Cīņa ar nabadzību Latvijā iestrēgusi valdības gaiteņos  (198)

Globālā ekonomikas krīze 2008. gada izskaņā smagi skāra arī Latviju. Ja 2008. gadā bez darba bija 7,7% personu vecumā no 15 līdz 74 gadiem, tad 2010. gadā šis skaits sasniedza 19,5%, liecina "Eurostat" dati. Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras aplēsēm, 2012. gadā ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars darba meklētāju vidū pieauga līdz 44%. Tikai ceturtdaļa saņēma bezdarbnieka pabalstu, secināja Labklājības ministrija. Pārējiem vienīgais iztikas avots bija pašvaldību sniegtie sociālie pabalsti.

2003. gadā ieviesto garantēto minimālo ienākuma (GMI) pabalstu, reaģējot uz "dižķibeles" sekām, 2009. gadā cēla vairākkārt – janvārī to no 38 eiro paaugstināja līdz 53 eiro mēnesī, bet oktobrī līdz 57 eiro pilngadīgajiem un 64 eiro bērniem. Savukārt 2013. gadā GMI samazināja līdz 50 eiro visām mērķa grupām.

"Lai gan krīzes laikā īstenotie politikas pasākumi minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai nedeva iespēju izkļūt no nabadzības, tie vismaz paglāba vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas no grimšanas vēl dziļākā nabadzībā," valsts pētījumu programmas EKOSOC–LV pētījumā par Latvijas valdības politiku pēckrīzes periodā minimālā ienākuma līmeņa paaugstināšanai secina socioloģe un Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne Taņa Lāce.

Latvijas grūtības mazināt nabadzības vai sociālās atstumtības risku ilustrē "Eurostat" dati. Lai gan riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars kopš 2010. gada spējā lēciena līdz 40% ir pakāpeniski mazinājies, tas ir ievērojami augstāks nekā vidējais ES dalībvalstu rādītājs.

Turklāt neapskaužamā situācijā pēc krīzes nonākuši bērni un jaunieši – viņiem nabadzības risks ir divas un pat trīs reizes lielāks nekā pensijas vecuma cilvēkiem, liecina "Eurostat" dati. Jāatzīmē, ka līdz 2008. gadam situācija bija pilnīgi pretēja.

"Fakts, ka tieši bērni un jaunieši ir pakļauti nabadzībai un sociālajai atstumtībai, ir īpaši satraucošs, jo var veidoties tā saucamā zaudētā paaudze, kas nespēs sevi pilnībā realizēt. Nespēja iekļauties darba tirgū var ietekmēt patstāvīgās dzīves uzsākšanu un nākotnē iespaidot sociālo nodrošinājumu vecumā," monogrāfijas "Ekonomiskā krīze Latvijā: veiksmes stāsta pēcgarša" nodaļā par krīzes ietekmi uz sabiedrību un tās sniegtajām mācībām brīdina Taņa Lāce un socioloģe Ritma Rungule.

Vienlaikus Latvijā ir augsts dziļas materiālas nenodrošinātības rādītājs, ko aprēķina, respondentiem novērtējot iespējas segt dažādas mājsaimniecības izmaksas. Dati liecina arī par zeļošu nevienlīdzību, jo piektdaļai bagātāko iedzīvotāju ienākumi ir sešas reizes lielāki nekā piektdaļai nabadzīgāko iedzīvotāju.

GMI līmeni katru gadu pārskata valsts kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību. To piešķir par trūcīgām atzītām ģimenēm vai mājsaimniecībām. Katra pašvaldība drīkst dažādām iedzīvotāju grupām noteikt citu GMI līmeni, kas nav zemāks par valstī noteikto un nepārsniedz normatīvajos aktos par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu noteikto ienākumu līmeni – 128,06 eiro.

GMI sistēmu kritizējusi gan Pasaules Banka, gan pētnieki. Tas ir ne vien zems, bet arī nesaistīts ar ienākumus raksturojošajiem rādītājiem: ne minimālo algu valstī, ne mājsaimniecības budžeta vidējo ienākumu apmēru vai nabadzības rādītajiem. Līdz ar to GMI neraksturo iedzīvotāju dzīves standartus.

Pasaules Banka 2013. gada pētījumā "Latvija: kurš ir bezdarbnieks, ekonomiski neaktīvais vai trūcīgais? Pēckrīzes politikas izvēļu izvērtējums" secina, ka GMI pabalsts ir labi mērķēts uz pašiem trūcīgākajiem iedzīvotājiem, tomēr tas ir nepietiekams gan pārklājuma, gan finansējuma ziņā. Tāpat akcentētas nepilnības GMI aprēķināšanā, kas vienas personas mājsaimniecībai vai mājsaimniecībai ar mazāku cilvēku skaitu sniedz neproporcionāli zemāku atbalstu salīdzinājumā ar mājsaimniecībām, kurās ir lielāks cilvēku skaits. Salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm Latvijā GMI pabalsta apmērs vienam cilvēkam ir ceturtais zemākais, secināts Pasaules Bankas pētījumā.

Socioloģe Taņa Lāce EKOSOC–LV pētījumā atzīmē, ka 2014. gada oktobrī valdībā apstiprinātā koncepcija "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" ir nozīmīgs solis ienākumu nevienlīdzības un nabadzības mazināšanā.

Koncepcijā atbalstīta minimālā ienākumu līmeņa noteikšana 40% apmērā no mājsaimniecības vidējo ienākumu viduspunkta. Izmantojot OECD ekvivalences skalu, nākamajiem mājsaimniecības locekļiem tas samazināsies par 30%.

Ja minimālā ienākuma līmenis tiktu aprēķināts 2012. gadā, tas būtu 129 eiro. Savukārt nākamie ģimenes locekļi saņemtu 70% no šīs summas.

Aplēsts, ka esošo GMI līmeņa palielināšana no 50 eiro līdz 129 eiro pašvaldību izdevumus kāpinātu par 37,9 miljoniem eiro gadā.

Koncepcija paredz, ka Ministru kabinetā normatīvā akta projekts par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu jāiesniedz līdz šā gada 30. decembrim, lai gan termiņš iepriekš bija 1. aprīlis, bet vēl pirms tam – 1. jūlijs. Līdz ar to attālinājusies arī jaunā GMI ieviešana. Ja sākotnēji minimālā ienākuma līmeni plānoja ieviest 2016. gadā un vēlāk 2017. gadā, tad nu jau par termiņu izvēlēts 2019. gada 1. janvāris.

"2015. gadā laikā un jo īpaši 2016. gadā minimālā ienākuma līmeņa paaugstināšanas jomā ir iestājies apsīkums un pastāv bažas arī par šī svarīgā politikas instrumenta turpmāko likteni," pētījumā bažījas socioloģe Lāce. Viņa uzsver, ka atšķirībā no Laimdotas Straujumas (V) vadītās valdības, premjera Māra Kučinska valdības deklarācijā pazuduši mērķi par nabadzības vai sociālās atstumtības mazināšanu.

Salīdzinot deklarācijas, Straujumas valdībā bija ierakstīta apņemšanās līdz 2017. gadam ģimenēs ar trim un vairāk apgādībā esošiem bērniem nabadzības risku samazināt līdz 30%. Vēlāk pieminēts, ka labklājības un nabadzības riska mazināšana ir pamats kuplāku ģimeņu veidošanai.

Savukārt Kučinska valdības deklarācijā vārds "nabadzība" rodams vien punktā par adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmas pilnveidi, kas novērš "bez vecāku gādības palikušo bērnu nabadzību."

Lūgta salīdzināt abu valdību entuziasmu risināt ar nabadzības risku saistītos jautājumus, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS) nepiekrīt socioloģes Lāces atziņai par Kučinska valdības kuslumu. "Vai svarīgāks ir teikums, vai arī tie darbi, kas ir paredzēti?" ar pretjautājumu portālam "Delfi" atcirta ilggadējā komisijas vadītāja.

Viņa izceļ Kučinska valdības deklarācijas punktus par pensiju indeksāciju, ņemot vērā darba gadu stāžu, kā arī atgādina par ģimenes valsts pabalstu par ceturto un nākamajiem bērniem, kas nākamgad no 34,14 eiro pieaugs līdz 50,07 eiro.

Pēc Barčas teiktā, nabadzības riska mazināšanas stūrakmeņi ir demogrāfiskās situācijas uzlabošana, jaunu darbavietu radīšana, pieklājīgas darba algas nodrošināšana un nodokļu maksāšana.

Ministru prezidenta birojs līdz raksta publicēšanai portālam "Delfi" nekomentēja iespējamo valdības prioritāšu maiņu. Tomēr novembrī publicētajā ziņojumā Saeimai par Ministru kabineta šogad paveikto kā prioritātes turpmākajam darbam izvirzītas tautsaimniecības stiprināšana, valsts drošība, nacionālā identitāte, demogrāfiskās situācijas uzlabošana, ģimenes dzīves kvalitāte un sociālais nodrošinājums, kā arī reformas izglītībā un zinātnē un veselības aprūpē.

Savukārt nākamā gada budžetā par prioritārajām nozarēm nosauktas aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība. Lai gan no viena nodokļos samaksātā eiro lielākā daļa jeb 36,6 centi tiek piešķirti iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai, salīdzinot ar 2016. gada budžetu, būtiskākais pieaugums būs aizsardzības nozarei, kurai finansējums palielināsies par 27,9%. Tikmēr 17,5 centi, no kuriem daļu vēlāk izmaksā GMI pabalstos, nākamgad no katra nodokļos samaksātā eiro nonāks pašvaldību makos.