'Pienācis laiks saukt lietas īstajos vārdos.' Pensionēta pulkveža pārdomas par Latvijas armijas gadadienu  (136)

Bet ko mūsu karavīrs var izlasīt Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku mājaslapā? NBS vēstures sadaļa informē, ka 1919. gada pavasarī Latvijas bruņotie spēki sastāvēja no a) Landesvēra (vācbaltiešu zemessardze). Paturiet prātā, ka tas minēts kā pirmais sarakstā. b) Dienvidlatvijas un Ziemaļlatvijas brigādes. Abas šīs brigādes 1919. gada 10. jūlijā apvienoja ģenerālis D. Sīmansons, kļūdams par pirmo virspavēlnieku. Savukārt sadaļā "Latvijas armijas dibināšana" kareivis var lasīt, ka Ziemeļlatvijas brigādes komandieris Zemitāns bijis apakšpulkveža dienesta pakāpē (patiesībā gan viņam pulkveža pakāpi pagaidu valdība piešķīra 1919. gada 13. martā). Arī Balodis godāts apakšpulkveža pakāpē (patiesībā gan bija pulkvedis jau no 1919. gada 21. marta).

Tikmēr Aizsardzības ministrija raksta kodolīgi, proti, ka pēc valsts proklamēšanas 1918. gadā sākās Atbrīvošanas cīņas un no nelielas cilvēku grupas radās armija.

Abas institūcijas, gan Aizsardzības ministrija, gan NBS, raksta, ka 1919. gada 11. novembrī atbrīvoja Rīgu un ka cīņa pret Bermontu bijusi izšķirošā, tādēļ, pieminot šo notikumu 11. novembrī, Lāčplēša dienā, godina Latvijas brīvības cīnītājus. Tāpat 11. novembrī radīts Lāčplēša kara ordenis. Jā, tik tiešām, kopš 1934. gada Ulmaņa apvērsuma un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā patiešām arī ir.

Vēlos izcelt vienu abu institūciju radītajos aprakstos minētu domu, proti, Latvijas Republika dibināta 1919. gada 11. novembrī ar virspavēlnieka ģenerāļa Sīmansona pavēli, apvienojot vienā struktūrā un zem vienas virsvadības Latvijas zemessardzes latviešu Dienvidlatvijas brigādi, vācbaltiešu daļas, kā arī līdz tam Igaunijas armijas sastāvā karojošo Ziemeļlatvijas brigādi. Kopumā minētas trīs karaspēka vienības, bet tās visas nepareizi definētas.

Grūti spriest, kurš sagatavojis mājaslapās lasāmos rakstus, bet skaidri redzams, ka vadītāji tos nav redzējuši. Nevar taču būt, ka augsta līmeņa vadītāji tik slikti zinātu savas valsts vēsturi.

Mani iebildumi

Jāsāk ar to, ka līdz armijas izveidošanai 1919. gada 10. jūlijā Latvijas teritorijā bija trīs valdības un katrai valdībai savs karaspēks. Pirmā, Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, sēdēja uz kuģa "Saratov" Liepājas ostā, un tās pakļautībā bija tikai Ziemeļlatvijas brigāde pulkveža Zemitāna vadībā. Otrā savukārt, provāciskā Niedras valdība, bija noenkurojusies Rīgā, un tās pakļautībā arī īslaicīgi bija Baltijas landesvērs (vācbaltiešu zemessardze), fon der Golca Dzelzs divīzija, kņaza Līvena vienība un Dienvidlatvijas brigāde pulkveža Baloža vadībā. Trešā valdība bija Stučkas boļševiku valdība, kas maijā bija padzīta uz Latgali kopā ar palikušajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

Nav iespējams ignorēt vienu svarīgu notikumu 1919. gada 22. maijā. Dzelzs divīzija un Baltijas landesvērs ieņēma Rīgu, bet Baloža brigādei bija ļauts ieiet Rīgā tikai 23. maijā. Ja palūkojas uz brigādes struktūru, tad uzmanību piesaista tas, ka vācieši viņiem nedeva artilēriju un tās funkcijas vilka uz aizmugures dienesta funkciju veikšanu. Par Baloža un brigādes uzticību Pagaidu valdībai var spriest pēc Džefrija Beneta grāmatā "Atbrīvojot Baltiju 1919.–1920." simtajā lappusē rakstītā. Tur minēts par Firstu Līvenu, kurš uzskatīja, ka viņš varētu atrisināt situāciju (cik man zināms, tad pēc 16. aprīļa), organizējot koalīcijas valdību no latviešiem un baltvāciešiem, jo pulkvedis Balodis bija apsolījis savu atbalstu.

Zīmīgs ir Jāņa Baloža "Atmiņu burtnīcās, 1918.–1938.gads" 233. lappusē rakstītais, ka Ulmanis 1919. gada jūlijā sacījis Balodim: "Man ir daudz jautājumu, sākot no Ventas līdz pārnākšanai Rīgā, kuri man jānoskaidro [..], vai nu es nosūtīšu speciālu cilvēku pie jums vai izsaukšu pie sevis."

Tā Ulmanis Balodi sauca un neizsauca līdz pat 1940. gadam. Tālredzīgs un stipri slīpēts vīrs bijis Kārļa onkulis.

Secinājums ir viennozīmīgs: Baloža brigāde, sākot no Landesvēra apvērsuma dienas, necīnījās par Latvijas neatkarību, bet kalpoja vācu baronu interešu īstenošanai, un tas spilgti parādījās "Cēsu kaujās". Jāpiezīmē, ka tikai 4. jūlijā Balodis, klātesot Sabiedroto misiju pārstāvjiem, Baltijas landesvēra komandierim majoram Flečeram, paziņoja, ka no šīs dienas vairs neuzskata viņu par savu komandieri.

Ne Nacionālo bruņoto spēku, ne arī Aizsardzības ministrijas mājaslapā nekas nav teikts par to, kas Latvijas armijas izveidei bija pamatā, kā radās šī iespēja. Diemžēl par to tiek noklusēts. Es varu saprast, ka tā vajadzēja rīkoties Ulmanim pēc 1934. gada apvērsuma, bet kāpēc tas jādara joprojām, tagad, pēc neatkarības atjaunošanas? Šaubos, vai tas karavīrus viņu izaugsmē ietekmē pozitīvi.

Latvijas armijas izveides pamatā ir laiks pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā, kad fon der Golcs neturpināja vis boļševiku karaspēka vajāšanu Latgales virzienā, bet pagrieza stobrus pret latviešu un igauņu karaspēku Ziemeļvidzemē. Karaspēks atbalstīja Ulmaņa pagaidu valdību, turklāt Ziemeļvidzeme bija vienīgais Latvijas zemes pleķītis, kuru vēl nebija iekarojis vācu baronu karaspēks.

Ja vācieši būtu vinnējuši tā sauktajās Cēsu kaujās, tad ir pilnīgi skaidrs, ka Niedras valdība būtu visas Latvijas valdība, nebūtu nekāda Bermonta un 11. novembra, nemaz nerunājot par zemes reformu.

Par Latgales likteni tagad grūti spriest, bet, ļoti iespējams, ka tā būtu sadalīta starp Poliju un Lietuvu.

Kāpēc es lieku "Cēsu kaujas" pēdiņās? Tāpēc, ka katrs virsnieks saprot, ka, runājot par kaujām no Limbažiem līdz Raunai, tiek domāta frontes līnija. Igauņu karaspēkam tā bija Dienvidu fronte. Pienācis laiks arī mums lietas saukt īstajos vārdos. Tā sauktās Cēsu kaujas bija Ziemeļvidzemes fronte. Kaujas sākās jau 19. jūnijā, savukārt 20. jūnijā pie Limbažiem sakāva Dzelzs divīzijas kapteiņa Blakenburga karaspēku. Divīzijas galvenie spēki fon Kleista vadībā no Inčukalna gāja uz Valmieru. Tie 20. jūnijā ieņēma Lielstraupi, bet vēlāk pie Stalbes tika apturēti. Kad landesvēra spēki uzbruka Lodes stacijas Skangaļu muižas virzienā, kā arī Jaunraunas virzienā, tad smagās kaujās tika apturēti un sakauti. Kauju epicentrs nemaz neatradās Cēsīs, taču par "Cēsu kaujām" tās sauca divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Cēsis bija lielākais administratīvais centrs kauju rajonā un, otrkārt, tas ļāva pazemināt šo kauju nozīmi. Viena lieta ir izkauties pie kāda miesta, bet pavisam kas cits ir turēt 100 kilometrus garu frontes līniju. Es militārajam žurnālam "Tēvijas Sargs" sirsnīgi ieteiktu nopublicēt Satversmes sapulces ceturtās sesijas sestās sēdes 1921. gada 30. septembra stenogrammu. Tad arī jūs uzzināsiet, ka tajā sēdē pieņēma likumu 22. jūniju noteikt par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu. 22. jūnijs bija svinama diena līdz pat Ulmaņa apvērsumam. Tikai pēc apvērsuma parādījās 11. novembris, bet mūsu varasvīri mājaslapās klāsta, kā atbrīvojuši Rīgu no Bermonta karaspēka un ka pats Bermonts bijis analfabēts militārajā ziņā.

Vajadzētu tomēr vienreiz tām runām pielikt punktu, jo Rīgu Bermonta karaspēks neieņēma. Tāpat arī prasās pielikt punktu stāstā par Baltijas landesvēru, kurš it kā cīnījās par Latvijas neatkarību. Pēc sakāves Ziemeļvidzemes frontē landesvēra paliekas bija savāktas vietā, tā sauktajā Tukuma pulkā, un vasarā nosūtīts uz Latgales fronti. Par apvērsuma organizēšanu visi landesvēristi bija jātiesā kara tiesai, bet nosūtīšana uz fronti jāuzskata par soda izciešanu. Tāpat arī Balodim bija jāstājas tiesas priekšā par apvērsuma atbalstīšanu, bet, kā jau iepriekš minēju, Ulmanis ar Balodi izdarīja gājienu kā ar zirdziņu šahā.

Līdz ar visu aprakstīto, manuprāt, ir pietiekami konceptuāli pateikts par to, ka nepieciešams pilnveidot rakstus par Latvijas armijas tapšanu. Mums nav jākaunas par savu vēsturi, par armijas vēsturi, nav nekādas nepieciešamības to izpušķot vai nopelt. Kā bija, tā bija.

Post scriptum vietā. Ja pagaidu valdība jau 1919. gada aprīlī būtu pārbraukusi uz atbrīvoto Ziemeļvidzemes rajonu Valkā vai Rūjienā, tad mazāk būtu runu par to, ko igauņi mums pāri darījuši. Gan Valka būtu mūsu, gan Roņu sala, varbūt arī pierobežas pagasti būtu citādi. Ulmanis nebrauca pats, kā arī saviem četriem ministriem neļāva braukt. Ulmanim jau nu gan vajadzēja zināt, ka jau 1917. gada 30. martā igauņi no Krievijas pagaidu valdības izkaulēja lēmumu Nr. 36 par piecu Vidzemes guberņas apriņķu nodošanu Igaunijas guberņai. Šis lēmums arī noteica jauktās komisijas izveidošanu, lai precizētu pierobežas pagastu robežas. Jāatceras, ka 1917. gada 21. martā Rīgā ieradās Krievijas pagaidu valdības komisārs Jānis Goldmanis ar gubernatora tiesībām, bet Kārlis Ulmanis bija nozīmēts par viņa vietnieku.

Nevajadzēja snaust, un tad nebūtu jāčīkst.