Padoms Vimbldonas debitantiem jeb kā es neredzēju Ostapenko spēli  (44)

Tā nu sakrita, ka jūlija sākumā atvaļinājuma laikā nokļuvu Londonā. Neizmantojot savas darba priekšrocības (iespēju akreditēties kā žurnālistam) un atrodoties Lielbritānijas centrā unikālā Vimbldonas tenisa čempionāta laikā, nolēmu, ka Vimbldonas apmeklējums un trīs Latvijas tenisistu cīņas varētu dot ceļojumam papildus unikālo saturu. Emocijām. Savām atmiņām.

Piedod, Ernest Gulbi, bet vairāk cerēju ieraudzīt mūsu meiteņu spēli. Uzzinot Vimbldonas čempionāta izlozi, sapriecājos, ka abas mūsu dāmas Jeļena Ostapenko un Anastasija Sevastova, ja pārvarēs pirmo kārtu, spēlēs trešdien. Tā kā tieši trešdiena bija relatīvi brīvāka, nolēmām, ka tajā dienā ar draugiem centīsimies tikt uz Vimbldonu. Tiku, bet ne jau "All England Lawn Tennis and Croquet Club" tenisa kortos. Tikai Vimbldonas reģionā.

Uzreiz iesaku, ka pirms došanās ir rūpīgi jāizlasa maršruts, noteikumi un jāiegūst visa informācija par iespēju tikt/netikt uz kādu no spēlēm. Neizlasot gudru cilvēku padomus un interneta forumus, ieguvu virspusēju informāciju, ka tikšana uz Vimbldonu ir stipri atšķirīga no citiem "Grand Slam" turnīriem. Un arī no citiem sporta notikumiem. Šeit nav iepriekšpārdošanas, daļu biļešu var iegādāties internetā un īpašajā izlozē. Līdz ar to lielāko daļu biļešu pārdod tieši pirms pasākuma. Dzīvā rinda. Labi, dzīvā rinda, bet ko tādu nebiju gaidījis. Ar iegūto minimālo informāciju bija, maigi izsakoties, bikiņ par maz, vajadzēja lasīt forumus.

Pirmais pārsteigums bija metro līnija. Būdams nepilna mēneša laikā otro reizi Londonā, arī iepriekš biju saskāries ar sastrēgumstundām. Bet ir trešdienas rīts pulksten 11, un tas mani šokēja. Vienu metro vilcienu palaidu garām, jo negribēju izjust 15. trolejbusa jaukumus Londonā, bet nākamajā varēju sajusties apmēram kā 3. autobusā labākajos brīžos – iekāpt var, bet līdzcilvēku tuvību var izjust. Saprotot, ka lielākā daļa brauc uz Vimbldonu, mierīgi uzelpoju. Un te seko padoms Londonas nezinātājiem – metro uzraksti ar Vimbldonas vārdu neder turnīra mājvietai, jo jākāpj ārā pirms tam "Southfields" stacijā. Nu to nevar palaist garām, jo peronā visi krēsli ir Vimbldonas čempionāta noskaņās, bet perons izskatās kā tenisa korts. Sākotnēji nogaidījuši metro vilciena vagonos (stacijā bija cilvēku sastrēgums un drošības dēļ vairāk tur neielaida), simtiem cilvēku tika brīvībā ceļā uz savu "saulaino zemi".

Izejot augšzemē, ieraugi ielu, kas dzīvo savu dzīvi vienreiz gadā – Vimbldonas čempionātā. Visi veikali pieskaņoti tēmai "Vimbldona", bāros ir īpašie "Vimbldonas" dzērieni vai ēdieni. Līdzīgi kā Jūrmalā vai citās sezonas kūrorta pilsētās pasaulē, arī Vimbldona cenšas "grābt, ko var", kamēr ir sezona.

Turpinot gājienu (apmēram 800 metrus), nonāku pie vietas, kur biļešu īpašnieki turpina ceļu, bet pārējie nonāk milzīgā pļavā. Un te iestājas pilnīgs "pozitivus". Atzīšos, ka ne reizi neesmu bijis "Positivus" vai līdzīgos brīvdabas burziņos uz vairākām dienām, bet priekšstats ir no bildēm un video. Te gaidīšana uz tikšanu iekšā nobāl uz rokfestivālu fona. Izejot pa labirintu, tieku pie laipniem brīvprātīgajiem, kuri tev iedod bukletu (kā jāstāv rindā) un tavu rindas numuru (jā, rinda uz to, lai tu tiktu pie iespējas nopirkt biļeti). Blakus uzceltas teltis, kas, kā noskaidroju, ir jau uz nākamo dienu – tur neatlaidīgākie tiks pie biļetēm uz kādu no centrālajiem kortiem. Bet tas viņiem būs rīt.

Saņēmis savu kārtas numuru, tu lēnām sāc saprast skarbo Vimbldonas biļešu rindas realitāti. Pirmkārt, katram dod vienu rindas numuriņu. Kautrīgi pajautāju, vai varu saņemt numuriņu pārējiem, kuri "pievienosies pēc stundas". Saņēmu konkrētu atteikumu. Tādējādi ieteikums – sākuma stadijā būt visiem kopā, saņemt numuriņu, bet tad jau doties citur, jo vieta tev ir saglabāta. Bet vēlams, lai kāds tajā rindā tomēr stāv.

Rinda, pēc visa spriežot, ir apmēram uz stundām 4-5. Ja paveiksies. Varbūt ātrāk. Varbūt vēlāk. Garantiju nav. Tāpēc jau vēlāk mani neizbrīnīja, ka cilvēki atver līdzi ņemtos groziņus, izklāj galdautus, apsēžas un bauda rindā stāvēšanu (sēdēšanu). Jāpiebilst, ka tuvāk citā rindā redzu teltis, ceļojumu galdiņus, grilus – tie ir rindā uz NĀKAMO dienu. Ar nakšņošanu. Citi (bez nakšņošanas) dzīvo rindu ieņemot ap 6 no rīta. Tiem esot normāli numuri, tie tiekot labās vietās. Bet mans numurs ir 10 298. Uz trešdienu, 5, jūliju.

Uzreiz pateikšu, ka rindu pametu ātri. Pusstundas laikā pavirzījos kādus 30 metrus. Pēc brīža rinda kustējās nedaudz ātrāk. Bet kopējais garums bija ap 700-1000 metriem. Tad varat apspriest, cik ilgi varētu gaidīt rindā. Un tā ir rinda, lai tiktu pie biļetēm. Pēc tam vēl drūzmēšanās, lai tiktu iekšā ar nopirktajām biļetēm. No malas jau izskatās jauki – tenisisti spēlē, līdzjutēji atbalsta. Lai tiktu starp tiem līdzjutējiem, tev vēl sevi jāpierāda.

Lielais mīnuss, ka tajā milzīgajā pļavā ir relatīvi maz ēdināšanas punktu. Tā kā biju atnācis tikai ar telefonu un naudas maku kabatā, sajutos kā svešais. Tev ir jāsagatavojas kā dodoties ar bērniem uz pikniku vai uz pludmali. Rūpīgi jāizvērtē, kas ir paņemts, ko vēl vajag paņemt līdzi, lai visa pietiktu. Tāpēc mugursoma ir OBLIGĀTA tikšanai uz Vimbldonu. OBLIGĀTI jāņem cepure vai kāda cita galvassega, jo milzīgā pļavā un spēcīgajā saulē ātri vien var dabūt saules dūrienu. OBLIGĀTI lietot ūdeni lielā daudzumā, jo karstumā to vajag patērēt, lai ir spēks izstāvēt rindu. Bet galvenais – tev ir jābūt PACIETĪBAI. Bez pacietības tu nedrīksti ierasties, bez pacietības tu neizturēsi n-tās stundas rindā, bez pacietības tu netiksi ne tuvumā Vimbldonas tenisa kortiem.

Toties pacietīgākie vēlāk tiek dāsni atalgoti. Ar izcilu atmosfēru un izciliem sportistiem. Un daudziem citiem labumiem, kas ir "All England Lawn Tennis and Croquet Club" teritorijā divas nedēļas jūnijā un jūlijā. Piemēram, divi puiši no Krievijas, ar kuriem stāvēju kopā rindā, 2016. gadā tikuši uz vakara spēli centrālajā kortā. Klātienē vērojuši Novāka Džokoviča spēli pret amerikāni Semu Kveriju, kurš sensacionāli uzveica tobrīd pasaules pirmo raketi. Un tas viņiem izmaksājis kādas 4-5 stundas rindā un 10 mārciņas, jo trāpījušies pie kasēm tajā brīdī, kad pārdošanā nonākušas neizņemtās biļetes. Tā kā par biļetēm jau samaksājuši citi, tad šīs biļetes ir tik lētas. Un visa nauda no atkārtotas biļešu tirdzniecības nonāk labdarības fondos.

Tā ka, ja esat Londonā un sadomājat apmeklēt Vimbldonas čempionātu, rūpīgi iepazīstieties ar rindā stāvēšanas nosacījumiem, kārtīgi saplānojiet rindā stāvēšanu, sagatavojiet mugursomu, ēdienus, dzērienus – un uz priekšu. Es atbraucu nesagatavojies un tikpat ātri aizbraucu, neredzot tenisu klātienē. Bet ir laba pieredze. Ļoti pamācoša.