Latvijas himnas 'pareizā' atskaņošana, krīze un bēgļi – kas nonāk zem LZA konsīlija lupas  (75)

Latvijas valsts himnas "Dievs, svētī Latviju" atskaņošanas kārtību nosaka likums "Par Latvijas valsts himnu", kas pieņemts 1998. gada 19. februārī. Saskaņā ar šajā likumā noteikto, 1999. gada 12. janvārī pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 14 "Kārtība, kādā tiražējamas Latvijas valsts himnas notis un skaņu ieraksti". Likuma pirmajā pantā noteikts, ka "Latvijas valsts himna ir viens no Latvijas Republikas valsts simboliem, kā arī akcentēts, ka "izpildot Latvijas valsts himnu, tās tekstam un mūzikai jāatbilst tekstam un mūzikai, kas apstiprināti ar šo likumu".

'Neskatoties uz to, ka Latvijas valsts himnas "Dievs, svētī Latviju" atskaņošana ir stingri reglamentēta, mūziķu aprindās un sabiedrībā ir radusies pārliecība, ka normatīvais regulējums netiek ievērots," norāda LZA.

Paziņojumā teikts, ka mūziķi nosaukuši vairākas galvenās nepilnības Latvijas valsts himnas atskaņošanā, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība: himnai ir divas daļas, kas atkārtojas, taču nereti tiek izpildīta tikai viena daļa – nav pieļaujams jebkāds saīsinājums, tāpat nepieciešams izlabot kļūdu himnas otrajā daļā – "basu (balsī vai orķestrī) jābūt paaugstinātai ceturtai pakāpei". Norādīts, ka "nav pieļaujams viena cilvēka – solista – dziedājums, kas daudzreiz ir kļūdains un neprofesionāls" un minēts, ka "ir jāievēro valodas un pareizas, perfektas runas likumības (jānovērš skaņu saplūšana)". Tāpat nepieciešams noteikt precīzu metronoma laiku.

Mūziķi uzskata, ka ir "jāievieš kārtība, ka atbildīgā iestāde – Latvijas Kultūras ministrija nodrošina augsti profesionālus ierakstus – gan vokālus (koris), gan instrumentālus (simfoniskais orķestris, pūtēju orķestris), gan arī kopā vokāli simfoniskus skanējumus. Nozīmīgu pasākumu organizatoriem himnas atskaņošanai ir jāizmanto tikai šie ieraksti (saņemami elektroniskā veidā ar interneta palīdzību)".

Plānots, ka konsīlijā tiks lemts, vai un kā nosauktās nepilnības ietekmē Latvijas valsts himnas atskaņojuma atbilstību likumā noteiktajam, tostarp - Kārļa Baumaņa komponētajai mūzikai, un arī tiks vērtēts, kādi uzlabojami ieviešami spēkā esošajā himnas atskaņošanas normatīvajā regulējumā un tā ievērošanas uzraudzībā.

Kā norāda LZA, konsīlijā aicināti piedalīties Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas, Latvijas Saeimas komisiju, Valsts prezidenta kancelejas, Valsts Kancelejas, Kultūras ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Ārlietu ministrijas, AKKA/LAA, Latvijas Pašvaldību savienības un ar sabiedrības attīstību saistītu valsts un sabiedrisku institūciju pārstāvji, neatkarīgi eksperti.

Portāls "Delfi" piedāvā uzzināt, kādi sabiedrībai būtiski jautājumi pēdējos gadus nonākuši LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ekspertu konsīliju uzmanības lokā.

2016.gada sākumā Latvijas Zinātņu akadēmijā tika sasaukts konsīlijs "Atklāti par gāzes tirgus liberalizāciju Latvijā", kura mērķis bija saprast dabasgāzes tirgus liberalizācijas (atbrīvošanas) ieguvumus un riskus.

Konsīlija tematu ierosināja plašsaziņas līdzekļos izskanējušie procesa virzītāju – Ekonomikas ministrijas vadības un speciālistu, "pretrunīgie izteikumi un šķietamā noslēpumainība svarīgu gāzes tirgus aspektu skaidrojumos," norādīja LZA.

Konsīlija slēdzienā tika doti vairāki ieteikumi, kā arī ierosināts "nebojāt priekšstatu par ES institūciju darbības metodēm, draudot ar ES sankcijām, lai panāktu labvēlīgu deputātu lēmumu straujai tirgus atvēršanai. Grūti iedomāties, ka ES varētu sodīt Latviju par ES Direktīvu neievērošanu, ja valdības "neizdarība" ir saistīta ar ārvalstu īpašnieku uzņēmumu tiesību pārkāpumu".

Slēdzienā LZA eksperti aicināja izvērtēt ieguvumus un riskus no gāzes tirgus atvēršanas, uzskatīt Latvijas valsts un Latvijā darbojošos uzņēmumu intereses par galvenajām un saglabāt vērtīgos pazemes gāzes krātuvju resursus izmantošanai valsts interesēs, kā arī, turpinot gāzes tirgus sakārtošanu, konsultēties ar sociālajiem partneriem un uzklausīt speciālistu viedokli, lai panāktu iespējami labāku rezultātu.

Vairāk par konsīlija slēdzienā pausto iespējams uzzināt šeit.

2016.gada aprīlī norisinājās ekspertu diskusija – konsīlijs par integrācijas politiku "Integrācijas politika Latvijā: turpināt līdzšinējo jeb veidot ko konceptuāli jaunu".

Konsīlija mērķis bija, izmantojot ekspertu veiktajos teorētiskajos pētījumos iegūtās zināšanas un atziņas, saprast vai Latvijā īstenotā sabiedrības integrācijas politika ir vispusīga un efektīva un vai tā sekmē saliedētas sabiedrības attīstību.

Eksperti secināja, ka sabiedrības integrācija Latvijā tiek uztverta kā daudzšķautnains process. Uz to norāda sabiedrības integrācijas pamatnostādnēs noteiktie trīs darbības virzieni. Tomēr galvenais jautājums ir dažādu etnisko grupu integrācija. Tika secināts, ka sabiedrības integrācijas mērķgrupas ir invalīdi, cittautieši, imigranti, Latvijas iedzīvotāji, kas atgriežas no ārvalstīm (tostarp, bērni), bēgļi.

Eksperti atzina, ka sabiedrības integrācijas vajadzības nav pilnībā apzinātas un izprastas, ekonomiskais un politiskais fons nav labvēlīgs sekmīgai sabiedrības integrācijai, kā arī reliģiskās pārliecības nozīme integrācijas procesā nav pienācīgi novērtēta. Viņi atzina, ka sabiedrības integrācijas politika ir sekmīga, īpaši pasākumi tās uzlabošanai nav vajadzīgi, taču tās īstenošanu ir iespējams uzlabot.

Kā atzīmēts slēdzienā, apkopojot ekspertu viedokli, radās priekšstats, ka, neskatoties uz šķietamo izpratni par sabiedrības integrācijas daudzšķautņaino raksturu, ne tikai sabiedrības integrācijas mērķgrupas, bet arī sabiedrības integrācijas mērķis ir izprasts tikai vispārējos vilcienos, turklāt ar stingru nostāju – kā no pamatnācijas atšķirīgu personu pielīdzināšanu tai.

Eksperti pauda viedokli, ka integrācijas politikas mērķis ir pieticīgāks un praktiskāks: sadzīvošana, kas pēc būtības ir labas integrācijas politikas īstenošanas rezultāts.

Latvijā sabiedrības integrāciju apgrūtina un sašaurina tas, ka vēsturiski nozīmīgākās etniskās grupas nav spējušas vienoties par valsts darbības nosacījumiem. Pēc būtības nesaskaņas ir par jautājumu – kam pieder Latvija, secināja eksperti.

Slēdzienā norādīts, ka atbildi kavē domstarpības par vēsturi. Turklāt, sarežģītā valsts vēsture latviešos pamatoti ir izveidojusi sakāpinātu pašaizsardzības reakciju, kas gandrīz izslēdz iekļaušanos kā integrācijas mehānismu un rosina vārdos un darbos atklāti demonstrēt pakļaušanu kā galveno integrācijas mehānismu, secināja eksperti.

Turklāt sabiedrības sašķeltība pēc etniskās pazīmes ir politiski izdevīga, tāpēc jautājums tiek uzturēts "karsts", bet vēstures pētniecība un sadarbība domstarpību risināšanā kvalitatīvākā – ekspertu līmenī netiek veicināta, atzina konsīlijs.

Ar konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.

Konsīlijs par Nacionālo enciklopēdiju (NE) notika 2016. gada 10. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Tā mērķis bija saprast NE ieceri, enciklopēdijas veidošanas gaitu, kvalitātes kritērijus un nodrošināšanas mehānismu, sagaidāmos rezultātus un to atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm.

Eksperti atzina, ka NE saturs un tehniskais risinājums redakcijas ietvaros ir pārdomāts, tomēr potenciālie NE lietotāji to nav izpratuši un tas ir radījis maldīgu priekšstatu par NE. Līdz šim nav bijis pietiekami daudz informācijas, lai novērtētu enciklopēdijas satura, formas un tehniskā risinājuma atbilstību lietotāju ērtībām, kā arī sabiedrībai nav pietiekoši izskaidroti vispārīgie NE veidošanas principi: kāda daļa enciklopēdijā būs atvēlēta informācijai par Latviju, cik un kāda būs vispārīgā informācija, kas ir mērķauditorija, kāds ir tehniskais risinājums.

Uz šo komentāru gan NE galvenais redaktors atbildējis, ka par enciklopēdiju ir stāstīts dažādās auditorijās – skolās, zinātnieku sabiedriskās organizācijās, tie pārrunāti NE institūcijās, kurās ietverta liela daļa zinātniskās sabiedrības, tostarp vadošie augstskolu pasniedzēji. NE arī turpmāk pieliks lielas pūles, lai sabiedrībai skaidrotu enciklopēdijas veidošanas principus.

Tika atzīts, ka neskaidrība par enciklopēdijas kopējo struktūru kavē ekspertu un zinātniskās sabiedrības izpratni par enciklopēdiju kā kopumu, šķirkļu hierarhiju. Pēc pieejamās informācijas rodas priekšstats, ka šķirkļu saraksts ir pārāk izplūdis vai pārmērīgi sarežģīts.

Eksperti izteica šaubas, vai enciklopēdijas saturs, ko veidos redkolēģijas locekļi un viņu izveidotās "komandas", apmierinās visus enciklopēdijas lietotājus. No otras puses, viņi atzina, ka enciklopēdijā visu nevar iekļaut, tāpēc izvairīties no neapmierinātības pilnībā ir neiespējami.

Savukārt slēdzienā tika atzīmēts, ka NE veidošana kopumā tiek vērtēta atzinīgi. Eksperti novēlēja izveidot NE tādu, lai tā būtu pirmā vieta Latvijā un citur, kur meklē informāciju par Latviju un pasauli latviešu valodā.

Ar konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.

2017.gada sākumā notika konsīlijs "Eiropas Savienības sociālais modelis un sociālo tiesību pīlārs – ienākumu aspekts", kura mērķis bija, izmantojot ekspertu pieredzi un veiktajos teorētiskajos pētījumos iegūtās zināšanas un atziņas, informēt Latvijas iedzīvotājus par Eiropas Savienības (ES) sociālās politikas jaunajiem virzieniem, saprast, ko Latvijas iedzīvotājiem nozīmē Eiropas sociālā modeļa un Eiropas sociālo tiesību pīlāra koncepciju īstenošana.

Analizējot iedzīvotāju ienākumu aspektu – ienākumu atšķirības, algu un produktivitātes saistību, algu paaugstināšanas mehānismus, eksperti savā slēdzienā atzina, ka iedzīvotāju ienākumu ziņā ir svarīgi, kā iekšzemes kopprodukts sadalās starp darbu un kapitālu. Pagaidām lielākā daļa paliek kapitāla pusē. Tāpēc var būt, ka ekonomika aug, bet darbaspēks no tā neko neiegūst.

Slēdzienā tika atzīts, ka salīdzinošais algu līmenis ir ne tikai ražošanas konkurētspējas faktors patērētāja skatījumā, bet arī darba devēja konkurētspējas faktors darba ņēmēja skatījumā, savukārt brīvā darba tirgū darba ņēmējs meklē labāku darba samaksu, ja tā nav iespējama Latvijā - aizbrauc. Tāpēc ir nepieciešams pārliecinošs darba samaksas palielinājums

Nav pieļaujams nekontrolēts vai pārāk straujš minimālās algas pieaugums. Pārāk strauji paaugstinot minimālo algu, varētu gadīties, ka tā pārsniedz augstākā līmenī noteiktu algu esošajās algu shēmās vai reģionālās vienībās un padara ražošanu Latvijā nekonkurētspējīgu, atzina eksperti.

Konsīlijs slēdzienā atzina, ka Latvijā iedzīvotāju ienākumi ir zemi un tie paši ir nevienlīdzīgi sadalīti. Pēc krīzes monetārā nevienlīdzība pieaug. Taču Latvijā minimālās algas līmenis, ja to salīdzina ar vidējo algu, ir salīdzinoši augsts un tuvs OECD vidējam - 44-45%. Igaunijā ir zemāks. OECD pētījumi parāda, ka Latvijā ir augsts tādu strādājošo īpatsvars, kas saņem atalgojumu minimālās algas vai vēl zemākā līmenī (Latvijā ap 15%, Igaunijā ap 5%).

Slēdzienā atzīts, ka pēc labklājības rādītājiem plaisa starp valstīm pieaug un dzīves kvalitāte atšķiras. Sabiedrībai novecojot, veco ļaužu paliek arvien vairāk, un devīgu sociālo politiku kļūst arvien grūtāk īstenot.

Ingus Alliks, noslēdzot konsīliju, teica: "Ir vairāk jāsarunājas, ir vērts diskutēt tālāk. Politiku veidošanas un īstenošanas process ir komplekss. Diskutējot var noskaidrot, kur ieguldīt līdzekļus. Mūsu kopējais mērķis ir uzlabot dzīves līmeni, jautājums, uz ko jārod atbilde, – kā to izdarīt?"

Ar konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.

Šā gada 8. februārī notika eksperti pulcējās konsīlijā "Augstākās izglītības iestāžu apvienošana – ieguvumi un riski". Tā mērķis bija "kliedēt neizpratni par valsts īstenoto politiku – augstākās izglītības iestāžu apvienošanu un informēt sabiedrību par ekspertu viedokli šajā jautājumā".

Konsīlija slēdzienā tika secināts, ka augstākās izglītības iestāžu apvienošana ir augstākās izglītības reformu sastāvdaļa, tomēr apvienošana nav tas pats, kas reforma. Augstskolu reforma ir kvalitatīvs augstākās izglītības sistēmas uzlabojums, bet augstskolu apvienošana – augstākās izglītības struktūras izmaiņa, kas var nebūt saistīta ar augstākās izglītības kvalitātes uzlabojumu un var nedot gaidītos rezultātus izglītības kvalitātes uzlabošanā.

Tāpat tika secināts, ka Latvijā ir 17 valsts augstskolas un ar tām saistītas koledžas. Liels kopējais augstskolu skaits ir tāpēc, ka kopš 1990. gada darbojas arī privātas augstākās izglītības institūcijas. Tika atzīts, ka esošais valsts augstākās izglītības iestāžu skaits nav ne daudz, ne maz, un iestāžu skaits nav pamatojums strukturāliem pārveidojumiem.

Kā galvenos ieguvumus no augstākās izglītības iestāžu apvienošanas eksperti nosauca finansiālos ieguvumus, jo nepieciešamais resursu apjoms uz vienu studējošo pret augstskolu lielumu ir hiperboliskā proporcijā – jo mazāks studējošo skaits, jo augstākas izmaksas uz vienu studējošo, atzina, ka uz pārvaldes apvienošanas rēķina var piesaistīt labākus pārvaldes darbiniekus un viņiem labāk maksāt, ieguvums ir arī akadēmiskā personāla ziņā – lielāka izlase, lai attīstītu zinātnisko domu, vajag pietiekošu zinātnieku kopumu, kā arī lielākas investīcijas katrā augstskolā. Kā ieguvums tika nosaukts tas, ka konsolidācija sekmē internacionalizāciju un arī ES Struktūrfondu finansējumu labāk koncentrēt lielākās institūcijās.

Savukārt kā iespējamos augstākās izglītības iestāžu apvienošanas riskus eksperti minēja to, ka, apvienojot iestādes, iespējams zaudēt ierasto tirgu un jāpieliek pūles tā atjaunošanai vai jauna tirgus un tēla radīšanai, finanšu risku – ja apvienošanās process sadārdzinās un nav ieguvumu, turklāt, jārēķina ne tikai finanšu ieguvumi, bet arī papildus izmaksas, Latvijas augstākās izglītības tēla apdraudējumu, jo studenti, kas ir ieguvuši pievienotās augstskolas diplomu, pēc laika izrādās neesošas augstskolas absolventi, bez tam "apziņa, ka tas var notikt jebkurā augstskolā atbaida potenciālos studentus".

Tāpat pastāv risks zaudēt personālu – jebkurš skandāls vai sliktas ziņas par augstskolas kvalitāti atbaida izglītotu personālu, var būt zaudējumu risks studējošajiem, studiju sadārdzināšana, problēmas pabeigt studijas, tāpat neapmierinātība sabiedrībā – slikta saziņa ar sabiedrību var radīt neizpratni par notiekošo un protestus, apvienošanas rezultātā var rasties mazāka konkurence vai vispār likvidēta konkurence, kas nerosina uzlabot kvalitāti, kvalitāte var pat pazemināties, turklāt var izzust nišu izglītības virzieni.

Slēdzienā tika norādīts, ka pārmaiņām augstākajā izglītībā ir jābūt bez kampaņām, bez politiskas ieinteresētības. Pirms ķerties pie administratīvām reformām, ir jāizmanto visas iespējas ietekmēt visu augstākās izglītības sistēmu (ne tikai valsts augstākās izglītības institūciju tīklu) pēc vienādiem nosacījumiem, izmantojot valsts rīcībā esošos instrumentus: normatīvo regulējumu, kvalitātes prasības un finansējumu. Veicot administratīvas reformas, katrs izglītības institūciju pārveidošanas gadījums ir jāizvērtē individuāli.

Ar konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.

2016. gada nogalē konsīlija uzmanības lokā bija "Eiropas civilizācijas krīzes cēloņi un iespējamie risinājumi izejai no krīzes". Šī konsīlija mērķis bija, izmantojot ekspertu pieredzi un veiktajos teorētiskajos pētījumos iegūtās zināšanas un atziņas, saprast Eiropas civilizācijas krīzes cēloņus, turpmāko norisi un risinājumus nevēlamo seku ierobežošanai.

Konsīlijā tika aplūkoti trīs jautājumi – vai Eiropā notiekošais patiešām ir civilizācijas krīze vai globalizācijas rosināts ilgstošs un noturīgs process, Eiropas civilizācijas krīzes būtība, cēloņi, izpausmes un iespējamās sekas, kā arī iespējamie risinājumi Eiropas civilizācijas saskaņas atgūšanai.

Jautājumā vai pastāv Eiropas civilizācija ekspertu domas dalījās, norādot, ka jārunā par Rietumu civilizāciju, nevis Eiropas civilizāciju, taču pilnīgi Eiropas civilizācijas pastāvēšanu eksperti nenoliedza. Turklāt politologu pētījumos jēdziens "Eiropas civilizācija" tiekot lietots un tam ir drošs teorētiskais pamatojums, secināja eksperti.

Vērtējot, vai Eiropā notiekošais patiešām ir civilizācijas krīze vai globalizācijas rosināts ilgstošs un noturīgs process, eksperti atzīmēja, ka, kamēr nav precīzas Eiropas civilizācijas un civilizācijas krīzes definīcijas, problēmu ir gandrīz neiespējami analizēt. Tomēr eksperti piekrita, ka Eiropas sabiedrībā ir spriedze, kas ir jāizvērtē.

Ekspertu uzskati dalījās no pilnīga civilizācijas krīzes nolieguma līdz nešaubīgam atzinumam. Krīzes pazīmes, kā arī spriedzes izpausmes tika konstatētas un netika apstrīdētas.

Spriežot par iespējamiem risinājumiem Eiropas civilizācijas saskaņas atgūšanai, eksperti pauda viedokli, ka sabiedrības attīstības problēmu risinājuma meklējums nav vienkāršs process. Ir jāsaprot pētāmā objekta būtība, (morāles) atskaites punkts, mērķis un vēlamās darbības (ceļa karte). Galvenais un galīgais valsts un sabiedrības attīstības mērķis ir cilvēka cieņai atbilstoša dzīve.

Latvijā ne valsts, ne pašvaldību līmenī Eiropas civilizācijas krīze un tās iespējamās sekas nav analizētas un nacionālā politika nav izstrādāta. Nav arī vienota viedokļa, vai risināmā problēma ir Eiropas civilizācijas krīze, vai Rietumu civilizācijas krīze, un vai vispār ir krīze, secināja konsīlijs.

Savukārt pašvaldību un valsts līmeņa politiķi uzskata, ka problēma vispirms jārisina ES, ar to jānodarbojas EK un Eiropas reģionālajām sabiedriskajām organizācijām, taču ES viedoklis par krīzes sekām un to novēršanu pagaidām nav zināms. Gan ES līmenī, gan Latvijā pagaidām ir tikai priekšstati par iespējamiem risinājumiem.

Konsīlijs savā slēdzienā atzina, ka krīzes risinājumi "jāmeklē filosofiskos jēdzienos, vērtību jēdzienos". Ir vadlīnijas, atzīti principi – subsidaritātes princips, kopējā labuma princips, solidaritātes princips, pēc tiem ir jāvadās. Galvenais mērķis ir cilvēka cieņa, cilvēka visaptverošā attīstība. Tas ir saistīts ar objektīvās patiesības atzīšanu – cilvēki to ir pazaudējuši. Tas ir jāiestrādā valsts attīstības dokumentos.

Ar konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.

Šā gada maijā eksperti pulcējās konsīlijā "Mana pensija nākotnē", kura mērķis bija, izmantojot ekspertu pieredzi un veiktajos teorētiskajos pētījumos iegūtās zināšanas un atziņas, saprast kā šodien strādājošajiem sasniegt finansiālo drošību vecumdienās.

Konsīlija slēdzienā tika atzīts, ka Latvijas pensiju sistēmas pamatprincipi ir labi, bet sistēmas darbību nelabvēlīgi ietekmē papildinājumi, pielāgojumi, atvieglojumi un izņēmumi, kas ļauj sistēmā neiesaistīties, iesaistīties minimāli, vai ir pretrunā ar apdrošināšanas sistēmas būtību. Konsīlijā atzīts, ka iedzīvotāji, vērtējot pensiju sistēmu, neatšķir viņus neapmierinošā apstākļa cēloni, – vai konkrēto problēmu rada sistēmas pamatprincipi vai arī tās iemesls ir atsevišķi papildinājumu un pielāgojumi, vai arī sistēmas ieviešanas pārejas perioda īpatnības, un visā vaino pensiju sistēmu.

Tāpat eksperti atzina, ka iespējas, ko sniedz valsts obligātā sociālā apdrošināšana un brīvprātīga privātā pensiju apdrošināšana tiek izmantotas daļēji. Valsts ir atbildīga par to, lai tiktu radīta tāda tiesiskā vide, kas garantē, ka katrs pilda savu pienākumu attiecībā pret pensiju apdrošināšanu.

Tāpat tika secināts, ka sabiedrības zināšanas un izpratne par pensiju sistēmu kā specifisku pēc apdrošināšanas principiem veidotu sistēmu nav pilnīgas, arī izpratne par sociālo maksājumu īpašumtiesībām arī "klibo" – nav pilnīgas pārliecības, ka pensiju fondos ieguldītie līdzekļi un to augļi pieder apdrošinātajai personai. Izvairīšanās no sociālajiem maksājumiem ir ēnu ekonomikas nozīmīgākās daļas – aplokšņu algas pamatā, savukārt ēnu ekonomika ir zemo pensiju iemesls, bet tās mazina motivāciju iesaistīties valsts pensiju sistēmā – izveidojas burvju loks. Neizprotot pensiju sistēmas būtību, sociālo iemaksu un pensiju saistību iedzīvotājiem ir vāja motivācija iesaistīties pensiju sistēmā.

Eksperti ieteica sekmēt valsts un privāto pensiju sistēmu savstarpēju papildinātību, radot iedzīvotājiem iespēju noteikt savus mērķus un zināt iemaksu lielumu, lai šos mērķus sasniegtu, kā arī veicināt iedzīvotāju motivāciju sekot līdzi virzībai uz šiem mērķiem, lai laikus varētu rīkoties.

Lielākas pensijas, neapdraudot pensiju budžetu, var iegūt, palielinot pensiju otrajā līmenī ieguldījumu īpatsvaru akcijās. Lai saglabātu un veicinātu motivāciju veidot ilgtermiņa uzkrājumus, iespējams, ir jāizmanto nodokļu atvieglojumi.

Ar konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.

Šā gada maijā tika rīkots ekspertu konsīlijs "Vai IV Atmoda ir iespējama?". Tā mērķis bija "saprast vai Latvijas sabiedrības attīstībā ir iespējama jauna atmoda, tautas gara pamošanās, kas atraisa cilvēkos snaudošo potenciālu, sekmē pavērsienu uz progresīvām pārmaiņām un lielāku atbildību par savu valsti, vai arī tieši otrādi, pašreizējās iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijas ietekmē Latvijas sabiedrībā veidojas priekšnosacījumi jaunai pretestības kustībai vai pat vairākām kustībām, kādā virzienā tā/tās varētu būt vērstas un kas varētu būt tās/ to dzinējspēks".

Konsīlija slēdziena kopsavilkumā atzīts, kas svarīgi Trešās atmodas mērķi ir sasniegti – ir atjaunota Latvijas neatkarība, ir atgūts valstiskums, Latvija ir atgriezusies attīstīto Eiropas valstu saimē, ir ES, NATO un OECD dalībvalsts.

"Taču Latvijas nācijas neizdzīvotā lieta ir pilnvērtīga nacionālās valsts situācija. Trešās atmodas rezultātā ir novērsts apdraudējums latviešu valodas pastāvēšanai un nācijas izdzīvošanai, taču nav notikusi iekšējā garīgā atmoda un nav sasniegta nācijas garīgā pilnveide," atzina eksperti.

Tāpat tika atzīts, ka, lai uzlabotu dzīvi Latvijā, radikālas pārmaiņas nav nepieciešamas, bet ir jāveic ikdienas uzdevumi.

Pirmais un galvenais uzdevums ir "jaunās paaudzes audzināšana, tostarp, jāspēj ierobežot pašlaik valdošā negatīvisma ideoloģija vidē, kas skar jaunatni". Savukārt politiskajā apritē ir jāatjauno divi jēdzieni: "valsts griba" un "valsts nācija". Šo uzdevumu kopumu var uzskatīt par ceturtās – garīgās atmodas pamatu, turklāt, tai jānotiek ne tikai Latvijā, bet plašāk – vismaz ES robežās.

"Ceturtajai atmodai ir jābūt kā evolūcijai, nevis radikālam procesam. Atmoda ir nacionāla parādība, saistība ar tautu, kas rada kvalitatīvas pārmaiņas. Lai atmoda notiktu, cilvēkiem ir jāmaina "pasūtījums" valsts varai un pašai sabiedrībai," vienojās eksperti.

"Taču pāri visam ir garīgā atmoda – Trešās atmodas laikā nepabeigtā procesa turpinājums," secināja eksperti, gan paužot bažas, vai "ir tādi spēki (Latvijā un ES), kas vēlētos īstenot jaunu atmodu".

Ar konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.