Acīmredzams, ka politiski ekonomiskā situācija Latvijā jau nemīņājas uz priekšu un atpakaļ, bet jūtami buksē kā Kerola Aizspogulijā, kur nepieciešams visiem spēkiem bēgt, lai tikai paliktu uz vietas, bet, lai kaut kur nokļūtu, jāskrien kā minimums divreiz ātrāk.
Latvijas politiķi jau sen neizdara izlēmīgas kustības noteiktā virzienā, un arī pašu virzienu noteikt nav viņu spēkos, tāpēc visa viņu darbība ir kā ūdens pārliešana no tukša trauka tukšā traukā, caurumu aizlāpīšana un starptautiskas vētras gandrīz tukšā ūdensglāzē organizēšana. Turklāt varas stūrmaņi praktiski nemainās. Ja arī parādās jaunākas un gaišākas sejas, tad tās vai nu ātri tiek atstumtas kā svešķermeņi, vai arī mimikrē kā "savējie" un tiek iesūkti kopējā bezjēdzīgajā kustībā.