Pēteris Ziemelis: Latgales ozoli – kam par godu?  (32)

Valsts varai jau šodien ir jādomā, lai Latvija nenokļūtu Īrijas situācijā. Diskusija bez ievērības atstājusi būtisku kongresa pasākuma punktu, proti, ka 6. maijā pulksten 14.30 notika ozolu stādīšanas akcija, kura bija iecerēta Polijas armijas Pirmā leģiona brigādes pulka karavīru kapu piemiņas vietā Slobodkā, Daugavpilī.

Es pieteicos diskusijai un, gatavojoties pasākumam, izlasīju daudz materiālu par kongresa gaitu, kā arī Latgales vēsturi. Neviens materiāls tomēr neliecināja par poļu karavīru saistību ar 1917. gadā notikušo Rēzeknes kongresu. Vēl jo vairāk, pati Polija bija cariskās Krievijas sastāvā. Gluži kā Latgale, kas atradās Vitebskas guberņā.

Kāpēc tāds gods tieši poļiem? Lai rastu atbildes, nepieciešams iedziļināties vēstures rakstos. Pasekosim notikumu attīstībai un, iespējams, tad pie reizes vajadzētu arī liepu aleju.

Sāksim ar karošanu par latviešu zemēm. Pēc Livonijas nokāpšanas no vēstures skatuves, bārdās saķērās zviedri un poļi. Karoja veselus trīsdesmit gadus un, stipri paguruši, 1629. gada 25. septembrī Altmarkā (tagad Stari Torga Polijā) viņi parakstīja pamieru par iekaroto latviešu zemju sadalīšanu savā starpā ar robežu pa Pededzi, Aivieksti un sīkākām upītēm līdz Daugavai, kur Lubānas un Laudonas muižas palika zviedru daļā.

1635. gadā minēto pamieru apstiprina ar Miera līgumu. Latviešu zemes Daugavas labajā krastā sadalīja zviedru un poļu Vidzemēs jeb Inflantijās.

Mūs iekaroja gluži tāpat kā zemes Āfrikā. Mēs bijām tāda pati kolonija poļiem kā Alžīrija frančiem vai Maroka spāņiem. 1677. gadā Polijas Seims pieņēma Inflantijas konstitūciju, ar kuru Latgales teritoriju iekļāva Inflantijas vojevodistē. Stājās spēkā Lietuvas kņazistes likumu kodekss jeb Lietuvas statūts 1588. gada redakcijā. Tas bija spēkā līdz pat 1840. gadam.

Svarīga piezīme ir tā, ka pirmā Polijas dalīšana notika 1772. gadā. Ar Krievijas impērijas imperatores Katrīnas Otrās "ukazu" Polijas Vidzemi (Inflantiju) iekļāva Pleskavas guberņas sastāvā, bet gadu gaita tā nokļuva Vitebskas guberņas sastāvā.

Pateicoties poļu nespējai aizsargāt savus iekarojumus, Latgale nokļuva Krievijas impērijā. Ja Kurzeme šogad varēs atzīmēt dzimtbūšanas atcelšanas simto gadadienu, tad, pateicoties poļu nespējai noturēt sava varā iekaroto Latgali, šajā novadā dzimtbūšanu, kā jau visā Vitebskā, atcēla 50 gadus vēlāk.

Tā arī ir atbilde, kāpēc Latvijas neatkarības laikā līdz 1939. gadam Latgale bija vājāk attīstīta. Kurzemā un Vidzemē jau divās paaudzēs spējīgākie un aktīvākie zemnieki spēja attīstīt savas zemnieku saimniecības. Jaunieši no šīm tagadējās Latvijas daļām ieguva izglītību Maskavā un Peterburgā.

Paanalizējiet, kuros gados bija dzimuši Jaunās strāvas aktīvākie latvieši. Jāņem vērā vēl viena ļoti nopietna lieta Latgales laukos. Poļu muižnieku ekonomiskā vara laukos saglabājās līdz pat Latvijas brīvvalsts izveidošanai. Par to, kā Latgalē saimniekoja poļu muižnieki, varat spriest, ja nav slinkums izlasīt Birutas Eglītes grāmatu "Ceturtais bauslis". Tur Bikovas muižniece (tagad Gaigalava) četrus kucēnus iemainīja pret četriem brāļiem Spridzāniem.

Te nu mēs esam. Viens latgalietis pret vienu kucēnu. Tas notika Bikovā, bet manā dzimtajā Bērzpils pagastā pretim Bēržu baznīcai bija Mūra muiža, kuras saimnieks pans Benarovičs 1850. gadā muižu zaudēja kāršu spēlē panam Krivickim. Vai jūs domājat, ka tā bija tikai muiža? Nē, arī visus zemniekus. Tā, lūk, viņi saimniekoja. Par klaušām, pēršanām un citām zemnieku nelaimēm šajā svētku reizē nerunāsim.

Tuvojoties Pirmā pasaules kara beigām, poļu muižnieki sāka izpārdot savas muižas un zemi. Arī mans vectēvs Staņislavs nopirka zemi no poļu muižnieces, Benifacovas muižas saimnieces. Viņas vīrs bija kaut kur karā. Starp citu, šajā muižā pēdējos desmit gadus pavadīja Latgalē pazīstama personība, Gustavs Manteifelis, pana Benislavska radinieks. Viņš bija pirmais latgaļu dialektā sastādīto kalendāru izdevējs.

Poļu bija daudz un visiem muižu nepietika. Tas arī bija bizness. Tas nebija nekāds varoņdarbs, bet par progresīvu rīcību nestrīdēsimies.

Konceptuāli un dažos vārdos aplūkoju Latgales vēsturi. Vai bija pamats valsts līmenī godināt poļus jebkurā statusā sakarā ar Latgales kongresa simtgades atceres pasākumiem? Tajos tomēr neapšaubāmi nosodīja Latgales kolonizāciju un tās radītās sekas.

Par to es runāju 6. maijā RTA diskusijās. Poļi nepiedalījās 4. Saieta pasākumos, referātus nelasīja. Kāpēc to nav sapratusi kultūras ministre un Daugavpils Universitātes rektors, pieliekot šilti pie viņu stādītā ozola poļu kapos?

Vai kongresa laikā iestādīja kādu ozolu par godu tiem latviešu strēlniekiem, kas to kongresu apsargāja? Nav programmā, nav dzirdēts, ne arī lasīts, arī bilžu nav. Tas nozīmē, ka neiestādīja.

Manuprāt, Latgales latvieši šajā situācijā ir pazemoti. Manuprāt, tā ir apzināta rīcība, lai šķeltu latviešu sabiedrību, tāpēc nosodāma. Tas ir valsts drošības jautājums. Vai Saeima uz to reaģēs?

Apzinos, ka komentāros pieminēs poļu palīdzību Latgales atbrīvošanā 1920. gadā, uz ko laikus vēlos atbildēt. Mēs palīdzējām poļiem iekarot, vienlaikus atrisinot savas problēmas. Militārā vadība bija poļu, mēs viņiem bijām vajadzīgi, lai neatkārtotos tas, kas ar Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju notika pie Cēsīm. Tam gan nav itin nekāda sakara ar 1917. gada Rēzeknes kongresu.