Piedāvājums kopā pavadīt vakaru un aizraujošas zināšanas – 'Delfi' lasītāji stāsta par taksometros piedzīvoto  (13)

Portālam uzticētos stāstus komentē arī Latvijas Taksometru arodbiedrības valdes locekle Iveta Silionova.

"Varu paust, ka taksisti ir godprātīgi nodokļu maksātāji. Tomēr pašlaik normatīvie akti, noteikumi un likumi padara taksistu darbu un dzīvi aizvien sarežģītāku," atzīst Silionova, piebilstot, ka viņai žēl noraudzīties, kā gadu gaitā krities taksistu prestižs. Mūsdienās vārds "taksists" aizvien biežāk saistās ar ko negatīvu. Pavisam citādi bijis vēl pirms desmit gadiem, sacīja Silionova.

Biedrības pārstāve min, ka, pirmkārt, taksometru darbu apgrūtina noteiktie tarifi par taksometru pārvadājumiem, pašreizējā licencēšanas sistēma, kopbraukšana, jaunie noteikumi attiecībā uz kases aparātiem, tāpat obligātās sociālās iemaksas par katru taksometru. Turklāt pēdējā laikā aizvien biežāk arī taksometru pakalpojumu pircēji rada raizes, neslēpj Silionova.

Komentējot taksistu klientus, Silionova atzīst, ka nereti pēc pakalpojuma saņemšanas braucēji vienkārši aizbēg nesamaksājuši. Sevišķi lieli zaudējumi ir gadījumos, kad veikts liels attālums.

Visiem taksista darba vērtētājiem un kritizētājiem Silionova iesaka apdomāt, vai stāsti par taksistiem zagļiem un krāpniekiem atbilst patiesībai. "Taksometru biznesā esmu jau 20 gadus. Es personīgi nepazīstu nevienu taksistu, kurš šajā laikā sev būtu uzcēlis lepnu villu un kurš vairākas reizes gadā brauktu atpūsties uz kūrortiem," sacīja Silionova.

Pozitīvu pieredzi, izmantojot taksometru pakalpojumus, guvusi Ligita. Būdama vēl jauniete, viņa sastapa taksometra vadītāju, kurš bez maksas viņu aizveda mājās, bažījoties, ka Rīgas ielās ar divdesmitgadīgo meiteni varētu atgadīties kas ļauns.

"Kad man bija 20 gadi, devos ar draudzeni uz Vecrīgu. Tā sanāca, ka pašķīrāmies. Man bija jādomā, kā vienai tikt uz mājām Berģos. Biju ieplānojusi iet ar kājām, jo zināju, ka taksometri ir dārgi. Īpaši, ja brauc viens pats.

Pa Brīvības ielu biju nogājusi vien desmit metrus, bet man blakus sāka piestāt taksometri. Atteicu, jo šāds pakalpojums man tomēr bija par dārgu.

Vienā brīdī pie manis atkal un atkal stājās taksometrs. Vadītājs burtiski pavēlēja kāpt iekšā. Šoferis bija vīrietis ap gadiem 50. Viņš teica, ka neļaus man vienai nekur iet.

Vienojāmies, ka tikšu aizvesta vismaz līdz mammas mājām, kas ir tuvāk, līdz ar to lētāk. Taču ar to viss tikai sākās. Šajā braucienā sajutos, it kā būtu iekāpusi mašīnā pie sava tēta.

Šoferis stāstīja šausmu stāstus no dzīves par to, kas ir atgadījies naktī uz ielas ar vientuļiem gājējiem. Es sēdēju blakus un visu ceļu raudāju gan no bailēm, gan prieka pateicībā par to, ka ir tik jauks cilvēks, kurš satraucas par to, lai es neiekļūtu nelaimē savas muļķības un naudas taupīšanas dēļ."

Savukārt Laima par vienu no spilgtākajiem piedzīvojumiem taksometros atminas kādu braucienu, kura laikā pie stūres bijusi sieviete. Vadītājai piemitušas enciklopēdiskas zināšanas par kādreizējiem Rīgas ielu nosaukumiem.

"Parasti man taksometru vadītāji gadās vīrieši, bet toreiz pirmo reizi naktī bija sieviete. Neatminos vairs, kāds bija sarunas sākums, bet nonācām līdz tēmai par galda spēlēm, kas patīk gan man, gan, kā izrādās, vadītājai.

Pusi ceļa runājām par galda spēlēm, bet otru pusi – par ielu nosaukumu maiņu. Kad nosaucu adresi, uz kurieni jābrauc, vadītāja nejauši nosauca maršrutā iekļauto ielu nosaukumus tādus, kādi tie bija padomju laikā.

Tad nu atlikušo braucienu es saucu tagadējos ielu nosaukumus, bet vadītāja – tos, kādi bija agrāk. Lielākoties viņa visiem zināja agrākos nosaukumus, bet par dažiem teica, ka tagad viņai mājās būs uzdevums tos noskaidrot, jo vairs neatceras, bet vispār vecie nosaukumi itin bieži uzpeldot prātā.

Par vadītāju palika ļoti patīkams iespaids. Prieks, ka izdevās atrast kopīgas tēmas, par ko parunāt. Ticu, ka arī vadītājai šis brauciens bija jauks."

Divas "Delfi" lasītājas uzticējušas romantiskus stāstus.

Tā, piemēram, "Delfi" lasītāja Silva klāsta, ka šogad 8. martā viņu ar "Baltic Taxi" vedis kāds kungs, kurš sācis dziedāt mīlas dziesmas, kā arī uzaicinājis uz ērģeļmūzikas koncertu.

"Izrādījās, ka viņš ir dikti liels muzikants un viņam pašam arī patīk spēlēt ērģeles," piedzīvoto atceras Silva.

Savukārt Laimai taksists vaļsirdīgi klāstīja par kādu neveiklu situāciju, ko pieredzējis, vedot divus mīlniekus.

"Taksometrā braucis jauns vīrietis ar dāmu, abi ļoti mīlīgi čubinājušies. Tad izkāpuši, bet telefonu aizmirsuši. Piepeši iezvanās telefons. Izrādījies, ka zvana izkāpušā vīrieša sieva. Šī prasa: "Kur esi, kad būsi?"" stāsta Laima. Taksists sievai automašīnā notikušā detaļas neesot atklājis.

Izvērstu viedokli par taksometru vadītāju darbu Latvijā uzrakstījusi lasītāja Hilda, kuru neapmierina lielas daļas vadītāju ģeogrāfijas un latviešu valodas zināšanas.

"Ja reiz pieteikta tēma par taksometriem, beidzot varu paust savu līdz šim kluso izmisumu. Darbs ikdienā ir dažādās iestādēs Rīgas centrā, tālab nereti no sanāksmes uz sanāksmi pārvietojos ar taksīti.

Paldies visiem jaukajiem, precīzajiem un Rīgas centra ģeogrāfiju zinošajiem šoferīšiem! Prieks par tādu satikšanos ir abpusējs.
Taču līdztekus šiem profesionāļiem ir vesela gūzma ar, atvainojiet, pavisam nekompetentiem darboņiem. Un tā nav kādas vienas kompānijas problēma, jo šādas nepatīkamas iezīmes esmu sastapusi dažādu krāsu automašīnās:

1. Šoferis ir acīmredzami pārguris, sapīcis, apģērbs nošņurcis.

2. Šoferis kļūst lieki familiārs, pēc savas iniciatīvas stāstot kā par savas privātās dzīves nebūšanām (atvainojiet, tas, ka jūsu kliente ir dāma, nenozīmē, ka neesat darbā!), tā par to, cik neizdevīgi ir strādāt par taksistu utt.

3. Šoferis neprot elementāru latviešu valodu. Šie gadījumi nav bieži un tomēr palaikam sastopami... (Bet ir bijusi arī pretēja, ļoti pozitīva, pieredze: šoferis ieceļojis no Ukrainas pirms diviem gadiem un jau lieliski runā latviski. Cepuri nost!)

4. Šoferim ir vājas pilsētvides, apkaimju un ielu tīklojuma zināšanas. Tādos gadījumos man ir jāvaldās, lai nepateiktu ko indīgu. Aiz šķietami nevainīgā jautājuma "Pa kuru ceļu brauksim?" nereti slēpjas pilnīga nezināšana. Ir tādi, kuriem pat "Waze" nepalīdz, jo centrālo ielu nosaukumi viņiem skan kā mūzika.

Spilgtākie piemēri: (a) esam netālo no krustojuma ar A. Čaka ielu, bet viņš vaicā, kur tāda iela atrodas (pēcāk puisis atzinās, ka dzīvo Jūrmalā un nolēmis Rīgā "piehaltūrēt"); (b) šoferis, kam tuvā Pārdaugava acīmredzami sveša, maldās un ik pa laikam atver mašīnas logu, lai pavaicātu garāmgājējiem, kurp braukt, beigās piestāja pie amata brāļu rindas pie viesnīcas "Radisson", tad nu citi taksisti šai vientiesīgajai dvēselei izskaidroja maršrutu.

Tā kā pasažieris nekad nezina brīdi, kad uzglūnēs minētās problēmas (Rīgas taksometru piedāvājums ir kā krievu rulete!), pēdējā laikā cenšos dienas plānot rūpīgāk un izvairīties no šī pakalpojuma vispār.

Vai Rīgā nevarētu būt kāds kvalitātes regulējums? Šobrīd ir sajūta, ka par taksometra šoferi ļauts būt ikvienam, kam ir auto tiesības, neatkarīgi no profesionālās kompetences. Varbūt der ierobežot mašīnu skaitu un no šoferiem sagaidīt regulāru kvalifikācijas apliecinājumu eksāmenā, kā tas ir Ņujorkā, Londonā?"

Atsaucoties aicinājumam dalīties savā pieredzē, savu redzējumu uzrakstījis arī kāds taksists vārdā Jānis. Vīrietis izgaismo taksista darba ēnas puses, starp kurām arī minēti prasīgie, bet maksāt negribošie Latvijas taksometru pakalpojumu pircēji.

"Dārgie taksometru pakalpojumu lietotāji, šis ir stāsts no taksometra vadītāja skatpunkta.

Sākumā precizēsim, kas ir taksometrs un pakalpojums kopumā. Tātad – taksometrs ir veids, kā nokļūt no punkta A uz punktu B jums ērtā laikā, neejot kājām, neizmantojot savu vai sabiedrisko transportu. Kopumā – paaugstināta komforta pakalpojums.

Kā jau visur, arī šeit dalās – lētie, vidējie un dārgie takši. Jo dārgāks, jo labāka (jaunāka), tīrāka mašīna, šoferis rūpīgāks, Wi-Fi un citi patīkami sīkumi.

Bet ir arī lētie takši. Tādi, kuru brauciens nereti izmaksā mazāk nekā ar sabiedrisko transportu. Šādi takši ir gana populāri un pieprasīti. Protams, ja tev no centra jābrauc ar diviem trolejbusiem, tad lētāk ir braukt ar taksi. Nav jāsvīst kopā ar tirgus tantēm, nav jāelpo (jāsmaržo) citu aromāti, nav jāstāv kājās. Citiem vārdiem – lēti, ērti, izdevīgi.

Paskatīsimies, kas vada šos transportlīdzekļus. Ir dažādi veidi, bet pārsvarā katrai mašīnai ir divi vadītāji. Viens brauc vienu diennakti, nākamo otrs. Tā viņi mainās. Kopumā vadītājs ir darbā 15 dienas mēnesī jeb 360 stundas. Normāls darba laiks ir 40 stundas nedēļā jeb 160 mēnesī. Šoferi ir darbā divreiz ilgāk, nekā būtu normāli.

Kā jūs domājat, vai viņi daudz nopelna? Nē! Jo visiem jau vajag lētos takšus!

Bieži vien klienti ir neapmierināti ar šofera attieksmi – neiecietīgi, neprot valodas, neatver durvis un tamlīdzīgas sūdzības. Pats galvenais, ka klienti to visu grib, kaut brauc kopsummā par 1,62 eiro. Pie tam vadītājs pēc klienta ir braucis desmit piecpadsmit minūtes cauri sastrēgumiem un atrazdamies jau divdesmit stundas darbā. Tad neapmierināts klients vēl ir dusmīgs, ka tik ilgi jāgaida, jo viņam taču jāsteidzas. Pēc tam viņš nobrauc divus kvartālus un izkāpj, samaksājot 1,62 eiro. Vai šoferim būt priecīgam un apmierinātam ar dzīvi? Diezin vai tas izdosies. Taču klientam vienmēr ir taisnība. Žēl tikai, ka pie mums tie klienti tādi izlutināti un bez loģiskās domāšanas.

Piemērs. Taksis lētais. Izsaukums, šoferis piebrauc. Kliente kavējas piecas līdz astoņas minūtes. Par šo kavēšanās laiku, protams, nav jāmaksā.

Kliente atnāk, nosauc adresi un piebilst, ka viņa jau kavē, ka viņa ļoti, ļoti steidzas, jo ir aizgulējusies. Vai taksists varot ātri, ātri aizbraukt? Šoferis, labu gribot, izvēlas attiecīgu braukšanas stilu (labi, ja vēl nepārkāpj noteikumus), tērē vairāk degvielas, bojā spēkratu, iegūst pret sevi vērstas negācijas no citiem satiksmes dalībniekiem, dabū stresu, bet nogādā klientu gala mērķī ātri. Skaitītājs rāda 2,16 eiro. Klients iedod trīs eiro un saņem (paņem) pilnu atlikumu!

No šiem 2,16 eiro šoferiem, ja godīgi, paliek ļoti maz. Daudzi operatori par izsaukuma pieņemšanu un nodošanu ietur komisijas maksu, kas svārstās, sākot no 50 centiem. Visiem zināmā ērtā un populārā aplikācija paņem vidēji 70 centus par izsaukumu. Jautājums: vai šoferis vēl kādreiz palīdzēs citiem? Vai centīsies? Vai tomēr klientus vedīs kā kartupeļu maisus pēc navigācijas un bez pilnīgi jebkādas ieinteresētības?

Man liekas, ka taksometru kultūrai ir jābūt abos virzienos. Gan no pakalpojuma sniedzēju, gan arī no saņēmēju puses. Kāpēc patērētāji nesaprot, ka šoferi arī ir cilvēki? Arī viņiem spīd saule, mājās gaida bērni, ir kaut kāda sava privātā dzīve.

Protieties taču un neprasiet no lētā takša dārgā takša attieksmi un pieeju! Ja gribi lēti, tad, lūdzu, no punkta A uz B bez visādiem patīkamiem pielikumiem. Gribi ekstras, sauc dārgo taksi. Būs tur gan Wi-Fi, gan šoferis ar cepurīti, viss būs. Tikai tad samaksāsi divas trīs reizes vairāk.

Visam apakšā ir nekas cits kā nauda, izmaksas un peļņa. Ja lētajam, lai nopelnītu piecus eiro, ir jāaizved trīs klienti, tad dārgajam pietiek ar vienu.

Tāpēc, lūdzu, nebūsim karaļi un pasaules nabas, sēžot lētā taksī un maksājot divus eiro par braucienu. Cienīsim viens otru, tad nebūs pārpratumu. Gribētos, lai visi saprot šīs spēles noteikumus."