds milzu ziloņa šāviņš uz mazu skudru", paužot cerību, ka televīzijai no viņa atlaišanas kļūs labāk. "Jāņem gan vērā, ka no LTV pamazām sāk pazust visi raidījumi, kas par politiku runā ar kritisku aci - mans raidījums, Dombura raidījums, nemaz nerunājot par aizgājušo „De facto" komandu un Ilzi Naglu. Tā pat sāk jau kļūt par tendenci", - izbrīnīts bija Streips. Viņš neizslēdza iespēju, ka lēmums pārtraukt „Skats no malas" raidīšanu bija saistīts ar atsevišķu politisku spēku interesēm: „Ņemot vērā, ka iesaistīta partija, man nav nekādu īpašu šaubu, ka lēmums saistīts ar politiskām interesēm, tomēr konkrēti apgalvot nevaru".

Tāpat Streips piebilda ka viņam nav pat prātā nācis nosaukt kādu cilvēku par mauku. Apzīmējums vērsts tikai uz konkrētās politiskās kustības gājieniem, tolaik rakstīja portāls "Puaro.lv".

Latvijas Televīzijas žurnāliste Ilze Nagla savulaik vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), sūdzoties par viņas mājā 2010. gada maijā veikto kratīšanu, kas bija kā daļa no izmeklēšanas saistībā ar noplūdi no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskās deklarēšanas sistēmas jeb tā dēvētajā "Neo lietā".

Nagla par noplūdi sabiedrību bija informējusi 2010.gada februāra LTV raidījumā. Kratīšanas laikā viņai tika izņemts klēpjdators, ārējais cietais disks, atmiņas karte un četras zibatmiņas. 2010. gada maija sākumā saistībā ar vērienīgo datu noplūdi no VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmas ierosinātajā kriminālprocesā tika veiktas vairākas izmeklēšanas darbības, tostarp aizturēts Latvijas Universitātes pētnieks Ilmārs Poikāns, kurš vēlāk atzina, ka ir Neo - persona, kura datus no VID sistēmas ieguvusi un daļu no tiem publiskojusi. Tāpat sāktā kriminālprocesa izmeklēšanas gaitā tika veikta kratīšana toreizējās raidījuma "De facto" žurnālistes Naglas dzīvesvietā, viņa vēlāk tika atzīta par liecinieci.

Nagla saistībā ar veiktajām izmeklēšanas darbībām iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai, kura to noraidīja. Vēlāk viņa vērsās ECT.

Nagla sūdzībā atsaucās uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantu par vārda brīvību, norādot, ka kratīšanas rezultātā gribēts viņu piespiest atklāt informāciju, kas veicinātu žurnālista avota identificēšanu. Tāpat Nagla atsaucās uz direktīvas 8.pantu par tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.

ECT spriedums žurnālistes strīdā ar Latvijas valsti bija par labu Naglai. Latvija lēma spriedumu nepārsūdzēt, bet pildīt vasaras vidū Strasbūrā pieņemto lēmumu un izmaksāt Naglai 20 000 eiro (14 056 latus).

Žurnālistes Naglas lietā lielākais klupšanas akmens bija lēmuma par viņas kratīšanu pamatojums un steidzamība, vēlāk žurnālam "Jurista Vārds" izteicās juriste Inga Reine. Viņa atzina, ka ECT spriedums Naglas lietā ir svarīgs arī tāpēc, ka šī ir pirmā reize, kad ECT komentē Latvijas iestāžu praksi saistībā ar žurnālistu kratīšanu, analizējot tieši Latvijas tiesību normas, to interpretāciju un piemērošanu.