Papes ezera slūžu sāga – līksmo maluzvejnieki un cieš zivis  (14)

Par Papes slūžām portālam "Delfi" pastāstīja kāds vietējais iedzīvotājs. Gadu no gada viņš vērojis pārmaiņas, ko piedzīvo ezers un slūžas, kas vēsturiski bija arī tilts un vienīgais Papes iedzīvotāju ceļš uz Rucavu un citiem Latvijas novadiem, jo piejūras ciematu no "ārpasaules" atšķeļ ezers.

Slūžas daļēji sabruka 2001. gadā, un pašlaik pār ezeru novietots pagaidu tilts. Taču pirms trim gadiem pie ezera intensīvi veda akmeņus, lai būvētu pārgāzni, kas ezerā nodrošinātu dabisku ūdens līmeņa pašregulēšanas sistēmu. Tagad savestie akmeņi nobērti gar iebrauktuvi pie kādas Papes ciema mājas. "Nekas nenotiek. Nevienam nav intereses. Ezeram ar izteku uz jūru nav nodrošināta normāla ūdens cirkulācija, tas daudz ātrāk aizaug un pārpurvojas," stāsta aculiecinieks.

Papes ezers ir daļa no Papes dabas parka, kas iekļauts "Natura 2000" Eiropas aizsargājamo teritoriju tīklā, liecina Dabas aizsardzības pārvaldes informācija. Papes ezers un tā apkārtne nozīmīgi ar to, ka ir mājvieta aizsargājamām putnu un augu sugām. Tuvējās pļavās ganās savvaļas zirgi un tauri jeb savvaļas govis. Jau 2007. gadā izstrādātais Papes dabas parka attīstības plāns paredzēja, ka līdz 2012. gadam ezera hidroloģiskais režīms ir jāatjauno, lai saglabātu un atjaunotu Papes ezera bioloģisko daudzveidību, ezerā un apkārtnē sastopamās retās un aizsargājamās augu un dzīvnieku sugas.

Salūzušās slūžas

"Vienam slikti, ja ūdens par daudz, otram slikti – ja par maz," Papes slūžu neatrisināto jautājumu komentē Pasaules Dabas fonda lauku programmas vadītājs Ints Mednis, kuram Papes dabas parks ir ikdienas darba vieta. Ints uztur kārtībā zirgu un tauru aplokus, tāpat arī rauga, lai uz ezeru ceļojošās zivis neizķer maluzvejnieki.

"Slūžu Papes ezerā nav kādus 15 gadus, ūdens līmenis noregulējas pats. Vasarās ūdens līmenis ir zemāks, bet rudenī un ziemā ir augstāks, tāpēc mitrās palienu pļavas applūst. Turklāt ap ezeru ir lērums upīšu, kuru ūdeni ezers uzsūc kā švamme," skaidro Mednis. Viņš notiekošo nevērtē kā kaut ko sliktu vai labu. Pasaules Dabas fonds uzskata, ka cilvēkam dabas procesos jāiejaucas iespējami mazāk.

Papes ezerā lielākais traucēklis ir sagruvušās slūžas. To durvis iestrēgušas, nevar pacelt, bet zivis, kas nolēmušas migrēt uz ezeru, netiek slūžām cauri, baidās tās šķērsot ūdens turbulences un virpuļu dēļ. "Zivju migrācija samazinās. Savukārt maluzvejniekiem jūras pusē uz ezeru ceļojošās zivis ir viegls ķēriens," situāciju raksturo Mednis.

Jau 2007. gadā Papes dabas parka attīstības plānā paredzēja Papes kanāla aizsprosta rekonstrukciju ar zivju ceļa izveidi. Iecerēts bija no akmeņiem izveidot pārgāzni ar speciālām zivju kabatām migrēšanai. Pasaules dabas fonds šādu risinājumu piedāvājis, jo uzskata, tas ir dabiskākais veids, kā uzturēt atbilstošu ūdens līmeni ezerā. "Vasarā, kad ūdens līmenis ir zemāks, pārgāzne neļautu tam aizplūst projām, savukārt rudenī un ziemā, kad ūdens līmenis ir augstāks, daļa no tā aiztecētu uz jūru," stāsta Mednis. Tikmēr ūdens regulēšana ar slūžām aizvien bijusi problemātiska un grūti kontrolējama, jo, pirmkārt, slūžu durvis kādam ir jāatver un jāaizver, turklāt ūdens līmeņa regulēšanā ir ārkārtīgi daudz ieinteresēto pušu. Nereti gadījās, ka brīžos, kad ūdens līmenis ezerā pārāk zems, to nolaida un otrādi, atminas Mednis.

Viens ezers, daudz saimnieku

Portāls "liepajniekiem.lv" vēsta, ka pārgāznes projekta īstenošanai Dabas aizsardzības pārvalde no valsts budžeta līdzekļiem jau 2012. gadā saņēma 46 tūkstošus latu. Nolīgts bijis arī uzņēmums, kuram pārgāzne līdz 2013. gada septembrim bija jāuzceļ. Tomēr tas nenotika.

Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvis Henrihs Soms stāsta, ka iecerētais projekts, kuram nauda piešķirta, bijis ievērojami plašāks nekā tikai pārgāznes celšana. Tostarp paredzēts bija pētīt hidroloģisko režīmu, lai īstenotu labāko iespējamo pārgāzni. Beigu beigās izrādījies, ka iecerētajām Dabas aizsardzības pārvaldes aktivitātēm nepieciešama tehniska saskaņošana, jo slūžas pieder pašvaldībai, ceļš līdz un no tām, kā arī tilts – Satiksmes ministrijai, ezeru un purvu apsaimnieko Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. "Pie ezera tiešām atveda daļu aizsprostam paredzēto akmeņu, bet diemžēl tālāk par šo arī netika. Saņemto naudu pārvalde aizskaitīja atpakaļ valstij," pauž Soms.

Vislielākais cietējs ir Papes ezers, neslēpj Soms. Pašlaik jebkāds risinājums, kurš ļautu kontrolēt ūdens līmeni ezerā, būtu būtisks atspaids, lai novērstu ezera pakāpenisku pārvēršanos par dūksnainu pļavu, no kā nākotnē cietīs arī līdzās gulošais purvs.

Rucavas novada domes attīstības nodaļas vadītājam Jānim Ratkēvičam šāds plāns ir. Proti, pašvaldībā iecerēts atjaunot vecās slūžas. Viņš stāsta, ka tas ir visreālākais risinājums. "Vispirms savā īpašumā pārņemsim ceļu, kas pieved un ved prom no slūžām, kas ļaus mums pilnībā nokārtot savas īpašumtiesības pār slūžām. Pēc tam mēs slūžas nodosim Zemkopības ministrijai, precīzāk, Zemkopības ministrijas nekustamajiem īpašumiem, kas tās atjaunos un uzturēs tāpat kā visus savus valsts nozīmes meliorācijas objektus," par iecerēm klāsta Ratkēvičs. Viņš bilst, ka Zemkopības ministrijā saņemts apstiprinājums, ka slūžu atjaunošanai nauda esot pieejama.

Vaicāts par pārgāznes projektu, Ratkēvičs iebilst, ka tādā gadījumā ūdens līmenis īsti regulējams nebūtu. No jūras pūšot stipram vējam, neatkarīgi no pārgāznes, ūdeni pārveltu pāri un sadzītu ezerā. Turklāt pašvaldībai labāk būtu, ja saglabātu tieši slūžas, kuras atrastos Zemkopības ministrijas īpašumā. Vienlaikus tas nodrošinātu, ka regulāri iztīra un uztur arī ezeru ar jūru savienojošo kanālu, kurš spēcīgā vējā un vētrās aizpūsts ar smiltīm, veicina tuvējo māju applūšanu. Pašvaldībai beidzot atraisītos rokas, lai labiekārtotu piejūras teritoriju, sakārtotu molu.

Prasība par ceļa nodošanu pašvaldībai pašlaik Satiksmes ministrijā. Rucavas novada pašvaldība ļoti cer, ka jau tuvākajā laikā pozitīvu lēmumu pieņems arī ministru kabinetā. Lēmumu pašvaldība gaidīja jau šoruden.

"Latvijas Valsts ceļi" portālam "Delfi" apstiprina, ka Satiksmes ministrija plāno pašvaldības īpašumā nodot zemi, daļu autoceļa, kas pieved un noved no pagaidu tilta. Konkrētāk, pašvaldībai nodos ceļa "Rucava – Pape" posmu, proti, no 7.1. līdz 11.16. kilometram. "Pašvaldībai līdz ar slūžu sakārtošanu pašai būs jāparūpējas arī par pastāvīgu tiltu pār ezeru. Tādējādi būs likvidēts pārrāvums ceļā, kurā ietilpst arī slūžas un tilts," skaidroja "Latvijas Valsts ceļi" pārstāve Anna Kononova.

Savukārt Rucavas novada domes priekšsēdētājs Jānis Veits neslēpj skumjas par līdzšinējiem mēģinājumiem risināt samilzušo situāciju Papes ezerā. Vaicāts par domes attīstības nodaļas vadītāja Ratkēviča priekšlikumu, Veits neslēpj - iespējai, ka situāciju vispār var atrisināt, grūti pašlaik noticēt. "Sapņi un rozā brilles vēl nenozīmē reālu risinājumu. Protams, teorētisks risinājums pašlaik ir. Bet, zinot, kā jau iepriekš pārgāznes celšanai bija iedalīta nauda, bet nekas nenotika, es tagad "hop" varēšu teikt tikai tad, kad patiešām iecerētais īstenosies," pauž Veits.

Viņam personīgi būtu pilnīgi vienalga, vai ūdens līmeni ezerā regulē slūžas, pārgāzne vai vēl kāds cits objekts. Pašvaldībai pašai tik lielu līdzekļu vērienīgam projektam nav. Tādējādi nav iespējams īstenot sen lolotu ideju par laivu piestātni piekrastē, jahtu ostu, jo, nekontrolējamā ūdens līmeņa dēļ regulāri aizsprostojas kanāls un tā arī nesakārtots palicis jūras mols.

"Pašlaik jautājums par slūžām ir tikai pacelts. Jautājums būs jārisina ar Zemkopības nekustamajiem īpašumiem, jāveic dažādas izpētes, priekšizpētes, jāsaskaņo ar dažādām nevalstiskajām organizācijām, jāveic projekta uz vidi ietekmes novērtēšana, jāiekļauj objekts teritorijas plānojumā, tāpat jāsaņem saskaņojums ar dabas aizsardzības pārvaldi, un tā tālāk. Process var vilkties pat līdz desmit gadiem, tomēr cerība paliek, ka vēl savā mūžā varēšu izbaudīt, ka Rucavā ir sava laivu piestātne," teic Veits.