Humanitārās zinātnes ir nacionālās drošības jautājums, pārmaiņas zinātnē vērtē profesors Auziņš  (72)

Jau vēstīts, ka Spārītis portālam "Delfi" sacīja, ka gaidāmās pārmaiņas finansējuma sistēmā gan neparedz tik robustu dalījumu kā humanitāro un eksakto zinātņu pretnostatījums, bet valdības noteikumu projekts paredz finanses iedalīt fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem, ko neveic humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji. Turklāt būtu jābūt pētniecības institūtiem, kas būtu uzturami no Latvijas valsts budžeta ar īpaši aizsargātu sadaļu, jo valodas, literatūras, vēstures, teoloģijas, kā arī humanitāro un sociālo zinātņu, tostarp filozofijas un socioloģijas, institūti īsti nevarētu būt peļņu nesoši.

Humanitārās zinātnes un ar tām saistītie cilvēki radīs šo sajūtu, ka Latvijā ir labi dzīvot, sacīja Auziņš, skaidrojot, kāpēc sabiedrībai ir vajadzīgas humanitārās zinātnes.

"Tajā brīdī, kad man būs šī sajūta, tad manā ģimenē dzims bērni, tad man vairs nebūs jautājumu, kā mums [veidot] tās nacionālās attiecības, vai mums vēl vienu kanālu nevajag atvērt krievu valodā, un izrādās, kad mēs atveram to, šo kanālu neskatās, bet skatās citu kanālu. Šis ir jautājums, ko humanitārās zinātnes un cilvēki no mākslas, literatūras spēj risināt, un tāpēc tur ir jāiegulda līdzekļi," pauda Auziņš.

Ja zinātnieki ietu ar šādu ziņu un savu konkrētu piedāvājumu valdībai un politiķiem, vaicājot, vai tas ir vajadzīgs, "tad tā būs nopietna saruna, bet ja mēs iesim un teiksim: "Mēs [zinātnieki] mirstam nost, lūdzu, iedodiet mums drusku naudiņas," atvainojos, es tagad pārspīlēju, bet tā nav saruna," sacīja Auziņš.

Vērtējot zinātnieku un politikas veidotāju diskusijas par finansējumu zinātnei un paredzamajām izmaiņām, Auziņš sacīja, ka, viņaprāt, "mēs šo jautājumu esam pagriezuši ar kājām gaisā un sākam pavisam ne no tās puses".

"Pirmkārt, ja mēs kā zinātnieki aizejam pie valdības vai pie politiķiem un sakam, ziniet, ja jūs mūs nefinansēsiet, ja jūs mums neiedosiet naudu, mēs aiziesim bojā, mēs nomirsim, tas ir pilnīgi ačgārns stāsts. Politiķi ir ļoti pieklājīgi, bet es varu iedomāties, ko viņi nodomā tādā brīdī. Tam stāstam, kam vajadzētu būt, ka tad, ja zinātne Latvijā netiks finansēta, tad Latvija kā sabiedrība, Latvija kā valsts (..) neiegūs ļoti konkrētas lietas," vērtēja Auziņš.

Viņš atzina, ka šobrīd zinātne ir daudz mazāk efektīva, nekā tai vajadzētu būt, un lielā mērā nevis tāpēc, ka Latvijā nebūtu talantīgu cilvēku, vai tāpēc, ka viņi negribētu zinātnē kaut ko darīt, bet gan tāpēc, ka "valsts pārvalde jeb zinātnes menedžments ir orientēts nevis uz rezultātu iegūšanu, bet uz kaut ko citu, uz procesu, tā ir milzu problēma".

"Man kā cilvēkam, kurš reāli arī piesaka projektus, kurš pilda projektus, atskaitās par projektiem, ne reizi nav bijis pārmetums, ka jūs, redziet, savā projektā apsolījāt šādu rezultātu, kur viņš ir. Man pārmetumi bija, (..) kāpēc fizikā, kur ir teorētiski rēķini, kāpēc jūs nopirkāt datoru, ko jūs darīsiet ar datoru, kā jūs viņu izmantosiet," stāstīja Auziņš, norādot, ka biežākie pārmetumi bijuši tieši par "datoru", nevis par to, ka pētījumā iegūtais rezultāts nav tāds, kā solīts, un ka to nebūs iespējams izmantot tautsaimniecībā, vai par to, ka nebūtu pietiekoši daudz doktorantu sagatavoti. "Ne reizi man šādi pārmetumi nav bijuši," sacīja profesors.

"Rezultātā tai sarunai, kas šobrīd ir starp valdību un zinātniekiem, ir jābūt no otras puses," teica Auziņš.

Viņš arī pauda pārliecību, ka zinātniekiem vispirms būtu nepieciešams pārliecināt sabiedrību par to, kāpēc tai nepieciešama zinātne, jo "tik ilgi, kamēr mēs nebūsim pārliecinājuši sabiedrību (..), ka zinātne ir interesanti, labi, forši, noderīgi un sabiedrības attīstību veicinoši, tik ilgi neviens politiķis arī tam uzmanību nepievērsīs".

Vaicāts, kāpēc sabiedrībai vajadzīgi zinātnieki, Auziņš sacīja, ka sabiedrība no tiem ļoti daudz iegūst, minot, ka ir iespējams nosaukt konkrētus zinātniskos projektus, kuros ir rezultāti, bet ir arī otrs aspekts, proti, ka šajos projektos tiek radītas jaunas zināšanas, kas "noteikti noderēs, pat ja tās izklausās šobrīd ļoti abstraktas" un tiek radīti cilvēki, potenciāls, "kuriem šeit būs interesanti radīt, un tad mēs eksportēsim nevis koka ķeblīšus, bet eksportēsim ļoti zinātnes ietilpīgus produktus. Šī ir tā stāsta daļa, par ko ir jārunā".

Profesors arī atzina, ka diskusijā, kas patlaban izvērsta sabiedrībā, "ne tik daudz runa ir par finansējuma pārdalīšanu, bet gan par to, ka pēc mērāmiem rezultātiem mēs zinātnē esam ļoti neefektīvi, jo mēs regulējam procesu, bet neprasām rezultātu". Tieši šī skatījuma maiņa ir tā, kas zinātnieku vidū raisījusi diskusijas.

Viņa vērtējumā, pēc jaunās finansēšanas sistēmas zinātnei un pētniecībai naudas nepaliks mazāk, tās būs pat krietni vairāk, bet "jautājums ir, vai pēc šīs jaunās sistēmas "mums tiks" vai mēs spēsim izkonkurēt šai jaunajā sistēmā, kur būs dažādi konkursi. Šī ir tā iekšējā diskusija zinātnē". Tas, ņemot vērā valsts finansējuma ziņā nelabvēlīgo situāciju zinātnē un to, ka paši zinātnieki savstarpēji nevar vienoties par to, kā efektīvāk rīkoties, situāciju padara sarežģītu.