Uganda pēc vairākiem ANO datiem atzīta par vienu no labākajām valstīm pasaulē bēgļu politikas ziņā. Tas saistīts ne tikai ar politiku, bet arī ar vietējo attieksmi pret iebraucējiem. Valsts prezidents Joveri Museveni pagājušā gada jūlijā oficiāli paziņoja, ka, "pieņemot bēgļus no citām Āfrikas valstīm, mēs parādām mūsu solidaritāti ar afrikāņu brāļiem un māsām". Museveni norāda, ka bēgļu uzņemšana ir ne tikai solidaritātes izrādīšana, bet arī stratēģija, jo valstij garantēts arī ekonomisks labums.
Nometne pilsētas lielumā ar 52 tūkstošiem cilvēku
Pusceļā no Dienvidsudānas robežas uz Ugandas galvaspilsētu Kampalu atrodas viena no lielākajām bēgļu nometnēm, kurai pagājušā gada augustā nācās paziņot, ka vairs cilvēkus tajā uzņemt nevar lielā skaita dēļ. Kiriandongo nometne ir aptuveni 70 kvadrātkilometru liels apgabals, kas sadalīts divās daļās. Katru nometnes daļu veido 19 ciemi.
Nometnē reģistrēts nedaudz vairāk kā 52 tūkstošu bēgļu, no kuriem 99% ir no Dienvidsudānas. Pārējie ir no Kenijas, Ruandas, Kongo demokrātiskās republikas un Burundijas. Kiriandongo nometni pirmoreiz atvēra 1990. gadā.
Nometnes pārvaldīšanu dala ANO Bēgļu aģentūra ar Ugandas valdības institūcijām. Valsts parūpējas par cilvēku reģistrēšanu, komunikāciju ar vietējiem un zemes iedalīšanas procedūru, savukārt ANO izsniedz ēdienu, rūpējas par pirmo medicīnisko palīdzību, kā arī nodrošina dažādus pakalpojumus arī pēc tam, kad cilvēki uzsākuši dzīvi nometnē.
Maikls Nabugere, kurš ir Ugandas premjerministra biroja pārstāvis un bēgļu nometnes komandants, tiekoties ar "Delfi" apgalvo, ka "tā kā šobrīd nometne ir pilna, cilvēku reģistrēšana vairs te nenotiek".
Valdības pārstāvis norāda, ka arvien vairāk bēgļu gaitās dodas arī cilvēki no Kongo Demokrātiskās Republikas, kas situāciju sarežģī. "Pastāv jau viena kritiskā situācija saistībā ar Dienvidsudānas bēgļiem. Ja nekas nemainīsies, pievienoties varētu arī Kongo," skaidro Nabugere. Vīrietis skaidro, ka milzīgos apmēros tiek izmantoti resursi, ko Uganda saņem no starptautiskām organizācijām, kā arī pašas valsts resursi. "Šī iemesla dēļ esam samazinājuši resursu skaitu, ko izsniedzam bēgļiem, neskatoties uz to, ka tas jau tā ir minimums," saka oficiālais pārstāvis.
Tikmēr ANO Bēgļu aģentūras pārstāvis nometnē Frederiks de Voelmonts portālam "Delfi" stāsta, ka "laikā no jūlija notikumiem Dienvidsudānā līdz augustam mēs saņēmām 20 tūkstošus bēgļu." Viena mēneša laikā nometne tika piepildīta. Tā kā bēgļi var brīvi pārvietoties Ugandā pēc tam, kad ieguvuši dokumentus, kā arī strādāt, kur vēlas, nometni neierobežo ar žogiem vai kā citādi. Lai arī sistēmā reģistrēti aptuveni 68 tūkstoši cilvēku, pēc pēdējiem datiem ir informācija par 52 tūkstošiem, kas dzīvo nometnē.
Neskatoties uz to, ka teorētiski varētu atbrīvoties kāda vieta jaunpienācējiem, nometne ir slēgta. "Zinām, ka cilvēki dodas uz tuvākām un tālākām pilsētām, lai iegūtu izglītību vai strādātu. Cik daudz reāli uzturas katru dienu nometnē, neviens nezina," saka ANO pārstāve nometnē Prosa Katura. Zemi, ko cilvēki iegūst īpašumā, iegūst uz mūžu. Daži to izmanto, lai izīrētu citiem un tādā veidā iegūtu naudu, vai pārdod, ja plāno pārcelties uz dzīvi citur.
ANO pārstāvji teic, ka katru otro gadu notiek bēgļu verifikācija, kas nozīmē, ka cilvēkiem jāatrādās vietā, kur viņus pirmoreiz reģistrēja. "Ikviens, kas bēg no konflikta, var šeit iegūt bēgļa statusu, bet praktiski neiespējami ir iegūt pilsonību," norāda Katura. Tas nozīmē, ka, lai arī iebraucēji var brīvi pārvietoties un strādāt, teiksim, piedalīties vēlēšanās vai strādāt valdībā iespēja viņiem liegta.
Pēdējā verifikācija, kuras laikā uzņem cilvēka foto un jānoņem pirkstu nospiedumi, notika 2016. gada maijā. "Cilvēki ir ieinteresēti parādīties, jo pretējā gadījumā viņi vairs neiegūst nekādu sociālo atbalstu, kas pienākas bēgļiem," min Katura.
Ierodoties cilvēks saņem zemi, medicīnu un ēdienu
Cilvēkiem ierodoties bēgļu nometnē, ANO pārtikas organizācija izsniedz ēdienu grozus. Grozā ietilpst nedaudz ēdiena, piemēram, pupiņas, zirņi un cepamā eļļa, kā arī sēklas kukurūzas un citu kultūru audzēšanai. Sākumā dod pilnu grozu, bet ar laiku tā saturu samazina. Pēc trīs gadu perioda neizsniedz vairs neko. "Pieņemam, ka pēc trīs gadiem ģimene jau spēj pati sevi nodrošināt, izmantojot to zemi, kas viņiem iedota," komentē Katura. Ir izņēmumi, piemēram, vientuļās mātes, slimi vai veci cilvēki, kam ēdiena daudzuma nesamazina.
Cilvēkiem izsniedz arī instrumentus, ar ko zemi apstrādāt. Daudzi izvēlas izaudzēto pārdot, ja pārtika atliek pāri. Liela daļa turpina veikt tos pašus darbus, kādus darīja savā izcelsmes valstī, piemēram, šūt, apstrādāt metālu vai ko citu.
Lielākajai daļai nav elektrības, bet tā nav problēma tikai iebraucējiem, bet arī vietējiem. "Pēdējā laikā esam sākuši izsniegt solāros paneļus, bet tikai dažām ģimenēm," apgalvo ANO pārstāve. Nākotnē, ja būs finansējums, plānots arvien vairāk ģimeņu nodrošināt ar paneļiem. Savukārt ūdeni cilvēki iegūst no avotiem, ūdens uzglabāšanai un pārnēsāšanai izmantojot plastmasas kannas. Parasti veidojas lielas rindas, jo cilvēku ir daudz.
Vietējie iegūst no infrastruktūras attīstības
Nometnē ir arī septiņas sākumskolas, viena pamatskola. Lai arī katrā no tām pietrūkst skolotāju, skolas ir labākās apgabalā, un tās apmeklē arī vietējie. Ir arī trīs slimnīcas, kur lielākajā no tām dienā tiek pieņemtas aptuveni desmit dzemdības.
Tā kā ANO ir neitrāla organizācija, cilvēkiem nenodrošina kulta vietas, bet iebraucēji paši organizējas un ierīko vietas, kur noturēt reliģiskos rituālus. Par drošību rūpējas valdības institūcijas, bet neoficiāli ciemos iecelti vecākie, kas par to atbild. "Viņus tur sauc par prezidentiem," smaidot saka ANO pārstāve Katura. Tā kā nometnē vienlaicīgi ieradās liels daudzums cilvēku, viņu pagātni nepārbaudīja, bet, kā norāda Katura, pēcāk cilvēkus uzmana. "Jāsaka gan, ka šajā sakarā nav bijušas nekādas problēmas," viņa teic.
Viena no problēmām, kā norāda Katura, ar ko jāsaskaras, ir dienvidsudāniešu tradīcijas organizēt laulības agrā vecumā. "Ugandā drīkst precēties vien 18 gadu vecumā, bet viņiem ir citādi. Līdz ar to ir gadījumi, kurus pēc Ugandas likumiem atzīst par izvarošanu," saka Katura. Sadursmes starp cilvēkiem nav bijušas, lai arī blakus ciemiem dzīvo arī vietējie. ANO pārstāve norāda, ka aktīvi tiek strādāts ar vietējām pašvaldībām, lai iekļautu bēgļu sabiedrībā un darba tirgū.
Tā kā tagad nometne slēgta, daudzi dienvidsudānieši meklē patvērumu pie paziņām, draugiem vai ģimenes un ne vienmēr dodas meklēt patvērumu kādā no nometnēm.
"Patiesībā vietējie iegūst no iebraucējiem. Pirms te izveidojām nometni, vietējiem praktiski nebija pieeja ūdenim. Tagad te izveidotas vairākas vietas, kur to iegūt. Vietējie apmeklē tās pašas skolas un veselības iestādes, kuras bēgļi," stāsta Katura.
Bēgļu ģimene fokusā – cīņa par izdzīvošanu
Kiriandongo nometnē dzīvo cilvēki, kas devušies bēgļu gaitās arī pagājušā gadsimta nogalē. Viena no tādiem cilvēkiem ir Marta Aja, kura 1983. gadā ieradās no Dienvidsudānas teritorijas. "Ierados šeit pirms 34 gadiem, bet nekad nedevos atpakaļ tur esošās vardarbības dēļ," stāsta sieviete. Dienvidsudāniete skaidro, ka viņas ģimene bija viens no mērķiem "arābiem, kas nāca no ziemeļiem". Ģimene arī nejuta atbalstu no valdības, kā rezultātā nolēma valstī neatgriezties.
"Ugandā ierados kopā ar trīs bērniem, kad bēgu no konflikta zonas," stāsta Marta. Sievietes vīrs ieradās divus gadus vēlāk. Šobrīd ģimene saskaras ar dažādiem izaicinājumiem. Sieviete paskaidro, ka atvēlētā zeme ir par mazu, lai nodrošinātu ģimeni ar pārtiku un reizē arī nopelnītu iztiku un laistu bērnus skolā. "ANO pasargā tos, kuri nesen ieradušies, bet tādiem kā es netiek piešķirts nekāds atbalsts, tādēļ izdzīvot ir ļoti grūti," skaidro Marta.
Lai arī pēc ANO standartiem šāds gadījums ir normāls, ka ģimenēm pašām sevi jānodrošina ar izsniegto zemes gabalu, ģimenes galva un bērnu tēvs norāda, ka, ģimenei pieaugot, ar izsniegto zemes gabalu ir par maz. "Mums pieņemts, ka ģimenes locekļi un radinieki pievienojas un uzsāk dzīvi kopā ar mums. Visiem jāpaļaujas uz vienu zemes gabalu, kas rada problēmas. Zeme pēc tik daudziem apstrādes gadiem ir "nogurusi". Visu laiku, stādot vienu un to pašu kultūru, vairs nav iespējams iegūt pietiekamu ražu," saka dienvidsudānietis.
Kopumā uz vienu zemes gabalu šeit paļaujas 12 cilvēki. Astoņi ir no vienas ģimenes, bet vēl četri ir tuvāki vai tālāki radinieki. Jautājot par to, vai ģimene sadarbojas ar kaimiņiem un izpalīdz viens otram, vīrietis skaidro, ka "visi saskaras ar līdzīgām problēmām, tādēļ grūti palīdzēt, ja pašam jau ir tās problēmas".
Ģimene apstiprina, ka ar vietējiem attiecības ir labas. "Mums ir līdzīgas problēmas, apmeklējam vienas un tās pašas skolas, ir vieni un tie paši ūdens avoti. Ja nepieciešama kāda palīdzība, nav problēmu ar komunikāciju," stāsta ģimenes galva.
Pirms pāris mēnešiem ģimenei pievienojās 25 gadus vecais Otomo Mati, kurš brīvi runā angļu valodā. Jaunietis Dienvidsudānā ieguvis 11 klašu izglītību, bet Ugandā saskaras ar vairākām problēmām šajā sakarā. "Šie cilvēki ir vienīgā ģimene, kas man šeit ir - onkulis ar savu ģimeni. Šeit es knapi nodrošinu ikdienas iztiku, man nav iespējas iet uz skolu un turpināt mācīties," skaidro Ottomo. Jaunietis norāda, ka, ja būtu pieeja transportam, varētu meklēt iespējas studijām, bet arī tur viss atduras pret finansēm.
Urbānie bēgļi: dzīve pilsētā nav viegla
Ne visi nolemj palikt nometnēs. Liela daļa cilvēku izvēlas sākt jaunu dzīvi pilsētās, kur vieglāk atrast dažādus veidus, kā nopelnīt. Uz Kampalu tādos gadījumos dodas visvairāk cilvēku. Viena no organizācijām, kas strādā ar urbānajiem bēgļiem ir "Young African Refugees for Integral Development" (YARID), kuru izveidoja 2007. gadā. Tagadējais organizācijas vadītājs Roberts Hakiza Kampalā ieradās 2008. gadā no Kongo Demokrātiskās Republikas. Vīrietis pastāsta, ka ar dažādu fondu finansējuma palīdzību YARID organizē regulāras angļu valodas apmācības, kā arī interešu pulciņus. Galvenā un populārākā nodarbe ir futbols, pēc kā treniņiem bēgļi pulcējas zem blakus esošā mango koka un runā par problēmām, ar ko saskaras, kā arī iespējamiem risinājumiem.
"Nav viegli būt bēglim. Ir jāsaskaras ar vairākām problēmām. Bēgļiem pilsētā situācija ir sarežģītāka nekā nometnēs, jo mēs saņemam pavisam limitētu atbalstu no ANO Bēgļu aģentūras," stāsta Hakiza. Kongolietis skaidro, ka atrast ēdienu, pajumti, izglītību un medicīnisko palīdzību pilsētā ir ārkārtīgi sarežģīti. Ir vairāki gadījumi, kad neizdodas izveidot stabilu dzīvi un cilvēki dodas atpakaļ uz nometnēm, lai nodarbotos ar lauksaimniecību.
Hakiza arī norāda, ka ir vairāki gadījumi, kad jāsaskaras ar birokrātiju un korupciju. "Lai iegūtu medicīnisko palīdzību jāstāv garās rindās. Beigās, izrādās, iestādes darbinieki nezina, kādi likumi attiecas uz bēgļiem. Tad nākas doties kārtot dokumentus un iet atkal," kādu gadījumu apraksta YARID pārstāvis.
"Ir cilvēki, kas uz mums skatās kā uz nastu, bet tas, ko cilvēki aizmirst, ir tas, ka mums ir dažādas prasmes, esam dakteri, inženieri, kas var palīdzēt," teic kongolietis. Hazika nenoliedz, ka vietējiem ir aizspriedumi pret bēgļiem un ne vienmēr attieksme ir pretimnākoša. "Daudzi uzskata, ka Uganda ir paradīze bēgļiem, bet tas nav gluži viennozīmīgi. Ir daudz problēmu gan izglītības, gan medicīnas ziņā, kas saistīts ar to, ka arī Uganda ir nabadzīga valsts," pārliecināti saka kongolietis.
Hazika salīdzina Ugandu ar teicienu franču valodā, ka "skaistākā sieva ir tā, kas dod to, kas viņai ir, nevis cenšas iedot vairāk". Vīrietis uzskata, ka Uganda paveikusi daudz bēgļu politikas ziņā, bet arī saprot, ka nevar prasīt vairāk, nekā tā var atļauties. "Ja Uganda, kas ir nabadzīga valsts, izveidojusi tik veiksmīgu bēgļu politiku, tad kādēļ citas, bagātākas valstis to nevarētu?"
Caur līdzīgām problēmām atrod draugus
Kampalas nomalē atrodas nevalstiskās organizācijas "Refugee Law Project" telpas. Pie ieejas sēž vairāki cilvēki un slēpjas no karstās rīta saules, un ziņkārīgi vēro ikvienu, kurš dodas iekšā. Organizācijas pārstāvji smaidīgi aicina žurnālistus doties uz trešo stāvu, kur konferenču zālē plānota intervija ar visiem organizācijas projektu pārstāvjiem.
Nevalstiskā organizācija strādā ar tiem bēgļiem, kas nonākuši Kampalā. Ir vairāki departamenti un attiecīgas programmas, kas bēgļiem piedāvā palīdzību un veido atbalsta grupas Organizācija nodarbojas ar jautājumiem, kas skar cilvēktiesības, veselību, nodarbojas arī ar pētniecību un veido sadarbību ar medijiem.
"Līdz ieradušies Ugandā, viņi jau ir zaudējuši ārkārtīgi daudz. Atbalsta grupas ļauj atsākt jaunu dzīvi, jo tajās bēgļi satiek līdzīgos, var identificēties," teica Marija Kampogo, kas atbild par mentālās un psiholoģiskās veselības programmām. Sieviete pastāstīja, ka ir dažas atbalsta grupas, kur piedalās arī vietējie ugandieši. Tādā veidā notiek komunikācija un cilvēki atrod draugus. Paralēli "Refugee Law Project" organizē arī angļu valodas apmācības, jo ar šīs valodas palīdzību iebraucējiem visvieglāk iekļauties vietējā sabiedrībā.
"Viņi nav cietēji, bet gan izdzīvotāji. Svarīgi, lai bēgļi Ugandā atrod draugus un atsāk normālu dzīvi," apgalvo sociālais darbinieks Francis Okots. Vīrietis nenoliedz, ka vietējo kultūra no iebraucēju atšķiras, bet uzsver, ka ugandieši lielākoties bēgļus uztver pozitīvi. Kampalā, kā vīrietis stāsta, dzīvo aptuveni 200 000 bēgļu pašlaik, bet skaits varētu būt arī lielāks, ņemot vērā, ka iebraucēju skaits arvien palielinās. Organizācija īpašu uzmanību pievērš tiem bēgļiem, kas cietuši no seksuālas vardarbības, ar ko saprot ne tikai izvarošanu. "Mēs skatāmies uz seksuālo vardarbību konflikta kontekstā. Un cietēji ir ne tikai sievietes," skaidroja par dzimuma un seksualitātes programmu atbildīgā Kima Mukasa. Organizācija bēgļiem palīdz ar nepieciešamo medicīnu, organizē atbalsta grupas un ārsta konsultācijas. "Nav neparasti, ka vardarbība turpinās arī Ugandā, proti, ka bēglis turpina ciest no tā paša. Tā ir būtiska problēma," teica Mukasa un skaidroja, ka izaicinājums ir atrast vainīgos šādos gadījumos. Ne vienmēr cilvēki ir gatavi ziņot par vardarbību un ne vienmēr izprot līdz galam, ka tas nav normāli.
*Brauciens uz Ugandu ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338- 309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība "Zaļā brīvība". Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
