Austrumu slimnīcā ar unikālu operāciju no lenteņu invāzijas izglābj vīrieti  (81)

Stacionārā "Latvijas Onkoloģijas centrs" 73 gadus vecam pacientam lenteņa ehinokoka kāpuru invāzijas dēļ nācies izgriezt lielāko daļu aknu, žultspūsli, žultsvadus, labo virsnieri, nieres kapsulu un apakšējās dobās vēnas daļu, portālam "Delfi" pastāstīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas preses sekretāre Aija Lietiņa.

Latvijas Onkoloģijas centrā katru gadu tiekot operēti divi līdz pieci pacienti ar ehinokokozi, kas ir šo dzīvībai bīstamo parazītu invāzija aknās, kā arī citos orgānos, taču tik plaša operācija Latvijā veikta pirmo reizi. Ja vīrietim ehinokokoze būtu atklāta nedaudz vēlāk, viņu glābt, visticamāk, vairs nebūtu iespējams, pieļauj mediķi.

Latvijas Onkoloģijas centrā ārstē ne tikai vēzi, bet arī citas slimības, kuru gadījumā nepieciešama ļoti sarežģīta un plaša ķirurģiska ārstēšana. Starp tām ir arī aknu ehinokokoze, kuru citās ārstniecības iestādēs Latvijā praktiski neoperē. Ehinokokoze ir Latvijā salīdzinoši reti sastopama parazitāra slimība, ko izraisa lenteņa ehinokoka kāpuri. Lai gan izplatītāka ir cistiskā ehinokokoze, kad cilvēka aknās veidojas viena lenteņa kāpuriem pildīta cista, kas laika gaitā aug aizvien lielāka, šim pacientam bija retāka un bīstamāka parazitārās slimības forma – alveolārā ehinokokoze, kad aknās veidojas daudzi kāpuriem pildīti pūslīši, kas pamazām izplatās arī citos orgānos un limfmezglos līdzīgi vēža metastāzēm.

Ehinokokozi parasti iespējams izārstēt tikai ķirurģiski. Lieto arī speciālus pretparazītu medikamentus, taču tie ir mazefektīvi un lielākoties tikai piebremzē slimības gaitu, ehinokoka kāpuru perēkļus nesamazinot, portālam "Delfi" stāsta Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs, ķirurgs Armands Sīviņš, kurš veica sarežģīto operāciju, asistējot ķirurģei Leldei Laukai un ķirurģijas rezidentam Romānam Luņinam. Par anestēziju gādāja daktere Ilana Šapiro.

"Ehinokokozi ir daudz sarežģītāk izoperēt nekā audzēju. Nedod Dievs, ja sanāk iegriezt kāpuriem pildītajā cistā – mikroskopiskie kāpuri var izlīt pa visu vēdera dobumu. Un tad var būt divas ļoti bīstamas komplikācijas: anafilaktiskais šoks, kas beidzas letāli turpat uz operāciju galda, vai, ja tas neiestājas, neskaitāmu parazītisko perēkļu veidošanās vēdera dobumā, kad vairs neko darīt nevar," stāsta Sīviņš.

Par parazītiem uzzina nejauši

To, ka inficējies ar bīstamajiem parazītiem, pacients Jānis uzzinājis nejauši. Pērn Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā viņam tika atklāts neliela izmēra, bet ļaundabīgs ādas audzējs – karcinoma. To veiksmīgi izoperēja, un Jāni nosūtīja uz izmeklējumiem, lai pārliecinātos, ka nekur nav metastāžu. Konstatēja neskaidras dabas veidojumus aknās, taču ārsts nevarēja pateikt, kas tie īsti ir, tāpēc Jāni nosūtīja uz Latvijas Onkoloģijas centru, kur pacients uzzināja, ka aizdomīgie veidojumi nav vēža metastāzes, bet gan mikroskopiskiem lenteņa kāpuriem pildīti pūšļi.

"Kad par to palasīju internetā, mati cēlās stāvus," neslēpj Jānis. "Tā ir šausmīgi viltīga slimība – varēju tā arī neuzzināt, ka man kaut kas kait. Nu bija nogurums, kādreiz bišķiņ tā kā slikta dūša, tā kā žulti uz augšu atsita, bet kuram tad nekādu sūdzību nav? Man paveicās – pēdējā minūtē operāciju paguva uztaisīt," atceras pacients.

Šobrīd Jāņa atkopšanās pēc plašās operācijas noritot labi. No intensīvās terapijas nodaļas viņš jau ceturtajā dienā pēc operācijas pārvests uz parasto palātu. "Vēders ir vēl ļoti jutīgs, bet kopumā jūtos diezgan labi," stāstījis vīrietis, kurš, iespējams, jau pirmdien varēs doties mājās.

Lai likvidētu parazītu perēkļus, pacientam nācās izņemt aptuveni 70% aknu. "Par laimi, vīrieša aknas dzīves laikā nebija sabojātas, tādēļ bija iespējams atstāt tikai 30%. Pavisam veselam cilvēkam ar pavisam veselām aknām var atstāt pat tikai 20% aknu, jo šim orgānam piemīt unikāla spēja reģenerēties – ar laiku atlikusī aknu daļa kļūs lielāka un nodrošinās visas vajadzīgās aknu funkcijas," stāsta Sīviņš. Gadījumos, kad aknas ir bojātas, jāatstāj vismaz 40% šī orgāna, līdz ar to pacientam ar tik plaši izplatījušos ehinokokozi operāciju veikt vairs nebūtu iespējams.

Pacientam ehinokokozes plašās izplatības dēļ nācās izoperēt arī žultspūsli, visus ārējos žultsvadus, aknu vārtu limfmezglus, labo virsnieri, nieres kapsulu un fragmentu apakšējās dobās vēnas, kuras sieniņā bija ieaudzis ehinokoka kāpuru perēklis. "Tas, protams, šo operāciju padarīja vēl sarežģītāku, jo apakšējā dobā vēna ir viens no galvenajiem asinsvadiem, kas savāc asinis no visas ķermeņa lejasdaļas," stāsta Sīviņš. Pie atlikušās aknu daļas žultsvadiem ķirurgi piešuva tievās zarnas cilpu, lai, neraugoties uz ārējo žultsvadu izoperēšanu, žults nonāktu zarnās un varētu normāli noritēt gremošanas procesi.

Slimība parasti ir ielaista

Pacienti ar ehinokokozi Latvijas Onkoloģijas centrā galvenokārt nonāk, kad slimība jau ir ielaista, jo sākotnēji tā neizraisa nekādus simptomus. Ehinokokoze var nemanāmi attīstīties vairākus gadus. Ja kaite skārusi aknas, progresējot tā var izraisīt svara zudumu, apetītes trūkumu, atraugas un vemšanu, kā arī sāpes labajā paribē. Ieaugot žultsvados, ehinokokoze var izraisīt dzelti.

Arī diagnosticēt šo slimību nav vienkārši, jo ne katrs ārsts iedomāsies par šo salīdzinoši reto parazitāro slimību. Pirms laika Onkoķirurģijas klīnikā nonāca paciente ar ehinokokozi, kurai citā ārstniecības iestādē pirms diviem gadiem bija konstatēts veidojums 6–7 centimetru diametrā, taču ārsts to kļūdas pēc bija noturējis par iedzimtu žultsvadu malformāciju, citiem vārdiem, anatomisku īpatnību, kas neprasa nekādu ārstēšanu. Pēc diviem gadiem šo sievieti ar asām sāpēm labajā paribē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde atveda uz Austrumu slimnīcu – kāpuriem pildītās cistas diametrs bija sasniedzis jau 30 centimetrus.

Pieredzējis radiologs diagnosts ehinokokozi var atpazīt, veicot datortomogrāfiju. Ehinokoka kāpuru klātbūtni organismā iespējams konstatēt arī, asinīs nosakot antivielas pret ehinokokiem.

Pieaudzis ehinokoks ir 2–6 milimetrus garš lentenis, kas parazitē gaļēdāju dzīvnieku – suņu, kaķu, vilku un lapsu – zarnās, taču tā kāpuru attīstībai nepieciešami starpsaimnieki, par ko lielākoties kļūst govis, aitas un cūkas, retāk – zirgi, truši un cilvēki. Inficēta dzīvnieka zarnās parasti mīt tūkstošiem sīko lenteņu, un no tā organisma kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdalās ehinokoku posmi, kas vēl ilgi ir spējīgi kustēties un katrs izdala simtiem olu. Lenteņu posmi vai olas izkaisās apkārtējā vidē un pielīp pie dzīvnieku apmatojuma.

Cilvēks ehinokokozi visbiežāk iegūst, ļaujot sunim laizīt rokas un seju vai glaudot mājas mīluli un pirms ēšanas nenomazgājot rokas. Savukārt suņi slimību iegūst, apēdot slimu liellopu un cūku iekšējos orgānus (aknas, plaušas u.c.). Cilvēka, kā arī citu starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm, sirdi vai citiem orgāniem. Visbiežāk kāpuri par savu mājvietu izvēlas tieši aknas, jo tās ir pirmais orgāns, caur kuru no zarnu trakta plūst asinis.

Pacients Jānis nezina, kā inficējies ar bīstamajiem parazītiem. Viņam vienmēr mājās bijusi kāda dzīva radība – agrāk suns, kurš, kā pats atzīst, nav ticis attārpots, tagad – kaķis, kurš gan regulāri tiek vests pie veterinārārsta. Arī kaimiņu suņi pie viņa "līpot" kā pie magnēta un bieži tiekot glaudīti.

Mediķi norāda – lai pasargātu sevi no inficēšanās, regulāri jāmazgā rokas, jo īpaši pēc kontakta ar mājdzīvniekiem, stāsta dakteris Sīviņš. Tāpat svarīgi mājdzīvnieku regulāri vest pie veterinārārsta, lai pārbaudītu, vai nav šo bīstamo parazītu.