Šķetinot šausmu stāstu: kas slēpjas aiz 'Zilā vaļa' Krievijā un kas – Latvijā?  (73)

Pētnieki uzsver – ar tiešsaistes "nāves grupu" apkarošanu ir iespējams attaisnot arī radikālas idejas, kuru ietekme tālu pārsniedz bērnu glābšanu.

Krievijā "Zilā vaļa" tēma ir attīstījusies vienlaikus ar likumu iniciatīvām par tiešsaistes saziņas ierobežošanu un plašāku uzraudzību. Latvijas mediju vidē "Zilā vaļa" izplatīšanās ilustrē gan "Nozagts.com" paspārnē esošo tīmekļa vietņu darbību, gan to, ka arī cienījamu mediju redakcijas ne vienmēr spēj atšķirt pierādījumus no pieņēmumiem. Savukārt daži no vietējiem aktīvistiem, kas popularizējuši "Zilā vaļa" tēmu, rūpes par bērniem ir savijuši ar ideoloģisku atbalstu tam, kā saistītie procesi tiek risināti austrumu kaimiņvalstī. No šī precedenta vajadzētu mācīties, lai nākotnē to kāds nemēģinātu atkārtot ar vēl lielākiem panākumiem, min Buholcs un Denisa-Liepniece.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar pētnieku atklāto.

Tēmu Krievijas publiskajā telpā ienesa 2016. gada 16. maijā laikrakstā "Novaja gazeta" publicētais Gaļinas Mursaļijevas raksts "Nāves grupas". Tas vēstīja, ka "sociālo tīklu vietnēs ar bērniem strādā sistemātiski un plānveidīgi, soli pa solim grūžot viņus uz pēdējo līniju." Stāsts bija par psiholoģiskas manipulācijas shēmu, kuras dalībniekiem kuratori – pieauguši cilvēki – tiešsaistē sūta dažādus individuālus uzdevumus bērniem un pusaudžiem. Tie ietver griešanu rokās ar žileti un citāda veida darīšanu sev pāri, un pēdējais uzdevums ir pašnāvība.

Tēmu un izejmateriālu "Novaja gazeta" redakcijai piedāvāja Dmitrijs Plotkins. Viņš ir izmeklētājs, kurš atklājis vairākus skaļus noziegumus Rjazaņā, kā arī dzejnieks, rakstnieks un detektīvfilmu scenāriju autors. Plotkina sasniegumus ir novērtējusi arī Krievijas valdība, tai skaitā ar ordeņiem. Plotkins ir cilvēks, kurš savas profesionālās darbības laikā ir izveidojis plašu kontaktu tīklu, tai skaitā ir strādājis ar žurnālistiem no lielajiem televīzijas kanāliem – "Rossija 1", "NTV", "Pervij kanal". Kāpēc varas struktūru pārstāvis ar savu stāstu vērsās tieši pie "Novaja gazeta" redakcijas? Tā šķiet neparasta izvēle, jo "Novaja gazeta" tiek uzskatīta par piederīgu liberālajiem medijiem, no kura negaida atbalstu Kremļa politikai. Šinī izdevumā strādāja arī Anna Poļitkovska, Vladimira Putina režīma kritiķe, kas 2006. gadā tika noslepkavota. Ar Plotkinu pētnieki mēģināja sazināties caur "Facebook", taču atbildi nesaņēma.

Mursaļijevas publikācija tika kritizēta par vienpusīgumu un faktu trūkumu. Der atzīmēt, ka Krievijā (un arī Latvijā un Igaunijā) vispār ir augsts pašnāvību līmenis, kas ceļas no dažādiem sociāliem un ekonomiskiem faktoriem. Tomēr raksta kritika daudzus acīmredzot uzrunāja mazāk nekā sākotnējais raksts.

Krievijā tēmai par bērnu apdraudējumu tiešsaistē saknes gan ir vēl senākas. 2016. gada janvārī tika nodibināta sabiedriska organizācija "Bērnu glābšana no kibernoziegumiem". Viens no organizācijas līdzdibinātājiem un "nāves grupu" tematikas uzturētājiem Krievijas publiskajā telpā ir Sergejs Pestovs – viņš ir tēvs vienam no bērniem, kuru traģiskais liktenis tika aprakstīts "Novaja gazetas" publikācijā. Organizācija savā tīmekļa vietnē uzsver, ka "īpaši aktuāli ir kļuvuši bērnu nāves gadījumi interneta dēļ".

Savukārt 2016. gada beigās Krievijā tika arestēts Filips Buģeikins, pazīstams arī kā Filips Ļiss — arī viņš figurēja Mursaļijevas materiālā. Buģeikinam sākotnēji tika inkriminēta 15 pusaudžu novešana līdz pašnāvībai.

Medija "Meduza" veiktā izmeklēšana sniedz visai detalizētu skatījumu uz šo personu, raksturo viņa vēlmi ar ekstrēmiem līdzekļiem iegūt popularitāti un to, ar ko viņš īsti ir nodarbojies tiešsaistē. Raksts liek uzdot jautājumu: vai tiešām tādi cilvēki kā Buģeikins, kuram skolā ir bijušas problēmas ar sekmēm; kurš savas agresivitātes dēļ nav spējis iemantot draugus; kurš nespēj noturēties nevienā darbavietā un kuram visa dzīve paiet internetā, varētu būt attīstījuši tik spēcīgas psiholoģiskās ietekmēšanas spējas internetā, par kādu iespējamību šaubās arī vismaz daļa pieredzējušu psihiatru? Vairāki cilvēki, kas ar Buģeikinu ir runājuši un līdzdarbojušies tiešsaistes interešu grupās, par to ir skeptiski.

Turpretī Pestovs, kurš kopā ar savu organizāciju cīnās pret "nāves grupām" tiešsaistē, intervijā "Meduzai" uzsver – kopā ar domubiedriem viņš ir izpētījis vairākus simtus Krievijas pusaudžu pašnāvību, un šo pusaudžu stāvoklis to dzīves pēdējās dienās ir līdzīgs: "Viņiem bija atslēgta apziņa, viņi bija pakļauti zombēšanai."

Šajā sakarā izskan arī vēl krietni plašāka līmeņa sazvērestības teorijas – ka "Zilais valis" patiesībā esot hibrīdkara izpausme pret Krieviju, valsti un sabiedrību, jo tā nepakļaujas pasaules kārtībai, ko citi vēlas uzspiest. Lai kas arī aiz šī visa nestāvētu, Krievijā un citviet netrūkst personu un organizāciju, kas ir gatavi plaša mēroga rīcībai. Procesa atskaņas ir dzirdamas arī citās valstīs.

Publikācija kā starta šāviens

Mursaļijevas raksts tapa zīmīgā laikā. Jau nākamajā dienā pēc raksta publicēšanas Patērētāju tiesību aizsardzības un cilvēka labklājības uzraudzības federālais dienests ("Rospotrebnadzor") ierosināja, ka varasiestādēm jāļauj uzraudzīt sociālo tīklu vietnes, lai meklētu tajās "pašnāvības propagandu".

Tajā laikā Krievijā risinājās vēl kāds nozīmīgs process – tā dēvētā Jarovajas likumprojekta virzīšana parlamentā. Likumprojekts, kura līdzautore ir Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja vietniece Irina Jarovaja, ietvēra grozījumus ar pretterorismu un sabiedrisko drošību saistītos likumos. Grozījumi cita starpā paredzēja plašākas valsts drošības iestāžu iespējas uzraudzīt telefonsakarus un interneta saziņu.

Iecere šī iemesla dēļ saņēma arī ne mazumu iebilžu. Organizācija "Bērnu glābšana no kibernoziegumiem" savukārt bija viena no grozījumu atbalstītājām. To var noprast arī no lapas, kas izveidota sociālo tīklu vietnē "Vkontakte". Tajā var lasīt dažādus ar bērnu aizsardzību, cilvēku ietekmēšanu un "Zilo vali" saistītus ierakstus. Tomēr lapā nereti ieskanas arī ideoloģiskas tēmas, kas sasaucas ar aktualitātēm Krievijas politikā. Piemēram, šā gada 10. martā tur tika publicēts šāds ieraksts:

"[..] Mēs ticam valsts nākotnei un tikumisko vērtību saglabāšanai! Paldies Valsts domei un personīgi I. Jarovajai, A. Beļakovam; KF Pilsoniskajai palātai un personīgi Jūlijai Zimovai, Krievijas pareizticīgo baznīcai un visiem Krievzemes garīdzniekiem! Visiem mūsu VECĀKIEM! Rjazaņas apgabala Izmeklēšanas komitejai. Godīgiem dažādu uzņēmumu un izdevniecību žurnālistiem! Ar jums un ar mums ir dievs un viņa žēlastība! Visi kopā glābsim mūsu paaudzi!"

Krievijas valdošās partijas "Vienotā Krievija" jauniešu organizācija "Jaunā gvarde" šā gada februārī iesniedza Valsts domē Kriminālkodeksa grozījumus, kas paredz atbildību par "pašnāvības propagandu" internetā. Organizācijas pārstāve Linara Sameģinova jaunatnes apdraudējuma pieaugumu citstarp saista ar tehnoloģiju attīstību.

"Jaunā gvarde" vada arī projektu "Mediju gvarde", kas aicina ikvienu ziņot par tīmekļa lapām vai sociālo tīklu vietņu grupām, kas izplata aizliegtu saturu. Projekta oficiālais mērķis ir nenoliedzami cēls – uzturēt internetu "tīru". Taču paturot prātā, kādu saturu, aizsedzoties aiz rūpēm par sabiedrības drošību un morāli, var uztvert par aizliegtu, nav grūti iedomāties šādas kustības potenciālu informācijas vides plašāka mēroga uzraudzībā.

Valsts domē ceļu ir sācis arī likumprojekts "Par sociālo tīklu vietņu darbības tiesisko regulējumu". Tas paredz, ka šādas vietnes izmantot varēs tikai no 14 gadu vecuma; lietotājiem būs jāreģistrējas ar savu īsto vārdu, un reģistrējoties tiks pārbaudīta personas identitāte. Ardievu, tiešsaistes anonimitāte – un tam vajadzētu raisīt bažas. Anonimitāte kā pašizpausmes un patiesas izteikšanās iespēja gan indivīdiem, gan sabiedrībai var sniegt ieguvumus, kas krietni atsver huligānismu, lamāšanos un šķietamo bezatbildību. Tomēr uz pēdējo daudzi ir izvēlējušies koncentrēties krietni vairāk.

Tēma ir sasniegusi arī pašu augstāko Krievijas varas līmeni. Februārī prezidents Vladimirs Putins lika valdībai un reģionālajām varasiestādēm uzlabot pusaudžu pašnāvību novēršanas sistēmu. Savukārt pāris nedēļas vēlāk viņš atbalstīja deputātu iniciatīvu pastiprināt sodus par novešanu līdz pašnāvībai.

Interneta saziņas ierobežošanu par Krievijas varai aktuālu jautājumu padara kaut vai opozicionāra Alekseja Navaļnija aktivitātes. Sociālo tīklu vietnes ir viņa nozīmīgākie komunikācijas kanāli, un, izmantojot interneta saziņas rīkus, viņam kopā ar atbalstītājiem šogad martā vairākās Krievijas pilsētās izdevās sarīkot nesankcionētas protesta akcijas pret korupciju. Pasākumos piedalījās daudz jauniešu. Šajā situācijā varai var parādīties lielāka motivācija meklēt ieganstus, lai ierobežotu interneta lietošanu un palielinātu kontroli pār to. Ja sabiedrība šausmu stāstu ietekmē atbalstīs ierobežojumu ieviešanu, Kremlim opozīcijas "problēmu" būs vieglāk risināt.

Līdzīgas norises ir vērojamas arī nebrīvajās Centrālāzijas valstīs. Piemēram, Kazahstānā pēdējo gadu laikā jau ir ieviesti daudzi izteiksmes brīvību ierobežojoši pasākumi, kas stiprina varasiestāžu kontroli pār tiešsaistes saziņu. "Amnesty International" norāda, ka valdība ir nostiprinājusi iespējas sociālajos medijos labāk izsekot arī politiskos disidentus un cilvēktiesību aktīvistus.

Likumsakarīgi, Kazahstāna nepalaida garām satraukumu, ko vietējā sabiedrībā ne bez masu mediju līdzdalības februārī izraisīja kāda pusaudža pašnāvība. Policija kopā ar pašvaldību darbiniekiem un pedagogiem sākusi pārbaudīt jauniešus, viņu tālruņus un tiešsaistes gaitas, lai meklētu pazīmes par iesaistīšanos "Zilā vaļa" spēlēs. Savukārt deputāti sāka izteikt priekšlikumus, kā bloķēt piekļuvi tīmekļa vietnēm, kurās novērotas ar pašnāvībām saistītas spēles, vai arī aizliegt skolēniem mācību iestādēs izmantot viedtālruņus.

Politiski apzinīgākie kazahstānieši arī paši ir uztvēruši laikmeta garu un zina, kā šādā situācijā ir jārīkojas. Februārī kāda reģiona skolēnu pašpārvalde nolēma, ka ir jāatsakās no moderno mobilo telefonu lietošanas. Tas viņiem esot palīdzējis labāk koncentrēties mācībām, kā arī samazinājis iespēju saskarties ar kaitīgu informāciju internetā. Pareizi domājošos jauniešus uzteikuši arī vietējo tiesībsargājošo institūciju pārstāvji.

Kopumā ir iespējams novērot sakarību: bērnu glābēji no tiešsaistes draudiem nereti ir arī noteikta veida režīmu ideoloģisko balstu entuziasti. Stāsti par "nāves grupām" palīdz attaisnot un popularizēt tādas iniciatīvas, kuru ietekme tālu pārsniedz bērnu un pusaudžu sargāšanu. Vai varētu būt tā, ka "Zilā vaļa" tēmas attīstītāji publiskajā telpā pilda kādu citu politisku lomu, nevis vienkārši glābj jauno paaudzi? Varbūt tas, pret ko viņi cīnās vārdos, atšķiras no tā, pret ko vēršas viņu darbi? Varbūt veids, kā politiķi un mediji darbojas, nevis atklāj un novērš traģiskus notikumus, bet gan veido aizvien lielāku informatīvo miglu? Skaidru atbildi uz šo gūt ir grūti, bet tas, kā "Zilais valis" ir attīstījies Krievijas (un ne tikai) publiskajā telpā, atstāj daudz vietas alternatīviem skaidrojumiem.

Taču jautājums jau sen vairs nav tikai par Krieviju. Tēma gada pirmajos mēnešos parādījās arī citu valstu, tai skaitā Latvijas, mediju dienaskārtībā. Arī šeit tai līdzi nākušas specifiskas ideoloģiskas nokrāsas.

Vienas no pirmajām, kas šogad ziņoja, ka izaicinājuma spēle esot atnākusi līdz Latvijai, bija Nozagts.com tīklā esošās vietnes, kas konsturē drūmo Latvijas perspektīvu. Jāatgādina, ka viens no Nozagts.com projekta virzītājiem ir Ivans Staļnojs, kas savulaik bija saistīts ar protestiem pret latviešu valodas ieviešanu krievu skolās, un žurnālisti ziņo par viņa saikni ar partiju "Saskaņa".

Un tā, 8. februārī Ru.focus.lv tika publicēta ziņa, ka "Zilais valis" ir parādījies arī pie mums. (Kontekstam: Krievijas valdības finansētās aģentūras "Sputņik" Latvijas versija pirmo rakstu par "vali" publicēja tikai 13. februārī, un tas bija 10. februārī publicētā Igaunijas "Sputņik" raksta pārpublicējums. Lietuvā par "Zilā vaļa" parādīšanos "Sputņik" ziņoja vien 9. martā.)

Ru.focus.lv 8. februāra rakstā pārpublicēta karte, ko sagatavojis Krievijas Reģionālais sabiedriskais interneta tehnoloģiju centrs (ROCIT) un kas it kā parāda nāves spēļu izplatību Krievijā un krietni ārpus tās. Var nojaust, ka spēles izplatības teritorija skar arī Latviju. ROCIT darbojas ar Federālā preses un masu komunikāciju aģentūras finansējumu. Ziņā nav skaidrots, kādā veidā iegūti un apkopoti šie dati (tie parāda ar "Zilo vali" saistīto tēmturu lietojumu vietnē "Instagram", nevis nāves vai paškaitējuma gadījumus).

Rakstu ar ROCIT karti 9. februārī publicēja arī latviski rakstošais nozagts.focus.lv (raksta metadati savukārt liek domāt, ka publikācijas pirmā versija ir parādījusies 8. februārī).

Arī turpmākajās dienās Nozagts.com apakšvietnes šai tēmai ir pievērsušas uzmanību. 10. februārī vienu no šī tīkla rakstiem pārpublicēja Protesti.lv, kas ir vēl viens no "viss Latvijā ir slikti" segmenta pseidoportāliem. Līdzīgas ziņas parādās arī citās nomaļās vietnēs, kas nereti atsaucas viena uz otru.

Kā iedabūt tēmu publiskajā telpā?

Lai kā Nozagts.com un tā domubiedri censtos popularizēt kādu tēmu, vismaz pagaidām tiem nav īpaši liela tiešā ietekme uz Latvijas publisko telpu. Lai informācijai piešķirtu ticamību un nodrošinātu tās plašāku izplatīšanos, ir nepieciešams, lai par to ziņotu mediji, kuri tiek uzskatīti par uzticamākiem.

Šādam raksturojumam atbilst LTV7. 10. februārī raidījums "Ļičnoje ģelo" ziņoja par diviem pusaudžiem, kas varētu būt mēģinājuši izdarīt pašnāvību, nolecot no "Radiotehnikas" augstceltnes Rīgā. Sižetā tika intervēta viena iesaistītā pusaudža māte Oksana Beļecka, kura stāstīja, ka viņas dēls spēlējis "Zilo vali". 16. februārī viņa bija viena no dalībniecēm LTV7 raidījumā "Točki nad i", kas veltīts bērnu sargāšanai. Tagad tēmai jau krietni lielāku uzmanību pievērsa arī citi nacionālie mediji — gan krievu, gan arī latviešu valodā. Uz LTV7 atsaucās arī mediji Krievijā.

Februāra beigās Drošāka interneta centrs paziņoja, ka tā pārstāvji ir saskārušies ar vecāku un bērnu satraukumu "Zilā vaļa" sakarā un sagatavoja informatīvo materiālu par šo parādību. Šis bija vēl viens tēmas leģitimizācijas pakāpiens. Caur Drošāka interneta centra izplatīto informāciju publiskajā telpā pastarpināti bija izlauzušās daudzu pusaudžu un pieaugušo bažas par nāvējošajām spēlēm un savā ziņā apmierināts pieprasījums pēc oficiāla apstiprinājuma, ka process ir īsts. Daudzi mediji šo paziņojumu acīmredzot tā arī interpretēja. Labi gribētās Drošāka interneta centra aktivitātes tikai apstiprināja interpretāciju, kāda ap šo laiku "Zilajam valim" bija piešķirta privātajā telpā. Proti, ka bērni un pusaudži ir pakļauti masveidīgai paškaitējuma mānijai.

Iesaistījās arī Rīgas mērs Nils Ušakovs, savā "Facebook" profilā paziņojot: "Rīgā steidzami jāsāk preventīva cīņa ar tādiem "jaunumiem" kā gaužām bīstamās pusaudžu spēles no "Zilā vaļa" sērijas." Tā kā nekāda turpmāka publiska darbība nesekoja, var pieļaut, ka šis ieraksts bija pirmām kārtām sabiedrisko attiecību vingrinājums, lai demonstrētu savas rūpes par nevēlamu parādību izskaušanu. Latvijas politiskajā vidē nav bijuši saskatāmi nopietni mēģinājumi izmantot bailes no "Zilā vaļa", lai veidotu un virzītu kādus jaunus normatīvos aktus. Tā ir atšķirība no Krievijas, kur "nāves grupas" ir nonākušas politiskajā dienaskārtībā.

To, kā lēmumus šādos apstākļos pieņem mediji, demonstrē arī kādas žurnālistes pieredze. (Tā kā notikumi redakcijas iekšienē ir sensitīvs temats, medija un žurnālistes vārdu šeit neminam.) Viņai tika uzdots veidot materiālu par kādu bērnu, kas bija nonācis slimnīcā un it kā spēlējis "Zilo vali". "Es torīt šaubījos, vai mums šāda ziņa vispār būtu jātaisa, taču priekšniecība uzsvēra, ka mums to vajag, mums pirmajiem ir par to jāziņo," viņa atceras redakcijas vadības spiedienu. To, ka bērns traumu ir guvis izaicinājuma spēles dēļ, bija nosprieduši viņa vecāki, un šo versiju bija pieņēmuši arī skolas pārstāvji. "Es atradu avotus, kas apgalvoja, ka tas ir par "Zilo vali", un toreiz pat šķita, ka tas tā patiešām ir," stāsta žurnāliste. "Vienlaikus jutos slikti par šo visu, un materiālu centos veidot maksimāli neitrālu, bez detaļām par pašu negadījumu."

Policija pēc apstākļu noskaidrošanas drīz vien paziņoja, ka nav gūti pierādījumi par cietušā bērna saistību ar izaicinājuma spēli. Taču vēstījums jau bija nonācis publiskajā telpā, un uz to jau atsaucās arī citi mediji. Pieņēmumi bija tikuši cauri redakcijas filtram, kurā caurumus rada medija gatavība saskatīt to, kā nav, vēlme publicēt ekskluzīvu materiālu. "Zilais valis" bija ieguvis vēl vienu informatīvo virsslāni, kas slēpj, uz cik apšaubāmiem pamatiem šis stāsts tiek būvēts.

Parādība, par kuru rakstīja Mursaļijeva, mediju publikācijas nereti tiek sasaistīta ar daudz ko citu, kas pusaudžu vidū varētu tikt apzīmēts ar nosaukumu "Zilais valis", pat ja šis jēdziens ir daudznozīmīgs. Jāatzīmē, ka arī pašā Krievijā "Zilais valis" eksistē arī citās formās, tai skaitā kļūst par pusaudžu savstarpēju āzēšanu, trollēšanu – arī tas var būt ļauni, tomēr šīs izpausmes krietni atšķiras no interpretācijas par nozombētajiem un nāvē iet gatavajiem bērniem. Dažus šādus piemērus var redzēt "Lenta.ru" autora Vladimira Todorova rakstā.

Vai tas, ar ko sastapušies Latvijas pusaudži, ir tas pats, ko aprakstījusi Mursaļijeva? Vai tas, ko dara "vaļa" kuratori Krievijā, ir tas pats, ko viņi dara šeit? Maz Latvijas mediju ir centušies ilustrēt un skaidrot, tieši ar ko pusaudži savās tiešsaistes grupās nodarbojas un kāpēc tur iesaistās.

Žurnālists Daniils Smirnovs, kurš par šo tēmu veidojis sižetus LTV7 un ir runājis ar pusaudžiem, stāsta, ka viņus spēlē piesaistot noslēpumainība un bīstamība. "Dažiem tas ir izaicinājums, detektīvstāsts. Tas izsauc spēcīgas emocijas, kuru viņiem ikdienas dzīvē trūkst. Spēlē viņiem ir jāsarakstās ar kuratoru, jāiegūst uzdevumi, dažkārt tie ir draudi. Starp citu, arī kuratoru draudi viņus pievelk. Viņi tos [kuratorus] uztver kā konfrontācijas elementu."

Smirnovs norāda uz šogad notikušo gadījumu kolektīvo raksturu – divi pusaudži bija uzkāpuši "Radiotehnikas" ēkā, bet Daugavpilī uz lodžijas bija divas meitenes, no kurām viena nokrita, Rīgā citu pusaudžu acu priekšā pa skolas logu izlēca kāda meitene. "Klasiska pašnāvība ir strikti individuāls process," viņš saka un šos incidentus min kā netiešu pierādījumu tam, notikušais ir saistīts ar spēli.

Pašnāvību pakti ir visai sena parādība, bet bez pilnīgām detaļām par to, kāpēc kādi pusaudži kaut ko ir vai nav darījuši, notikušo izprast ir grūti. Taču detaļas ētisku un juridisku iemeslu dēļ publiskajā telpā parasti nenonāk. Cik viņu motīvos ir vientulības, cik atstumtības, cik ignorētu, neārstētu psihisku saslimšanu un cik — savstarpējas vardarbības? Arī tas, ka pusaudzis ir mēģinājis izdarīt vai izdarījis pašnāvību vai arī viņam ir sagrieztas rokas, nepierāda, ka tas ir noticis tieši "Zilā vaļa" (tātad — ārēja pamudinājuma) dēļ. Tieksme uz paškaitējumu un depresija ir nopietnas problēmas, kas pelna uzmanību — taču tās eksistē neatkarīgi no tā, vai pusaudži zina par izaicinājuma spēli vai nē.

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava savukārt vērš uzmanību uz to, ka pēdējā laika negadījumi ir saistīti ar pusaudžiem, kas nāk no ģimenēm, kas nesaistās ar nelabvēlīgu vidi. "Viņu vecāki ir pārguruši un nevar veltīt bērniem laiku, taču var nopirkt planšetdatoru, lai ir miers," viņa saka. "Koncentrējoties uz spēli, netiek pamanīts, kas notiek bērnu dzīvē." Policijas pārstāve arī atzīmē, ka bērni un pusaudži riska grupā ir bijuši vienmēr. Tādējādi ir iespējams, ka "Zilais valis" ir tāds kā "izdevīgais briesmonis", uz kuru novelt vainu par mūsu pašu neizpratni saistībā ar to, kas notiek bērnu un pusaudžu dzīvē šajā vecumā.

Policija aizdomas neapstiprina – tātad melo?

Ciešāku uzmanību piesaista LTV7 sižetā intervētā Beļecka, kurai ir lieli nopelni tēmas iedabūšanā publiskajā telpā. Savā "Facebook" profilā viņa ir regulāri izplatījusi informāciju par "Zilo vali" un bērniem, kurus viņa uzskata par tā upuriem. Viņa arī vaino policiju un citas varasiestādes melošanā un informācijas slēpšanā par notiekošo.

"Policija šādi rīkojas tāpēc, ka nevēlas atzīt atbildību par bezdarbību, kuras dēļ ir miruši bērni," viņa stāsta. Saistībā ar šogad notikušu kāda zēna nāvi policija viņai esot likusi parakstīt dokumentus par informācijas neizpaušanu (policija vēlāk paziņoja, ka pierādījumi par traģēdijas saistību ar izaicinājuma spēli nav iegūti). "Es viņiem pateicu, ka ir bezjēdzīgi man draudēt, jo mans mērķis ir atklāt viņu melus un nolaidību. Viņi man paskaidroja, ka vienkārši nevēlas paniku un tāpēc melo."

Turpretī policija un citas iestādes nav guvušas apstiprinājumus, ka Latvijā "Zilais valis" eksistē kā trešo personu organizēta spēle, kurā kuratori dara pāri bērniem. Policijas pārstāvji uzsver, ka regulāri saņem ar šo tēmu saistītus iesniegumus un veic izmeklēšanu par ziņoto. Pārmetumus bezdarbībā likuma sargi noraida.

Beļeckas ieraksti pamanāmi ir bijuši arī citiem tiešsaistes satura veidotājiem. Īpaši pievilcīgi tas ir medijiem, kas savas ziņas mēdz balstīt uz sociālo tīklu vietnēs atrasto informāciju un neapgrūtina sevi ar tēmas plašāku izpēti. Tāds ir arī Vesti.lv, kura darbības pieeja "Re:Baltica" publikācijā raksturota šādi: "Portāls regulāri pārpublicē Krievijā "ražotas" ziņas, taču virsraksti nereti ir daudz nicinošāki nekā oriģinālam." Ziņas par "Zilo vali" gan Krievijā "ražotas" ir vien pastarpinātā veidā.

Vesti.lv rakstā ar dzelteno virsrakstu "Trauksme: kāpēc policija slēpj pusaudža nāves iemeslu?" ir atsauces uz Latvijas sabiedrisko mediju iepriekš ziņoto par izaicinājuma spēli, kā arī Beļeckas un vēl citas "Facebook" lietotājas Naģeždas Losjevas ierakstiem. Tajos vēstīts par kādu mirušu desmitgadīgu puisīti. Beļecka raksta: "...mana līdzjūtība vecākiem un kvēls sveiciens kriminālpolicijai, kas nav uzskatījusi problēmu par nopietnu..."

Beļecka bija viena no trīs cilvēkiem, kas 9. martā piketēja pie Valsts policijas ēkas Čiekurkalnā. Piketētāji apgalvoja, ka policija slēpj informāciju par "Zilo vali", un pieprasīja, lai tiktu sākta cīņa pret šo parādību. Ja neskaita Beļeckas sabiedroto Grigoriju Fedjkinu, kurš notiekošo filmēja un arī ir aktīvs politisko uzskatu paudējs, pasākums mediju uzmanību gan neizpelnījās.

"Tradicionālo" vērtību pusē

Beļeckai ir prāva pilsoniskās līdzdalības pieredze – pati viņa sevi sauc par cilvēktiesību aizstāvi. Arī šīs aktivitātes ilustrē viņas ideoloģisko pārliecību un politiskās simpātijas.

Beļecka ir organizācijas "Dzimta" locekle. Organizācija sevi piesaka kā apvienība, kam "rūp ģimenes institūta iznīcināšana Latvijā":

"Mūsu mērķis ir izpētīt, ziņot un cīnīties ar agresīvu LGBT-sabiedrības rīcību, bērnu izņemšanu no ģimenēm (juvenālā justīcija), kā arī risināt izglītības un audzināšanās problēmas, tai skaitā cīnīties pret bērnu seksualizāciju un genderizāciju, par bērnu veselību (t. sk. potēšana, ĢMO produkti) u. c."

Tātad – "tradicionālo" vērtību aizstāvēšanas vairogs, zem kura palikt apakšā dažādas sazvērestības teorijas un atbalstu Krievijas politikā populārām idejām. Intervijā Beļecka gan lūdz nesaistīt viņas pilsonisko aktīvismu šinī organizācijā ar "Zilo vali", kuram viņa pievērsusies sava dēla uzvedības dēļ. "Man negribētos, lai jūs saskatītu to, ko latviešu establišments redz kā ģenerālo ideoloģisko līniju, un nesekotu Ingai Spriņģei, kura mūsu cilvēktiesību aktivitātēs redz "latviešu tautas biedu"," viņa saka. "Sagaidu, ka jūs vismaz nemeklēsit Putina specdienestu pēdas."

Specdienestu pēdas mēs nudien nemeklējām. Taču tajā, kā Beļecka interpretē ar "Zilo vali" saistītās norises Latvijā – kritizē policijas darbu un ziņo, ka liecību sniedzēji it kā neizskaidrojamu iemeslu dēļ mainot savas liecības – politisko aspektu ir grūti neredzēt. Savā profilā viņa publicē saites uz rakstiem par to, cik stingri uz esošo situāciju reaģē Krievijā. Piemēram, ziņu par to, ka Krievijā tiks pastiprināts sods par novešanu līdz pašnāvībai, Beļecka komentējusi ar vārdiem: "Bet mūsu Iekšlietu ministrija turpina sabiedrībai pūst miglu acīs... burtiski sākot informācijas karu pret faktiem."

"Zilā vaļa" tēma tagad ir pieklususi, taču ne izzudusi. Latviešu valodā šajā virzienā pašlaik darbojas lielākoties nomaļās vietnes un pseidoportāli. Turpretim krievu valodā tēma parādās arī lielākos medijos, gan saistībā ar norisēm ārvalstīs, gan Latvijā. LTV7 raidījums "Ļičnoje ģelo" vēl martā turpināja tēmu uzturēt – tika veidoti jauni materiāli, un uz tiem turpināja atsaukties citi mediji.

31. martā, LTV7 tika rādīta intervija ar Mursaļijevu. Papildus tam tika izveidots arī sižets, kura nosaukums: "Vaļa medības: pie mums un pie viņiem." Stāsta galvenā doma: citās valstīs varasiestādes "Zilā vaļa" sakarā rīkojas, turpretī Latvijā "nekas nav mainījies", un policija noliedz, ka eksistē spēles ar kuratoriem un pamudinājumiem uz nāvi. Ar šo videoklipu savā "Facebook" profilā ir dalījusies arī Mursaļijeva.

"Personīgi man patīk Francijas policijas pozīcija, kur redzu cieņu pret cilvēku un rūpes par saviem pilsoņiem," pēcāk stāsta Smirnovs. "Lietuvieši ir atraduši sevī spēku atzīt problēmas eksistenci un sākt kriminālprocesus par to. Tanī pašā laikā igauņi faktiski ir iznīcinājuši problēmu jau saknē, jo viņiem ir kiberpolicija, kas darbojas tikai internetā." Taču vēl šomēnes "MK Estoņija" vēstīja par vecāku paniku par bērnu bīstamām nodarbēm – par spīti tam, ka amatpersonas nav konstatējušas incidentus, kas saistīti ar bērnu darbošanos šinīs grupās. Rakstā, protams, ir norādīts, ka Latvijā gan "Zilais valis" ir prasījis upurus, un tajā ir ietverta atsauce uz – Ru.focus.lv. Igaunijas medijos ir atrodami arī mēģinājumi sasaistīt pašnāvību statistiku Igaunijā ar tiešsaistes nāves grupām.

Līdz ar to var būt, ka atšķirību starp Latviju un Igauniju veido nevis pierādīti fakti, bet gan mediju pašu veidotā realitāte. Tās interpretācijas, balstītas uz īstiem vai izdomātiem notikumiem, sākotnēji šinī realitātē nostiprinājušās, ar mediju savstarpēju atsaukšanos vienam uz otru tagad turpina atražoties.

Latvijas gadījumu raksturo neuzticēšanās oficiālajiem avotiem vai arī šo avotu nespēja pārspēt panikas cēlējus. Skepse par varasiestāžu darbu noder, taču noder arī kādi sistemātiskāki dati – un publiskajā telpā saistībā ar pusaudžu nelaimes gadījumiem to trūkst. No fragmentāras informācijas veidojas skandalozs stāsts, kurā "labi" ir visur, tikai ne Latvijā.

Politiskā resursa potenciāls

"Jāuzsver, ka ar nekādiem trikiem nav iespējams nevienu aplipināt ar pašnāvību vai vājprātu – lai gan cilvēku, kas atrodas uz robežas, masu mediji var vedināt uz pašnāvniecisku scenāriju," medijam "Meduza" stāstīja psihiatrijas profesors Jevgēnijs Ļubovs. Tanī pašā laikā pētījumu rezultāti rāda, ka ziņas par pašnāvības detaļām — piemēram, par metodi un vietu — noteiktos apstākļos var mudināt citus sekot piemēram; tādējādi neatbildīga ziņošana var izraisīt līdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Tāpēc vadlīnijas par atbildīgu mediju darbu šajos jautājumos ir būtisks žurnālistikas ētikas elements.

Taču šis nav stāsts tikai par mediju ētiku. Politiķu vai citu ietekmīgu personu rokās satraukumu raisošas tēmas var kļūt par resursu, kā ar sabiedrības entuziastisku atbalstu var īstenot iniciatīvas, kas ir pret pašas sabiedrības interesēm. Vēl perversāk, ja kas tāds notiek, aizbildinoties ar parādību, kas drīzāk ir folklorizējies šausmu stāsts, nevis īsta norise.

Latvijā kritisko masu tēma nesasniedza, un ideoloģisku instrumentu neviens no tās neizveidoja. Taču ir vērts notikušo paturēt prātā un izdarīt secinājumus, lai novērstu, ka citu reizi uz pieņēmumiem balstīts kāds cits šausmu stāsts kļūst par ieganstu kādām bīstamām politiskajām iniciatīvām. Idejas mēdz būt lipīgas — gan labās, gan sliktās. Nav tā, ka Latvijā trūktu piemēru, kas to atgādina.