Lidostas bijušais drošībnieks Lazdiņš ST daļēji uzvar lietā par pielaidi valsts noslēpumam  (7)

Lazdiņš vērsās ST, norādot, ka viņam ir anulēta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, tāpēc viņam bija jāpamet Drošības departamenta direktora amats. Drošības policijas lēmumu par pielaides anulēšanu viņš pārsūdzēja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoram, savukārt attiecīgo SAB direktora lēmumu – ģenerālprokuroram. Ģenerālprokurors lēmumu atstāja spēkā. Šis ģenerālprokurora lēmums nebija pārsūdzams.

Lazdiņš pauda uzskatu, ka likumdevējs, nosakot apstrīdētajās normās paredzēto kārtību, kādā tiek izskatīts jautājums par speciālās atļaujas anulēšanu, ir nesamērīgi ierobežojis viņa pamattiesības. Kā arī ir tikušas ierobežotas viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, kā arī tiek ierobežotas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu.

Turklāt apstrīdētajās normās paredzētā kārtība nenodrošina līdzvērtīgu iespēju principu un tiesības tikt uzklausītam.

ST piektdien atzina likumā ietverto liegumu turpmāk saņemt speciālo atļauju, kas, Lazdiņa skatījumā, ierobežo tiesības brīvi izvēlēties darbavietu, par neatbilstošu Satversmei. ST atzina likuma "Par valsts noslēpumu" 13. panta ceturtās daļas otrā teikuma vārdus "un turpmāk tai ir liegts saņemt speciālo atļauju" par neatbilstošiem Satversmes 106. panta pirmajam teikumam: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." Šī norma tika atzīta par spēkā neesošu no 2018. gada 1. jūlija.

No šī datuma par spēkā neesošām atzīta arī likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta trešā daļa, ciktāl šīs normas attiecībā uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka ģenerālprokurora lēmums attiecībā uz pielaides anulēšanu ir galīgs un nav pārsūdzams, par neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas kas paredz ikvienai personai tiesības savas intereses aizstāvēt tiesā.

ST secināja, ka speciālo atļauju anulēšanas procesā, atsaucoties uz valsts drošības interesēm, tiek būtiski ierobežotas personas procesuālās tiesības, turklāt daļa no šā procesa nav noregulēta ar tādiem vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem, kas būtu publiski pieejami. Proti, persona nevar iepazīties ar regulējumu, kas nosaka tās tiesības un to ierobežojumus, jo daļai šā regulējuma noteikts klasificētas informācijas statuss.

Ja personas procesuālās tiesības nav nostiprinātas normatīvajos aktos, tad šo tiesību nodrošināšana tiek atstāta tiesību normu piemērotāju ziņā un ir atkarīga no viņu izpratnes par procesuālo taisnīgumu. Tādējādi personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības. Personai tiesības uz taisnīgu tiesu tiek liegtas pēc būtības. Lai šīs tiesības nodrošinātu un novērstu šaubas par to, vai lēmumi par speciālo atļauju anulēšanu ir pamatoti, to kontrole būtu jānodod atbilstoši leģitimētai neatkarīgai institūcijai, secināja ST.

ST arī atzina, ka valsts drošības interešu dēļ nebūtu pieļaujama apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē vai no ST sprieduma publicēšanas dienas. Šādā situācijā ir nepieciešams un pieļaujams, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu brīdi paliek spēkā, dodot iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

Kamēr Saeima nav novērsusi šajā spriedumā konstatētos pamattiesību ierobežojumus, speciālo atļauju anulēšanas procesā attiecībā uz personas procesuālajām tiesībām piemērojami spriedumā paustie secinājumi, tostarp par personas uzklausīšanu un informēšanu par apstākļiem, kas ir lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pamatā.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī.

ST portāls "Delfi" uzzināja, ka ST savā spriedumā secināja: ierobežojums, ar kuru speciālās atļaujas anulēšanas gadījumā persona nekavējoties pārceļama darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ka nepastāv personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, kas sasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Turklāt izskatāmajā lietā personas tiesības saglabāt darbavietu ir jālīdzsvaro ar valsts un sabiedrības drošības interesēm. Šajā gadījumā prioritāte piešķirama valsts un sabiedrības drošības interesēm, un ierobežojums attiecībā uz personas pamattiesībām saglabāt darbavietu ir samērīgs.

Līdz ar to ST atzina likuma "Par valsts noslēpumu" 13. panta ceturtās daļas otro teikumu, ciktāl tas noteic, ka persona pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par speciālās atļaujas anulēšanu nekavējoties pārceļama darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, vai ar to izbeidzamas darba (dienesta) attiecības, par atbilstošu Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Tāpat ST secināja, ka neviena no apstrīdētajām normām, par kurām tika ierosināta izskatāmā lieta, ne tieši, nedz arī netieši neierobežo Lazdiņa Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības, proti, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, un nolēma izbeigt tiesvedību lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību šim Satversmes pantam.

Lazdiņš ST bija apstrīdējis likuma "Par valsts noslēpumu" 13.panta trešo un ceturto daļu, kas nosaka, ka nolēmumu par speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam anulēšanu persona var pārsūdzēt šā likuma 11.panta piektajā daļā paredzētajā kārtībā, proti, SAB direktoram desmit dienu laikā no dienas, kad persona uzzināja par šo nolēmumu. SAB direktora lēmumu persona var pārsūdzēt desmit dienu laikā no dienas, kad tā uzzināja par šo lēmumu, ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tas nosūtāms izpildei valsts drošības iestādei. Laikā līdz galīgā lēmuma pieņemšanai personai tiek liegta pieeja valsts noslēpumam.

Ja amatpersonai vai darbiniekam, pamatojoties uz šo likumu, tiek anulēta speciālā atļauja, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst ieņemamam amatam, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību.

Šāda persona pēc galīgā lēmuma pieņemšanas nekavējoties pārceļama darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, vai ar to izbeidzamas darba (dienesta) attiecības, un turpmāk tai ir liegts saņemt speciālo atļauju.

ST vērtēja šo normu atbilstību Satversmes 92.panta pirmajam teikumam, kas nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, Satversmes 96.pantam, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, un Satversmes 106.panta pirmajam teikumam, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.