Spalvas putēs. Roberts Ķīlis par to, kas izjauks 'krievu estrādi' Latvijas politikā  (297)

Acīmredzams, ka politiski ekonomiskā situācija Latvijā jau nemīņājas uz priekšu un atpakaļ, bet jūtami buksē kā Kerola Aizspogulijā, kur nepieciešams visiem spēkiem bēgt, lai tikai paliktu uz vietas, bet, lai kaut kur nokļūtu, jāskrien kā minimums divreiz ātrāk.

Latvijas politiķi jau sen neizdara izlēmīgas kustības noteiktā virzienā, un arī pašu virzienu noteikt nav viņu spēkos, tāpēc visa viņu darbība ir kā ūdens pārliešana no tukša trauka tukšā traukā, caurumu aizlāpīšana un starptautiskas vētras gandrīz tukšā ūdensglāzē organizēšana. Turklāt varas stūrmaņi praktiski nemainās. Ja arī parādās jaunākas un gaišākas sejas, tad tās vai nu ātri tiek atstumtas kā svešķermeņi, vai arī mimikrē kā "savējie" un tiek iesūkti kopējā bezjēdzīgajā kustībā.

Nav skaidrs, no kurienes gaidāmas pārmaiņas. Jaunatne aizbrauc, elektorāts noveco, bet padzīvojuši cilvēki, kā likums, dod priekšroku konservatīvai izvēlei pēc principa "kaut tik nebūtu sliktāk".

Tikmēr Latvijas ziemeļu "Baltijas māsa" Igaunija pēc analoga starta 90.gados veikusi ievērojamu izrāvienu: tur gan politika ir caurspīdīgāka, gan demogrāfija pārliecinoši ir virs nulles, gan ekonomika demonstrē loģikas brīnumus, gan tiek īstenotas reformas līdz pat Latvijas murgu murgam – pilotprojekta atļaujai ģimnāzijās pasniegt krieviski un apmaksātam atvaļinājumam, lai mācītos valsts valodu, kā arī sabiedriskajai televīzijai krievu valodā.

Kur ir Latvijas regresa iemesli, kad un kas tika izdarīts nepareizi? Par šo tēmu portāls "Delfi" lūdza izteikties vienu no spilgtākajiem un atstumtajiem reformatoriem, sociālantropologu Robertu Ķīli.

Ķīlis salīdzināja Latvijas politisko Olimpu ar krievu estrādi, kur pie stūres ir talantīgi, taču vecmodīgi Pugačova (Lembergs). Interesanti, ka gan Pugačovai, gan Lembergam ir jaunāki dzīvesbiedri un no viņiem – mazi bērni.

Kurā momentā Latvijā viss aizgāja ne tā?

Es pats ne mazums esmu domājis par šo tēmu un sapratis, ka te daudz kas ir saistīts ar paaudžu lietām. Jau pie neatkarības starta līnijas, visticamāk, sakritības dēļ, Latvijā pie varas nāca tie, kuriem jau bija krietni pāri 40. Tai laikā Igaunijā – trīsdesmitgadnieki. Un tās ir divas ļoti atšķirīgas paaudzes. Stāstīja, ka 32 gadus veco Igaunijas premjeru Martu Lāru pat neielaida kaut kādos pasākumos Lielbritānijā, jo apsargi pie ieejas neticēja, ka viņš ir premjerminstrs. Viņš bija ļoti neviennozīmīga persona, taču tai pat laikā drosmīgs un veiksmīgs reformators, kurš uzreiz ielika pamatus nākamajam Igaunijas ekonomikas izrāvienam.

Tajā pašā laikā Latvijā...

Pie varas ir cilvēki vecumā pēc 40. Viņi kaut arī iestājās par Latvijas atmodu un neatkarību, sliktiem vārdiem pieminēja padomju laiku, taču paši bija pilnvērtīgs šī laika produkts, tādi "homo sovieticus" līdz kaulu smadzenēm – viņi tajā sistēmā izauga, beidza skolu, augstskolu, izgāja darba dalīšanu, spēra pirmos soļus pa karjeras kāpnēm, dzemdēja bērnus... un līdz šim šie padomju sistēmā rūdītie cilvēki vada tautu.

Viņiem Rietumi, protams, nav ienaidnieks, taču kaut kādā ziņā arī ne savējais – tas organiski atgrūžas. Viņi turp tiecās, taču nejutās kā līdzvērtīgi partneri. Un, tā kā mūsu sistēma iet ne caur revolūciju, bet evolūciju, tad visi, kas vēlāk ienāca mūsu vadības sistēmā, kaut arī ar citiem uzskatiem un izglītību, lai izdzīvotu šajā vidē, bija spiesti iet uz kompromisiem ar veco gvardi.

Beigu beigās cilvēkiem, kuri, teiksim, kritizēja esošo izglītības sistēmu, nācās kooperēties vienos projektos ar tiem, pret kuru metodēm viņi iestājās. Piemēram, bijusī izglītības ministre Baiba Rivža vada projektu, kurā ir daudzi cilvēki, kas skolojušies Rietumos. Bet vēlies nopelnīt – pielāgojies. Es labi redzu, kā mainās cilvēki, kuri degošām acīm atgriežas dzimtenē no citām valstīm – Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, ASV – un vēlas iedzīvināt Latvijā visu pašu progresīvāko un labāko. Pakāpeniski viņu skatiens apdziest, bet kompromiss seko kompromisam.

Vienu no pirmajām vijolēm mūsu vecajā gvardē spēlē spilgts savas paaudzes pārstāvis – Aivars Lembergs. Tagad arī prezidents Vējonis – no viņa partijas, un premjers Kučinskis, un finanšu ministre Reizniece-Ozola...

Nevar neatzīt, ka Lembergs ir lielisks tās pašas paaudzes pārstāvis. Viņa intelekts iespaido – kad biju politikā, man ar viņu bija ne viena vien saruna. Tāpat nevar neatzīmēt, ka jaunā un intelektuālā ziņā neapdalītā Dana Reizniece-Ozola vienmēr izrādījusi lojalitāti Lembergam. Diemžēl viņam izdevies kontrolēt jauno un gudro sievieti sistēmā, kura pieņem samērā traģiskus lēmumus.

Uzskatāmības labad, lai ilustrētu, kā tas viss notiek, es piedāvāšu analoģiju ar krievu estrādi. Tur līdz pat šai dienai dziesmas dzied tie, kuri bija aktuāli pagājušā gadsimta 70. un 80. gados ar Pugačovu priekšgalā. Šodien Krievijas ekrānos mēs redzam to pašu "Zilo uguntiņu". Un, pat ja vecā gvarde izvēlas sev jaunus protežē, tad dara to savā samērā vecmodīgajā gaumē. Protams, ir kaut kādi alternatīvi kanāli un internets, kur var parādīties kaut kas no citas "operas", taču pagaidām viņi nevar pārspēt tos no "Uguntiņas".

Tāpat arī mūsu politikā: atslēgas pozīcijās un sistēmas organizēšanā līdz šim darbojas cilvēki, ko esam mantojuši no PSRS, tikai pārkrāsojušies. Tajā pašā laikā Igaunijā kaut kāda Anne Veski no politikas "nenodzied" dienas kārtību. Es neteiktu, ka igauņi ir tādi revolucionāri, taču viņi vismaz domā tajā virzienā.

Tas nozīmē – mēs esam ķīlnieki darījumiem ar dinozauriem?

Es gan to tā nesauktu. Dinozaurs – tas ir, piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš. Pret viņu vispār nevar būt nekādu pretenziju – viņš savus uzskatus nekad nav mainījis. Un arī pret veco gvardi pretenzijas nevar būt – viņa ir tāda līdz kaulu smadzenēm, citas metodes vienkārši nezina. Pretenzijas ir pret tiem jaunajiem, kuri zina, ka var citādi, taču noliec galvu, saliek rociņas un iet uz kompromisiem ērtākas dzīves labā, sakot sev: man taču ir kaut kā jādzīvo?! Taču dzīvot jau var dažādi.

Negribu lielīties, taču es negāju ne uz kādiem kompromisiem un "kopīgiem projektiem" ar veco gvardi. Turklāt mans darbs Stokholmas ekonomikas augstskolā man nedeva lielu naudu un materiālo drošības spilvenu, es vienkārši nevarēju rīkoties citādi. Man tas bija līdzvērtīgi tam, lai es pārstātu būt es pats. Esmu pārliecināts, ka tad, ja savāktos kritiskā masa jaunu un sistēmai nepiekrītošu cilvēku, kuri būtu gatavi skriet ar pieri sienā, vēlēdamies kaut ko mainīt, tad viņi izsistu caurumu, no kura ieplūstu svaigs gaiss. Taču pagaidām mēs esam situācijas ķīlnieki, kurā valsti vada cilvēki, kuri klieguši "Slava PSKP!", bet paši domājuši citādi. Viņi tagad runā vienu, bet galvā viņiem ir kas cits. Tā viņi ir veidoti.

Ko darīt, kā atbrīvoties no šīs acīmredzamās gerontokrātijas?

Latvijai ir nopietni jāpārdomā sava vieta pasaulē. Nepieciešams ļoti atklāts dialogs, lai saprastu, ko mēs gribam: kāda mēs esam sabiedrība, kā gribam dzīvot pēc pieciem līdz 10 gadiem, kā veidosim iekšējās attiecības starp profesionālām un sociālām grupām, kā attieksimies pret kaimiņiem, kā iekļausimies starptautiskajā naudas, cilvēku, materiālajā, ideju plūsmā...

Piemēram, jaunā Igaunijas prezidente paziņojusi, ka viņas misija – censties pārliecināt Baltijas valstis, lai tās visas kopā ar Skandināvijas valstīm un Ziemeļeiropas valstīm izveidotu reģionālu bloku. Tas ir nopietns jautājums par identitātes maiņu. Tas ir saistīts ar sajūtu, ka šobrīd Eiropa vairs nav tā mierīgā sala, kādu mēs tajā redzējām, iestājoties Eiropas Savienībā (ES). Nepieciešams apspriest, vai mēs esam ziemeļvalsts kā Islande, vai nē? Vai arī mēs esam Baltijas valsts ar visām asociācijām ar Krievijas impēriju?

Otrs būtisks jautājums – demogrāfija. Šodien, kad budžeta veidošanā cīnās par naudu atsevišķām skolām, nav nekāda redzējuma, kā attīstīsies reģionālā Latvija apstākļos, kad iedzīvotāji noveco un to skaits samazinās.

Trešais jautājums – darbaspēka migrācija. Mūsu cilvēki jau izskaitļojuši, ka pabalstus labāk saņemt Lielbritānijā, bet zobus labot – Latvijā. Ko mums darīt?

Ceturtais jautājums – mūsu augstākā izglītība, kas līdz šim nevar noorientēties un likt akcentus uz noteiktām pieprasītām nozarēm. Pagaidām tā tikai tiecas pēc eironaudas, kas būs vēl kādus četrus gadus, bet ko darām mēs paši?

Piektais jautājums – pensiju sistēma. Teju teju pienāks lūzuma punkts, kad vairāk būs cilvēku, kuri vecāki par 65 gadiem, nekā to, kam 18. Ko tad darīsim?

Visi šie jautājumi ir jārisina pārdomāti un kompleksi. Taču mūs vada paaudze, kura nav pieradusi pie atklāta dialoga un dažādu, pat pretēju viedokļu uzklausīšanas. Ir labi spriest par tuvināšanos Skandināvijai, taču tai pat laikā mēs neizvairīsimies no jautājuma, ko darīt ar tepat blakus esošo Krieviju. Un ko par to domā tie, kuru dzimtā valoda ir un būs krievu valoda? Un viņu ir simti tūkstošu. Vairākums – lojāli Latvijas iedzīvotāji. Kas būs ar viņiem?

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu paaudze šos jautājumus nav risinājusi un nerisina, un tas var kļūt par pietiekami nopietnu apdraudējumu Latvijas drošībai. Pat ja viņi kaut ko par šīm tēmām runās, tad neviens viņos vairs neklausīsies, viņiem netic.

Pēc Roberta Ķīļa domām, Artusu Kaimiņu mūsu politikā būs arvien vairāk – būs interesanti.

Ne tikai Latvijā establišments netiek līdzi situācijai. Vēlēšanas ASV un "Brexit" Lielbritānijā arī parādīja, ka pa vecam vairs nebūs...

Jā, šī ir visas pasaules tendence: viena pēc otras dziest establišmenta pašapmierinātības lāpas, kas ir pieradis, ka viņa viedoklī ieklausās, un kurš ir ietekmējis cilvēku prātus. Tramps un "Brexit' parādīja, ka cilvēki izturas pavisam ne tā, kā rēķinājies establišments. Un ļoti drīz šī tendence atnāks arī līdz mums.

Kad?

Domāju, ka jau nākamajās vēlēšanās mēs redzēsim, ka tautas gribas izpausme var būt pilnīgi pretēja tam, kā mēs, interneta resursu lasītāji un progresīvo telekanālu skatītāji, to iedomājamies. Tā kā mūsu postpadomju paaudze pie varas, kurai ir atrofējusies vēlēšanās kaut ko mainīt, var būt stipri pārsteigta.

Jau iepriekšējā Saeimā Artuss Kaimiņš piesaistīja jauno valsts ierēdņu paaudzi – šī tendence saglabāsies. Parasti vēlēšanās mums piedalās 60 – 65% pilsoņu. Starp pārējiem daļai bija vērā ņemams iemesls nebalsot – viņi aizbraukuši uz citām valstīm un dzīvo ar citām reālijām, taču ir ļoti būtiska daļa vienkārši pasīvu cilvēku. Tagad parādījušies iemesli, kas var šādus cilvēkus tomēr līdz urnām aizvest. Viņu izvēle var ļoti būtiski atšķirties no tā, kādu to iedomājas establišments.

Kas tā ir par publiku?

Man kā sociālantropologam šis elektorāts ir neiedomājami interesants! Šiem cilvēkiem var teikt to, kas mums šķiet neloģisks, nepareizs, neiespējams un pat šausmīgs, un viņi to pieņem. Tas pats Tramps sasolīja daudz ko savstarpēji izslēdzošu, bieži nonākot pretrunās pats ar sevi, taču cilvēki viņā klausījās. Var melot, kā "Brexit" gadījumā, ka nauda, kas tika novirzīta Eiropai, tiks pārvirzīta veselības aizsardzībai... Un cilvēki noticēs.

Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks nodarboties ar klaju un atklātu populismu?

Es būtu piesardzīgs attiecībā uz vārdu "populisms". Šodien tas nav kaut kas tāds, kas ir ārpus normas, nepieklājīgs, neglīts, kaut kas tāds "fuj" – tā ir jaunā norma. Mums likās, ka ir kādi populisti – radikāļi pa malām, bet starp viņiem – nopietni smagsvari. Tā jau sen vairs nav. Populisms – tā ir jaunā komunikācijas forma politiskajā plānā, kas nākamos piecus gadus, kā minimums, būs trends.

Šai ziņā Krievija dīvainā kārtā zina toni tam, kas notiek citās valstīs, ko mēs esam pieraduši uzskatīt par demokrātiskām – Lielbritānija, ASV. Domāju, ka ļoti drīz mēs redzēsim ko līdzīgu Vācijā un Francijā. Neaizmirstiet par "Pirātu partijas" panākumiem Islandē, bet taču šis spēks nepārstāv nevienu noteiktu sociāli ekonomisku grupu.

Latvijai, ar tās varas situāciju, par kuru mēs runājām, šāda tendence var kļūt kaut kādā ziņā par glābjošu. Izskatās, ka standarta veidā paaudzi, kas nākusi pie varas 90.gadu sākumā, neaizvākt. Un pati tā neaizies – turēsies visiem spēkiem. Viņus gāzīs tie vēlētāji un politiķi, ko mēs tagad nevērīgi saucam par populistiem. Viņiem nospļauties uz jūsu zinātnisko grādu vai ieņemamo amatu. Viņiem apnikuši eksperti, kas visu laiku kļūdās vai pareģo pasaules galu, manipulējot sarežģītiem terminiem, dodot mājienus uz to, ka bez viņiem netikt galā. Viņiem nepatīk vārds "pagaidīt". Viņiem nepatīk, ka politiķi risina problēmas, kas tieši nav saistītas ar viņu dzīvi.

Šis grūti prognozējamā elektorāta vilnis celsies un mainīs mūsu politikas seju. Nav zināms, kādā virzienā, taču tas dos iespēju tiem, kuri vēl nav sakompromitējuši sevi ar dažādiem kompromisiem. Mūsu gerontokrātija jau ir politiskajā plānā mirusi un drīz tā par to pārliecināsies.

Tas ir, atnāks "mežcirtēji" – iztīrīs visu, kas sapuvis. Taču nav teikts, ka viņi pacels ekonomiku, saliedēs sabiedrību un izpildīs visus savus solījumus.

Bet tauta jau ir pieradusi, ka politiķi nepilda solīto. Taču tie, kas bija pirms viņiem, īpaši neatskaitījās par padarīto. Tas ir kļuvis par normu. Var sasolīt visu ko, kā, piemēram, sienu ar Meksiku, un cilvēki noticēs. Nevis tāpēc, ka viņi ir muļķi, bet tāpēc, ka viņi saprot, ka nav atšķirības starp to, kurš apsola kaut ko, bet neīsteno, un to, kurš uzreiz apsola neiedomājamus brīnumus un brīnišķīgas pilis. Bet vecā paaudze arī nav darījusi neko, lai attīstītu un cienītu savu vēlētāju, lai viņš orientētos nodokļos, ekonomikā. Tagad tā baudīs savas bezdarbības augļus.

Domājat, ka no mūsu jaunā viļņa politiķiem, tādiem kā Kaimiņš, var gaidīt nopietnas reformas?

Vai nopietnas – nezinu. Taču tās būs iespaidīgas – iestāžu un apvienību likvidācija, spalvas putēs... Kopumā tas būs ļoti interesanti.