Rīgas būvvalde skolotāju ar slimu mammu un nepilngadīgu dēlu grasās izmest uz ielas  (235)

Turpinājumā sievietes stāsts.

""Iedēstiet rozes, zemē nolādētā" pirms pusgadsimta lūdza latviešu dzejnieks Eižens Vēvers. Ir sajūta, ka es, Eižena Vēvera mazmeita drīz lūgšu draugiem: "Dēstiet rozes uz mana kapa".

Latvijas Republikas dzimšanas dienu mūsu mājās parasti gaida ar īpašām sajūtām, jo mana otra vectēva, Jāņa Zibeņa, kaltās zvaigznes līdz šai dienai spīd Brīvības pieminekļa smailē, un no mazām dienām mūsu dzimtās Latvijas neatkarība un valstiskums nebija tukša skaņa, bet īpašu noskaņu pavadīta tēma, kam bija ļoti personīga attieksme.

Šajā gadā pirmssvētku laiks izvērtās pavisam dramatisks. 15. novembrī mūsu ģimene saņēma vēstuli no Rīgas pilsētas būvvaldes ar paziņojumu, ka mūsu māja Rīgā, Altonavas ielā 19 ir atzīta par ekspluatācijai nederīgu un iekonservējamu būvi, un tādēļ līdz nākamā gada 15. februārim mums ir jāatbrīvo šīs telpas.

Es jau piektajā paaudzē esmu skolotāja un tiešām "nespīdu" ar tehnisku pasaules uztveri, un tādēļ neņemšos apstrīdēt kompetentu personu sarakstītos nama defektus. Jāatzīst, es neizceļos arī ar likuma pantu pārzināšanu, lai oponētu būvvaldes klerkiem, bet tikai gribu saņemt atbildes uz diviem jautajumiem.

Pirmais būs par pilnīgi absurdu situāciju attiecībā uz namu, kurā man pieder dzīvoklis. Otrs būs eksistenciāls, kurš tieši skar manu un manu tuvinieku eksistences iespējas.

Es esmu iegādājusies šo necilo dzīvokli Āgenskalna koka namiņā pirms četriem gadiem ar hipotekārā kredīta palīdzību. Šis ir mans vienīgais nekustamais īpašums.

Nama tehniskais stāvoklis ir atbilstošs ēkas vecumam, bet noteikti varu teikt, ka šo četru gadu laikā manā dzīvoklī nav parādījušās ne plaisas, ne bijušas problēmas ar komunikāciju ekspluatāciju. Situācija nervus kutinoša izveidojās jau pagājušā gada nogalē.

Mūsu manu apsaimnieko Sia "Rīgas namu pārvaldnieks" tāmē par paredzamajiem remontdarbiem 2015. gada nogalē iekļauts jumta remonts, 2016. gadā mūsu apsaimniekošanas kvītīs parādījās summas, kas ne tuvu atbilst mūsu maksātspējai.

Man par 40 kvadrātmetru lielu dzīvokli ar malkas apkuri kvīts summa pieauga līdz 180 eiro mēnesī. Lieki ir tagad runāt par to, ka mēģinājām skaidrot apsaimiekotājam, ka primārais veicamais darbs būtu nama pamatu nostiprināšana, nevis jumta seguma nomaiņa. Tas netika uzklausīts.

Ar latvietim raksturīgo spītu un pakļaušanos sistēmai lielākā daļa nama iedzīvotāju maksājām šos absurdos rēķinus. Lūdzām Dievu, lai dod veselību un darbu, lai varētu samaksāt šīs summas.

Bet pēc saņemtā Rīgas būvvaldes paziņojuma vairs nesaprotu neko. Kā tas iespējams, ka no mums varēja gandrīz veselu gadu iekasēt summas par plānotiem remonta darbiem, ja tagad ir atzinums, ka māja tiks iekonservēta.

Traģikomisku situāciju padara fakts, ka nesen saņēmām kārtējo tāmi par 2017. gadā paredzamajiem remonta darbiem no apsaimniekotāja. Tur ir aile "Kāpņu telpas remonts", kurai galā stāv kārtējais četru ciparu skaitlis. Ko augstie kungi taisās remontēt? Namu, kurš ir sabiedrībai bīstams un kuru nevar pat apdzīvot? Laikam šajā momentā jāsāk domāt par to, vai tiešām "Rīgas namu pārvaldnieks" ir tik visvarošs, ka piešķīris sev algota slepkavas lomu.

Ticiet man, mūsu namā nedzīvo ne deputāti, ne turīgi uzņēmēji, bet gan vairāki invalīdi, pensionāri un represētā persona, kuri šo namu ir izvēlējušies par savām mājām, galvenokārt, tādēļ, lai varētu iekurināt krāsni un apmaksāt savus rēķinus, nevis krāt parādus par luksusa apartamentiem.

Kā jau minēju, otrs jautājums ir eksistenciāls. Pagaidām pat īsti nezinu, kam to uzdot, bet klusēt arī nevaru, jo, ja tuvāko trīs mēnešu laikā neatradīšu atbildi uz to, tad es pati un mani tuvinieki varēs dzīvot zem netālu esošā tilta vai Māras dīķa apstādījumos.

Rīgas pilsētas būvvaldes administratīvajā spriedumā ir strikti noteikts, ka, ja es nebūšu savu īpašumu atbrīvojusi līdz 2017. gada 15.februārim, tad tas tiks izdarīts piespiedu kārtā par līdzekļiem, kurus pēc tam piedzīs.

Nedaudz vēlos ieskicēt savu situāciju. Minētajā dzīvoklī, par kuru, kā jau minēju, maksāju vēl hipotekāro kredītu, dzīvoju es, Ilze Rudaka, latviešu valodas skolotāja, mans nepilngadīgais, 14 gadus vecais, dēls, meita, kura viena audzina savu trīs gadus veco meitiņu, 83 gadus vecā māte, vēstules sākumā minētā dzejnieka meita, kura jau pusotru gadu ir kopjama un no gultas savā mūžā vairs necelsies.

Es nekad neesmu mēģinājusi sev lūgt kādus pabalstus vai statusus, jo esmu bijusi laimīga, ka strādāju darbu, kuru mīlu, un ka esmu spējusi apgādāt savus tuviniekus ar pašu nepieciešamāko.

Nesākšu polemizēt par maizes rieciena biezumu skolotāju ģimenēs. Tas nekad nav bijis īpaši biezs un "sviestains", bet vienmēr bijis pietiekams. Tomēr tagad es esmu izvēles priekšā. Iekrājumu, lai varētu noīrēt citu dzīvojamo platību un turpināt maksāt gan kredītu, gan renovācijas izdevumus par šo namu, man diemžēl nav.

Pavisam bēdīgu situāciju padara fakts, ka minētais dzīvoklis ir mans privātīpašums, jo, ja tas būtu municipālais mājoklis, tad pieļauju, ka Rīgas pilsētas dome piešķirtu kādu dzīvojamo platību uz nama remontdarbu laiku. Bet, kā jau minēju iepriekš, neko šai dzīvē neesmu lūgusi ne valstij, ne cilvēkiem, un arī sev jumtu virs galvas, pēc iespējām, sagādājusi biju. Es šobrīd jūtos kā Sprīdītis:

1) lūgt "Rīgas namu pārvaldniekam", lai izmaksā manis samaksāto summu par paredzamajiem remontdarbiem kā kompensāciju, lai mēs varētu braukt uz Lielbritāniju lasīt sēnes? Laikam nē, jo māte nav pārvietojama;

2) lūgt minēto summu, lai varētu iegādāties konteineri, kur dzīvot? Laikam nē, jo man nav pat zemes gabala, kur novietot šo metāla kasti;

3) par personīgajiem līdzekļiem iegādāties miega zāles, lai nebūtu rīt jāpamostas un jādomā? Laikam nē, jo man aug dēls, kurš vēl par sevi nevar pilnībā parūpēties.

Mūsu tautai ir tendence sākt darboties tikai tad, kad "aste ir iecirsta bluķī". Protams, gan es, gan mani kaimiņi darīsim visu, lai rastu risinājumu situācijai, kad manas valsts ierēdņi "legāli mani nolemj nāvei zem klajas debess".

Lieki piebilst, ka visas turpmākās darbības prasīs finanšu līdzekļus, kuru šai brīdī nav. Mēs neklusēsim, un cerams, ka kāds mūs sadzirdēs.

Draudzene, vakar kliedējot izmisumu, pateica: "Cerams, ka šovakar jūsu māju neapmeklēs sešas ātrās palīdzības (tieši tik dzīvokļu ir mūsu namā)". Ceru, ka visi kaimiņi pamodīsies spēka un apņēmības pilni cīnīties, jo pēc šādu vēstuļu saņemšanas sirdstrieka būtu tikai loģisks iznākums.

Es, kā pedagogs ar divām augstākajām izglītībām, labi saprotu, ka neviens ierēdnis, rakstot dokumentus, nevar iedziļināties apstāklī, ka aiz katra dokumenta stāv tā saņēmējs, bet, ja šādas vēstules saņems visu koka māju iemītnieki Rīgā, tad kapračiem varētu pietrūkt darba roku, jo Maskavas priekšpilsētā, Āgenskalnā, Čiekurkalnā, Sarkandaugavā un visur citur mūsu pilsētā, kur dzīvo ne tā bagātākā iedzīvotāju daļa, ir ēkas, kuras mēs saucam par "mājām", bet ierēdņi par "nolietotām būvēm".

Ar cerībām es lasu sava vectēva dzejas rindas – "Pasakām vajag ticēt, pasakas labu vien vēlē"..."