Katoļu arhibīskaps valsts svētku dievkalpojumā iestājas pret abortiem  (10)

"Humāna sabiedrība rūpējas par saviem vājākajiem locekļiem. Kas ir mūsu vājākie? Kā pirmos gribas minēt nedzimušos bērnus un sievietes, kas lielā izmisumā izšķiras par soli, kuru vēlāk apzināti vai neapzināti nožēlo. Tie ir mūsu tautas cilvēki, kuriem neesam devuši iespēju piedzimt, izaugt, precēties, dzemdēt jaunas paaudzes un iepriecināt mūs visus. Likumdošana abortu Latvijā atļauj. Tomēr es aicinu darīt visu, lai šis humānais likums – nenogalināt – tiktu ierakstīts tautas sirdī un aborts kļūtu neiedomājams," sacīja Stankevičs.

Tāpat viņš sacīja, ka, lai arī pēdējos gados ir vērojamas pozitīvas tendences attiecībā uz jaundzimušo bērnu un noslēgto laulību skaitu, tomēr Latvijā arvien ir ļoti augsti šķirto laulību rādītāji.

"2015. gadā uz 100 noslēgtām laulībām bija vidēji 38 šķirtas laulības. Ārpus laulības bija dzimis 41 % bērnu. Katrs trešais bērns Latvijā dzīvo nepilnā ģimenē. Tātad izaicinājums ir panākt, lai katrs bērns uzaug pilnā ģimenē, kurā ir mīlošs tēvs un māte. Ja bērns pirmajos trīs dzīves gados nesaņem tik ļoti nepieciešamo vecāku mīlestības devu, viņam ir ļoti grūti integrēties sabiedrībā, veidojas dažādas atkarības. Kā panākt, lai šī statistika katru gadu mainītos par labu bērniem un ģimenēm? Te nav gatavu atbilžu. Tas ir ilglaicīgas valsts politikas un prioritāšu izvēles jautājums. Tomēr izmaiņas ir iespējamas."

"Pēdējā laikā daudz tiek runāts par veselības aprūpes sistēmu, par nepieciešamajām reformām tajā. Humānā sabiedrībā rūpes par vecāko paaudzi ir viena no pamatvērtībām. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki saņem niecīgas pensijas. Patiesi humāni būtu uzņemties atbildību par šiem nabadzīgajiem līdzcilvēkiem un nodrošināt viņiem piekļuvi veselības aprūpei," sacīja arhibīskaps.

"Daudzbērnu ģimenes. Izrādās tieši tās bieži dzīvo patiesi nabadzīgos apstākļos. Kāds vīrietis, kas sešus gadus pats ir bez pajumtes, strādā gadījuma darbus, jautāts, ko vajadzētu mainīt mūsdienu sabiedrībā, kā pirmo minēja: palīdzēt tām nabadzīgajām ģimenēm, kas dzīvo nožēlojamos apstākļos kaut kādās dārzu būdiņās un audzina bērnus. Rīgas pilsēta ir pilna ar mājām, kur pamesti dzīvokļi. Kāpēc nepiedāvāt šiem cilvēkiem? Viņš jautā. Droši vien tās mājas pieder īpašniekiem. Taču vai tā nebūtu patiesi humāna sabiedrība, kas neskaitītu peļņu, bet dotu iespēju cilvēkiem dzīvot cienīgos apstākļos?" dievkalpojuma laikā minēja Stankevičs.