Laimonis Kops: No 'Baigā gada' līdz 16. martam un tā perioda sekas  (52)

Ignorējot starpvalstu līgumus, neatkarīgo Latvijas valsti 1940. gadā okupēja PSRS "ļaunuma impērijas karaspēks" (R. Reigans).

Viena gada laikā, ieskaitot čekas pagrabos spīdzinātos, nonāvētos, izsūtītos, valsts zaudēja ap 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. No okupācijas sākuma mēneša laikā bez vēsts pasludināja ap 150 Latvijas inteliģences un valsts varas pārstāvjus.

Gada laikā mūsu nelielā latviešu tauta zaudēja daļu savas inteliģences, uzņēmējus, ar iniciatīvu apveltītas un tautsaimnieciski domājošas personas. Varu minēt savas mātes ģimeni, kurā bija seši bērni, no kuriem tikai viena māsa, atgriežoties no Sibīrijas, ir apglabāta Latvijā.

Sabiedrību sadalīja tautā un tautas ienaidniekos. Pēc iepriekš sastādītā saraksta pie tautas ienaidniekiem pieskaitīja turīgas ģimenes, viņu radus, draugus, amatniekus, kā arī citus.

Pārējā tautas daļa iebaidīta stāvēja malā un pasīvi noraudzījās uz notikumiem valstī. Par tautas priekšpulku izveidoja okupācijas varai paklausīgos ziņotājus (stukačus). Okupējošā vara un ar to saistītā pēcteču sabiedrība sevi uzskatīja par valdošo eliti un paturēja tiesības dalīt ne tikai sabiedrību savējos un tautas ienaidniekos, bet arī mantiskās vērtības.

Gada laikā represijas skāra lielāko latviešu tautas daļu, un tas radīja totālu naidu pret iebrucējiem.

Mūsu tautai nebija sabiedroto, kas atbrīvotu no sarkanās ordas pulkiem. Vienīgā izvēle bija vācieši. Uzradās daudz brīvprātīgo, kuri mobilizējās un kuriem bija viens kopīgs mērķis cīņā pret varmākām. Rezultātā, tiem apvienojoties, izveidojās leģionāru pulki. Šo cīnītāju piemiņas diena ir 16. marts.

Atskatoties un analizējot visu leģionāru veidošanos, mūsu vēsturnieki ir daudzkārt stāstījuši, rīkojuši konferences jautājumu skaidrošanai. Kļūst skumji, ka mūsu tautas politiskie priekšstāvji līdz šai dienai nespēj vai nevēlas starptautiskajai sabiedrībai sniegt skaidrojumu. Politiķi nezina, neprot vai nevēlas atšķirt cēloņus no sekām.

Pateicoties leģionāru pulkiem, ap 240 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, dodoties vētrainajos jūras ūdeņos, glābjoties no okupācijas varmākām, riskējot ar savām dzīvībām, devās bēgļu gaitās.

1944.gads un bēgļu kolonna uz rietumiem.

Pēc kara, kad Padomju vara atkārtoti okupēja Latviju, valstī izvērsās masu terors pret vietējiem iedzīvotājiem. Valsts iedzīvotājus atlasīja, sadalīja mūsējos un tautas ienaidniekos.

Mācību iestādēs komunistiskās partijas ideologi brīdināja, ka mūsu sabiedrībā ir tautas ienaidnieki un ka mums jābūt modriem, lai no sabiedrības tos izolētu. Šī saukļa rezultātā izvērsās plašs terors pret iedzīvotājiem.

Sadalījuma dēļ valstī izveidojās iedzīvotāju daļa ar atšķirīgām tiesībām uz augstāko izglītību, ieņemamo amatu. Tā laika tautas ienaidniekos ieskaitītiem, lai iegūtu izglītību augstākajās mācību iestādēs, bija liegta izglītība juristos, arhitektos, kā arī citās prestižās specialitātēs.

Visu okupācijas periodu līdz 90. gadiem daudzi pēc izglītības un demokrātijas alkstošie raudzījās uz dzelzs aizkariem. Kad tos atvēra, radās iespēja pamest ļaunuma impēriju.

Arī Krievijas vēsturnieks Mirskis (Maskava) pareizi izteicās, savu valsti nosaucot par "Melu impēriju". Daudzi demokrātijas alkstošie, žogam atveroties, devās uz ārvalstīm, ieguva izglītību, kļuva par zinātniekiem, ievērojamiem mūziķiem, rakstniekiem un uzņēmējiem. Taču tas Latviju padarīja nabadzīgāku. Šo cilvēku mums pietrūkst.

Padomju laika izveidotais tautas atzars ar "pareizajiem" uzskatiem politiskās maiņas rezultātā pulcēja ap sevi bijušos ierēdņus bez pagātnes sasniegumiem un nākotnes redzējuma.

Saorganizējās okupācijas laika funkcionāri, nomainot partijas piederību, nodibināja partiju "Latvijas ceļš". Partijas priekšgalā ievēlēja komunistiskās partijas centrālās komitejas ideologu. Partijā iekļāvās padomju iekārtas privilēģiju pārmantotāji un viņu pēcteči, kuri ieņēma augstāko ierēdņu posteņus, tostarp likumsargi.

Okupācijas laika komunistiskās partijas apriņķu eliti iesēdināja pagastveču amatos.

Jaunās varas struktūras elite bija neredzamām saitēm vienā buntē ar varas struktūrām sasieti. Minētie fakti veicina mūsu tautas atpalicību no draudzīgajām kaimiņu valstīm (Igaunijas un Lietuvas) visus aspektos, gan sociāli ekonomiskajos, gan nacionāli politiskajos. Par to liecina daudzi notikumi, secības, kas ilgtermiņā nav īstenotas.

Šīs struktūras izmantoja jaunās brīvās Latvijas nesakārtotos likumus, savu darbību organizējot savtīgos nolūkos. Spilgts piemērs ir Rīgas domes struktūru neizprotamā darbība. Izauga oligarhi, miljonāri, aizdomās turamie, korumpētie valsts ierēdņi, kuri laikus iekļāvās varas izveidotajās sistēmiskās vadības struktūrās. Praktiski neviens nav saukts pie atbildības.

Noklausījos uzstāšanos Latvijas televīzijas pārraidē "Viens pret Vienu", kur intervēja kādu augsta ranga drošības dienesta pārstāvi. Intervijā viņš daudzkārt lietoja vārdus "demokrātija", "cilvēku tiesības", "integrēšanās" un tamlīdzīgi. Radās iespaids, ka viņu rūp tikai veidi, kā neko nedarīt. Viņš neuzsvēra nacionālās intereses vai valsts drošību.

Vai nav līdzības ar Okupācijas muzeja piebūvi, kā arī ar Valsts Drošības komitejas dokumentu izvērtēšanas komisiju, kura netiek ne no vietas savā darbībā? Te atklāti var redzēt, ka tiek darīts viss iespējamais, lai nedarītu neko.

Kāda būtu izeja no šābrīža stāvokļa? Kā pozitīvu variantu varu minēt iespēju no ārzemēm atgriezt Latvijā augsta līmeņa izglītību būtiskās specialitātēs ieguvušos mūsu tautiešus ar nacionālo valstiskuma izpratni un ļaut viņiem ieņemt augstākos amatus mūsu valstī. It īpaši tiesu sistēmā. Apzinos, ka tas nav iespējams, tam pretī stāvēs varas elites sazarotā sistēma.

Ja tā, tad nav ko brīnīties, ka katru gadu atpaliekam attīstībā no tuvākajām kaimiņu valstīm.