Katru rītu mostos ar domu, ka esmu bagāts un apdāvināts cilvēks. Man ir brīnišķīga sieva un izcili bērni. Rīts iesākas ar prieku, ka varu dodies modināt savus mazos jaukumus un noraudzīties, kā viņu miegainajās sejās parādās pirmās emocijas. Emocijas mēdz būt dažādas, jo pati dzīve ir kā krāsu palete, no kuras gribot un, bieži negribot, gleznojam ar visdažādāko emociju nokrāsām.
Strādāju uz pilnu slodzi par vīrieti, vīru, tēvu, dēlu, brāli, latvieti, patriotu, kristieti, rīdzinieku, uzticamu darbinieku, velobraucēju un šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi, bet dažādo dzīves situāciju uzskaitījums nav raksta mērķis. Šī raksta nolūks ir nevis analizēt kādu no daudzajām lomām un emociju nokrāsām, kuras iekrāso mūsu ikdienu, bet atgādināt par vispārcilvēcisko katrā no mums. Lomas, ko spēlējam un ar tām saistītās emociju nokrāsas, ir daudzie slāņi, ko klājam virsū dzīves audeklam, zem kura mēs katrs esam, pirmkārt, cilvēks.
Dzīvojot laulībā astoņpadsmit gadus un audzinot četrus puikas un vienu meitu, zinu, ka zem visa, kas dienu no dienas tiek gleznots, atrodas balts audekls. Balts audekls, kas ir cilvēcība tās sākotnējā tīrībā. Vēlos dalīties savās pārdomās, kāpēc mums, pieaugušajiem, ir tik viegli kritizēt citus (visvieglāk ir kritizēt bērnus), nemitīgi būt aizņemtiem, nepiekāpīgiem un noraidošiem, nevis laipniem un atsaucīgiem.
Šajā rakstā vēlos nevis analizēt kādu skolu vai konkrēta pedagoga rīcību, bet skolā pastāvošas audzināšanas problēmas. Man ir pieci bērni vecumā no desmit līdz 17 gadiem, kuri mācās dažādās Rīgas skolās. Audzinot piecus bērnus, nākas būt gan pedagogam, gan tēvam un es ļoti labi apzinos, ka pasaulē nav lielāka krāšņuma par attiecību skaistumu. Vēlos dalīties savos novērojumos par attiecību skaistumu un bērnu audzināšanas problēmām skolās.
Izglītības likums definē izglītību kā sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas procesu un tā rezultātu. Izglītības process ietver mācību un audzināšanas darbību. Izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums.
Likumā viss pateikts nevainojami. Bet pēc maniem novērojumiem skolotāju vidū dominē nostāja, ka skolniekam ir jāpielāgojas mācību un audzināšanas procesam, un, ja tas nenotiek, tad tā ir skolnieka problēma. Punkts.
Šāda nostāja pati par sevi ir audzināšanas pamatkļūda un negodīga attieksme pret bērnu. Ir netaisnīgi pieņemt kā noklusētu un neapstrīdamu faktu, ka bērns ir nespējīgs, neatbilstošs, pārāk lēns, pārāk ātrs, ja nespēja iekļauties izglītības sistēmā. Parasti šāda attieksme tiek izskaistināta ar dažādiem tēlainiem apzīmējumiem, ka bērnam ir jāiekļaujas mācību procesā un mēs, pedagogi, vēlamies tikai palīdzēt. Tas ir ļoti jauki, ja kāds vēlas bērnam palīdzēt.
Kā izpaužas palīdzēšana? Ja ar palīdzēšanu saprotam, ka skolniekam ir vairāk jācenšas, jālabojas un jāatzīst sava nevarēšana, tad tā nav nekāda palīdzēšana. Patiesa palīdzība nav sava pārākuma izrādīšana un pieprasīšana otram pārtraukt darīt to, kas mani kaitina. Palīdzēšana nozīmē došanu, nevis pieprasīšanu. Mūs visus kaut kas kaitina un mēs lieliski protam no otra kaut ko pieprasīt. Pārtrauc staigāt pa klasi, pārtrauc sarunāties, pārtrauc skatīties telefonā, nesēdi uz grīdas, skaties acīs, kad es ar tevi runāju. Es nepiekrītu, ka skolniekam ir jākalpo izglītības sistēmai, bet sistēma ir radīta, lai dotu zināšanas un ieinteresētu bērnus ar attieksmi.
Tomēr tieši attieksme ir tā, kas ir pedagoga iespēja bērnam palīdzēt. Par palīdzēšanu runā gan tie, kas dod uzmanību, ceļ bērna pašapziņu, iedrošina, uzslavē, gan tie, kas pieprasa, uzstāj uz paklausību un pakļaušanos.'
Abi runā par palīdzēšanu, bet mācību rezultāti un uzvedības problēmas runā bez vārdiem. Ja pedagoga prasmju un attieksmju kopums ir bezierunu pakļaušanās un valdonīgs mācību process, tad tā ir skolēna problēma, ja viņš/viņa nespēj iekļauties mācību procesā. Tā ir skolnieka problēma, ja bērns neatzīst padotā un priekšnieka attiecības. Un nav nekāds pārsteigums, ka vairākumā gadījumu priekšnieka un padotā attiecības noved pie savstarpējas agresijas.
To vien dzirdu, kā pedagogi žēlojas par bērnu uzvedību stundās un disciplīnas problēmām. Pasakiet man, lūdzu, kādā veidā cilvēki mēdz izrādīt nepatiku un intereses trūkumu? Ar ignorēšanu un novēršanos? Kāpēc bērns nedrīkst novērsties un ignorēt pedagogu, kurš ir garlaicīgs, valdonīgs un agresīvi pieprasa sev uzmanību? Vai savstarpēja necieņa ir izglītības likumā noteiktais prasmju un attieksmju kopums, ko vēlamies iemācīt mūsu bērniem?
Uzskatu, ka pedagogiem, sociālajiem pedagogiem un skolu psihologiem, kuri nemitīgi pieprasa no bērniem apkļaušanos, pašiem ir nepieciešama palīdzība. Palīdzība, lai apgūtu došanas prasmes. Mācību process nav atraujams no audzināšanas procesa, kas ir gan ņemšana, gan došana. Ja bērnam neveicas ar mācībām, tad pieprasīšanas un došanas process nav sabalansēts. Un pats vieglākais ir paziņot, ka bērns rīkojas nepareizi, neatbilstoši kārtībai, pārāk skaļi un pārāk daudz kustās, traucējoši grozās un liek pedagogam justies traucētam.
Citiem vārdiem izsakoties, bērns traucē mācību procesu, jo tajā neiekļaujas. Bērns ar savu uzvedību ir kļuvis par problēmu, kas jānovērš. Problēmas novēršana ir spiediena izdarīšana uz bērnu, kas izpaužas kā audzinoša rakstura pārrunas ar sociālo pedagogu un psihologu. Ja skolas arsenālā pieejamie pieprasīšanas līdzekļi ir neefektīvi, uz skolu tiek aicināti vecāki.
Pedagogu nespēja sabalansēt ņemšanu/došanu tiek iesaiņota nevainīgos vārdos – mēs gribam palīdzēt, lai bērns iekļautos mācību procesā. Kas apmēram nozīmē – vecāki, lūdzu, paskaidrojiet savam bērnam, ka viņam ir jāciena pedagogi un jāpakļaujas agresijai un bērna interešu ignorēšanai. To manā izpratnē nozīmē pedagogu sauciens pēc vecāku palīdzības.
Pedagogi nelūdz no vecākiem sadarbību, bet aicina nostāties pedagogu pusē. Tie ir meklējumi pēc sabiedrotajiem, lai no "sliktā bērna" izpurinātu ārā visas tās muļķības un nerātnības, kas traucē mācību procesam. Vecāki tiek aicināti attiecību karā kļūt par pedagogu sabiedrotajiem. Neatbalstu nekāda veida cīņu par varu un ietekmes pārdali, kurš kuru. Ar nožēlu nākas atzīt, ka šādā karā, kas saucās mācību process, ir kaujinieku rindās, gribot negribot, iesaukti mūsu bērni.
Bērns ir tāds pats cilvēks kā mēs,. pieaugušie. Bērns uztver visas emociju nianses tikpat smalki kā pieaugušie. Vienīgā atšķirība ir tā, ka bērns nespēja izvērstos teikumos noformulēt savu attieksmi pret karu. Tāpēc bērnam, kurš izdarījis nepakļāvību mācību procesam, jautāt – kāpēc tu tā darīji – ir muļķīgi. Tā vietā, mums vecākiem un pedagogiem ir sev jāuzdod jautājums – kāpēc bērns ir neieinteresēts vai agresīvs?
Domāju, ka jeb kurš pieaugušais nonācis attiecību kaujas laukā un tiks nemitīgi "pāraudzināts" ar sprādzienbīstamiem lādiņiem – tev ir jālabojas, jo tāds, kāds tu esi, tu nedrīksti būt, vai nu kļūs agresīvs vai neieinteresēts. Ja skolās tiek izplatīts apslēpts vēstījums, ka tāds tu mums nederi, tad nevajag brīnīties, kāpēc bērns noraida "palīdzību" un nepameklē sociālo pedagogu konsultācijas. Vai jūs būtu gatavs neskaitāmas reizes dienā klausīties – tāds tu mums nederi! Tev ar steigu ir jāmainās!
Kāds ir risinājums? Pirmkārt, jāatzīst, ka tā nav vienīgi skolnieka problēma, ja bērns neiekļaujas mācību procesā. Uzstādījums, ka skolnieks ar savu uzvedību "traucē" mācību procesu ir augstprātība. Tā ir agresija augstākajā pakāpē, uzskatīt, ka es visu daru pareizi, bet otram ir ar steigu jālabojas. Šāds attiecību modelis ir ātrākais ceļš uz attiecību saraušanu. Nevienam nepatīk atzīt, ka viņa acī ir baļķis, bet otram tikai skabarga. Parasti baļķis ir otra aci, nevis manējā. Tā ir milzīga mēroga attiecību problēma, kas skar ne tikai bērnus un vecākus, pedagogus un skolniekus. Tas ir attiecību karš un kārā uzvarētāju nav. Karš nes zaudējumus abās pusēs.
2015. gada septembrī žurnālā "Ir" lasīju rakstu "Skolnieks, kurš sadedzināja kaktusu". Raksts vēstīja par attiecību karu starp kādas pamatskolas 9. klases audzēkni un klases audzinātāju. Īstermiņā skolotāja, skolas direktors, sociālie darbinieki, psihologi un policija nodemonstrēja agresivitāti un prasmi lietot spēku. Puikam par kaktusa sadedzināšanu tika piemērots administratīvs sods 70 eiro apmērā. Mana pārliecība, ka ar agresīvām metodēm var vienīgi vairot agresiju un dusmas. Karš ir šaurā bezizeja. Ar varu nevienam mīļš nebūsi.
Ja uzskatām, ka problēma ir bērna nespēja iekļauties mācību procesā, tad karš ir sācies un kādam par to nāksies maksāt. Maksāt ar psiholoģisku vardarbību, savstarpējiem apvainojumiem, kritiku, pazemošanu, nesekmību un administratīviem sodiem.
Kā iziet no neizpratnes, zināšanu trūkuma un vienaldzības apburtā loka un pārtraukt attiecību karu skolās?
- Jārīkojas nevis ar vārdiem – es tev gribu palīdzēt (kas bieži nozīmē, es tevi piespiedīšu mani cienīt), bet ar attieksmi. Attieksmi - es ar tevi rēķinos, uzklausu un ievēroju tavas vajadzības. Ja bērns vienreiz tiek noraidīts, apklusināts un ignorētas viņa vajadzības, tad bērns atmaksās ar to pašu. Stundas laikā skatīsies telefonā, sarunāsies un citādi ignorēs pedagogu, kurš izrāda necieņu pret bērnu. Tā ir elementāra cieņa, pēc kuras mēs visi tiecamies. Izrādīsim uzmanību viens otram ar savu attieksmi - mani interesē kā tev iet! Zinu no savas pieredzes, ka bieži esmu aizņemts, kad bērns vēlas runāt. Tas nav viegli, bet ir jāatraujas no savām svarīgajām nodarbēm un jāuzklausa bērns. Tikai tā mēs apliecinām cieņu un izrādams interesi. Nekāda aizbildināšanās te neder.
- Vairojas tas, uz ko mēs vēršam savu uzmanību. Ja acu priekšā paturam vienas vienīgas problēmas, tās vairojas kā nezāles. Risinājums ir labo darbu saraksts, kurā atzīmējam bērna sasniegumus, labās īpašības. Labo lietu izcelšana bērnu motivē mainīt savu rīcību, kas traucē mācību procesam. Nav lielākas balvas par atzinību. Vai tad arī mēs pieaugušie nemeklējam citu cilvēku atzinību un komplimentus? Bērns vēlas to pašu. Ja izteiksiet atzinību par bērna paveikto, tā būs lieliskākā motivācija un prieks, lai dzirdētu vēlreiz patīkamākos vārdus pasaulē – Andri, man patīk, kā tu to paveici!
- Vecākiem ir jābūt sava bērna pusē. Vecāki, lai ko par jūsu bērnu teiktu pedagogs, nenosodiet savu bērnu. Tas nenozīmē stūrgalvīgi un agresīvi noraidīt pārmetumus, nē. Tas nozīmē dot izpratni. Izpratne ir iedziļināšanās, kas nozīmē – dēls/mieta, lai ko tu būtu izdarījis, es tevi pieņemu un mīlu tādu, kāds tu esi. Un no šādas pozīcijas ir iespējama patiesa sadarbība, kurā vienlīdzīgas ir abas puses. Vienlīdzība nenozīmē, ka bērns drīkst darīt visu, kas ienāk prātā un viss tiks piedots. Tas nozīmē, ka bērns zina, jūt ar visu savu ķermeni un ādu, ka viņš/viņa kā jeb kurš cits cilvēks ir pelnījis cieņu un līdzvērtīgu attieksmi.
- Vecāki un pedagogi kļūdās, ja uzmanības centrā ir rezultāts un atzīmes. Vai tad svarīgs ir vienīgi rezultāts? Cik svarīgi ir kā bērns jūtās mācīšanās procesā? Ko bērns domā? Cik bieži mēs jautājam: "Kā bērns jutās? Vai viņš uztraucās?" Cilvēka inteliģenci raksturo ne tikai intelekts un zināšanas, bet galvenokārt spēja būt cilvēcīgam un izrādīt empātiju. Mācību procesā nedrīkst pazaudēt trauslo balansu starp zināšanu apguvi un empātiju. Balansa ievērošana ir inteliģence, kas sniedz atbalstu gan mācību procesā, gan sabalansē bērna vajadzības. Padomājiet par to, ka mācību process un skolas eksāmeni kādu dienu būs aiz muguras. Cilvēki reti atceras, ko kāds ir teicis vai darījis, bet nekad neaizmirst piedzīvotās emocijas. Svarīgākais ir tas – kā mēs liekam bērnam justies (tāds tu man neesi vajadzīgs). Neiesim vieglāko ceļu nostājoties kaujas pozā, lai pazaudētu cilvēcību, tuvību, uzticēšanos, sapratni un draudzību ar bērnu. Mācību process un zināšanu apguve ir efektīva, ja to pavada cilvēcisko attiecību skaistumus.
- Ja vēlaties izaudzināt bērnus par atbildīgiem, patstāvīgiem un veiksmīgiem cilvēkiem, tad rādiet viņiem labu piemēru. Nepazemojiet viņus ar ignorēšanu un neuzklausīšanu. Bērni augstu novērtē neviltotu interesi un cieņu. Turiet solījumus, runājiet ar viņiem kā ar pieaugušiem cilvēkiem, bērni atcerēsies, kā esat rīkojies noteiktā situācijā un svarīgākais, kā esat licis viņam justies. Neslēpiet, ka bērna rīcība jūs apbēdina, ka esat pajucis un nezināt, kā rīkoties. Nebaidāties atzīt, savas šaubas vai neizpratni. Godīgums attiecībās nevar tikt novērtēts par augstu. Uzticēšanos pasaulei un veselīgu pašapziņu veido tuvas un draudzīgas attiecības.
- Biežāk sakiet bērniem, ka lepojaties ar viņiem. Ja bērns jautā, kāpēc? Es taču neko tādu neizdarīju! Tad atbildiet: Tāpēc, ka tu esi mans dēls, mana mieta, mans skolnieks. Ar to pietiek, lai es būtu lepns par tevi.
- Inteliģents cilvēks nekļūst agresīvs, ja sastopas ar atšķirīgu viedokli. Ir jāļauj bērnam izteikt atšķirīgu viedokli un izrādīt emocijas. Tas nozīmē, ka mēs ļaujam bērnam būt tādām, kāds viņš/viņa ir. Būt patiesam nozīmē, nesaņemt nosodījumu tikai tāpēc, ka nedaru kā citi. Ikvienam arī bērnam ir tiesības būt dusmīgam. Emociju apspiešana vai slēpšana nav risinājums. Ir jārēķinās ar bērna nevēlēšanos runāt un pieaugušo prasību ignorēšanu. Bērnam ir jādod iespēja būt pašam un nenosodīt tikai tāpēc, ka bērns ir savādāks. Bērni mēdz atspēlēties un paziņot, ka man viss ir apnicis, uzvilkt austiņas, lai pazustu datorā! Situācijās, kad bērns ignorē lūgumus vai prasības, NEKAS NAV JĀDARA! Nekas nav jādara tūlīt, nevis vispār. Tūlītēja rīcība būs kliegšana, draudēšana, pazemošana un viss pārējais no zemiskā karošanas arsenāla. Nekā nedarīšana ir empātija. Visbiežāk bērns ir apjucis savās domās, emocijās un viņam vienkārši ir nepieciešams laiks, lai apdomātos un nomierinātos. Nekā nedarīšana ir pacietība, līdzjūtība un rēķināšanas ar bērnu. Bērnam ir nepieciešams laiks un mēs to dodam, lai bērns mierīgā gaisotnē visu apdomātu. Nekā nedarīšana ir empātijas augstākā pakāpe, kas tikai ārēji izskatās kā nekā nedarīšana. Pārsteidzīga rīcība visbiežāk ir agresivitāte, kas situāciju padara vēl ļaunāku. Mums ir jāiemāca saviem bērniem ne tikai rēķināt, lasīt, bet jāpalīdz attīstīt rakstura īpašības, kas palīdzētu viņiem veiksmīgi iekārtot savu dzīvi un būt inteliģentiem cilvēkiem.
- Ir situācijas, kad esam kā bez padoma, jo bērnībā paši esam piedzīvojuši līdzīgu attieksmi. Atcerieties, kas jūs bērnībā kaitināja vai nepatika. Centieties nedarīt bērniem to, kas pašiem bērnībā nepatika.
- Es ceru, ka kādu dienu katras skolas vestibilā blakus Latvijas himnai un prezidenta ģīmetnei būs uzraksts - MANI INTERESĒ TAVA DZĪVE UN ES VĒLOS TAJĀ PIEDALĪTIES. Lūk, tā ir patiesa līdzdalība, ko es novēlu gan vecākiem, gan pedagogiem. Kopā mēs varam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!