'Nežēlīga vienaldzība' – lasītāja sūdzas par mediķu liegumu atvadīties no mirstošā tēva  (139)

Sarmīte portālam "Delfi" atklāj, ka viņa ārsta profesiju uzskatījusi par svētu, kas izstaro tikai labo un gaišo. Tiesa, pēc notikumiem septembrī, kad mūžībā aizgāja viņas tēvs, viņas domas ir krasi mainījušās.

Viņa vēlas arī citiem izcelt, ka šoreiz runa ir tieši par mediķu attieksmi, kas viņu sāpinājusi līdz sirds dziļumiem.

"Es vēlos atmodināt mūsu ārstus un cilvēcīgo viņos," pēc notikušā teic Sarmīte, kura tā arī neatvadījās no sava mirstošā tēva.

"Tā ir nežēlīga vienaldzība, ārsts nedomā nemaz par to, kā pašam būtu, ja viņš nonāktu šādā situācijā. Ja tu nevari būt par ārstu, ko ciena citi, kas var pildīt savus pienākumus, tad nevajag strādāt šādā profesijā," pauž sieviete.

Sarmīte pati dzīvo un strādā Ventspilī, bet viņas dēls un arī tēvs – Rīgā. Kopā ar dēlu viņi pieskatījuši tēvu, devušies ciemos, palīdzējuši kā varējuši.

"Tēvs visbiežāk negribēja, lai viņu traucē. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kurš ārstus tuvumā negribēja laist," atzīst Sarmīte, uzsverot, ka arī pēdējā pārbaude pie mediķiem tēvam bijusi vien 2006. gadā. Pēdējos gados arī nekas nav liecinājis par nopietnām veselības problēmām – paaugstinātas temperatūras tēvam nav bijis, ēdis labi, tikai esot bijis vājš, ko Sarmīte saista ar viņa vecumu.

Šā gada 6. septembrī Sarmīte tēvam piezvanījusi, lai pateiktu, ka atbrauks ciemos pēc nedēļas. Viņas dēls tās pašas nedēļas sestdienā nav varējis sazvanīt savu vectēvu, tāpēc 10. septembrī no rīta aizbraucis uz vectēva dzīvesvietu. Tā kā viņš neesot cēlis domofonu, nolemts uzlauzt durvis. Sievietes tēvs tika atrasts gultā bezpalīdzīgā stāvoklī.

"Opis pa ceļam no tualetes bija nokritis. Viņš bija ticis līdz gultai," spriež sieviete, pieļaujot, ka tēvs vēl iepriekš bija rosījies arī virtuvē, jo tur bija svaigi pagatavota gaļa.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) mediķi atbraukuši ātri un operatīvi.

"Pateica, ka viņam ir pneimonija. Pats tēvs negribēja braukt uz slimnīcu, bet dēlam nācās viņu pierunāt," stāsta sieviete. 83 gadus vecais vīrietis tika nogādāts RAKUS Gaiļezera stacionārā.

Pēc meitas sacītā, 83 gadus vecajam vīrietim tās pašas dienas vakarā tika paņemtas asins analīzes. Ap pulksten 21.30 apstiprinājusies NMPD mediķu sākotnēji noteiktā diagnoze – pneimonija.

Sieviete atklāj, ka viņas tēvs pirms aptuveni pusgada slimojis ar pneimoniju. Toreiz ārstēšana nav bijusi gara – tēvs izārstēts trīs dienu laikā. "Ja pneimonija, tad es nomierinājos," 10. septembra notikumus atminas Sarmīte.

Jau 11. septembra rītā Sarmīte zvanījusi savam tēvam, bet viņš nav gribējis ar viņu runāt. Tajā pašā dienā slimnieka palātā ciemojies arī mazdēls, kurš pamanījis, ka vectēva seja bijusi šķība. "Dēls man teica, ka tēvam bijusi šķība seja, iespējams, varbūt insults," pieļauj Sarmīte.

Viņas dēls par vectēva veselības stāvokli runājis ar vīrieša ārstējošo ārstu–internistu Romanu Bočinu. "Ārsts dēlam teica, ka ir nozīmēta trīs dienu terapija, tad skatīsies kā būs tālāk. Tā nu mēs sapratām, ka opi izārstēs trīs dienu laikā," pauž meita, kura vēl pirmdienas vakarā esot zvanījusi tēvam, lai apvaicātos par veselības stāvokli. Tiesa, saruna neesot bijusi ilga, jo tēvs sacījis, ka esot labāk. Viņa piefiksējusi, ka tēvam sarunas laikā bijis klepus.

Otrdien, 12. septembrī, Sarmīte saņēmusi zvanu no dēla – viņam prasīts mammas mobilā tālruņa numurs, lai uzzinātu iepriekšējās vectēva diagnozes.

"Man zvanīja nevis vadītāja, bet ārsts Bočins. Es viņam pajautāju, vai mūsu saruna var pagaidīt, jo man tajā brīdī darbā bija svarīga sapulce. Viņš man pateica, ka – jā, nekas steidzams nav, tāpēc sarunu pārlikām par stundu," atminas Sarmīte.

"Es pēc stundas pārzvanīju – ārsts man pateica, ka pirms 15 minūtēm mans tēvs ir nomiris," apgalvo mirušā vīrieša meita.

Viņa uzreiz braukusi no Ventspils uz Gaiļezera stacionāru. Tur arī ārstam Bočinam pajautājusi, kāds bijis nāves cēlonis.

"Viņš man pateica – urīnceļu iekaisuma rezultātā iestājās asins saindēšānās un bija iestājusies sepse," apgalvo Sarmīte, kura tajā brīdī vairs neko neesot ārstam jautājusi.

Nākamajā reizē satikusi ārstu vien tad, kad uz slimnīcu braukusi pakaļ mirušā tēva mantām un dokumentiem.

"Tad es pajautāju ārstam, sakiet, lūdzu, kad jūs par šo diagnozi jau zinājāt?" stāsta sieviete. Ārsts viņai taisnojies, ka šī diagnoze bijusi zināma jau pirmās dienas vakarā, kad vīrietis tika ievietots ārstniecības iestādē. Pie tam viņam vēl bijusi pneimonija.

"Es nešaubos, ka ārsti izdarīja visu. Saprotu, ka cilvēks bija kritiskā stāvoklī, bet tīri cilvēciski paziņot to, ka cilvēks ir šādā stāvoklī, to taču varēja izdarīt," piebilst sieviete, "es dzīvoju Ventspilī, bet vismaz mazdēls, kurš dzīvo Rīgā, būtu ieradies."

Viņa pēc notikušā vērsusies arī pie slimnīcas nodaļas vadītājas, lai mēģinātu noskaidrot, kāpēc netika pateikta diagnoze un to, kāpēc ģimene netikusi informēta par tēva veselības stāvokļa pasliktināšanos.

Tiesa, vadītāja argumentējusi, ka viņiem "nevienam nav jāzvana". Arī pieņemšanā kabinetā viņa nevis pievērsusies Sarmītei un viņas dēlam, bet atbildējusi uz mobilā telefona zvanu un runājusi teju 10 minūtes par dažādiem darba jautājumiem. Sieviete un viņas dēls devušies prom no kabineta.

"Mans mērķis ir nevis kādu nomelnot vai izdarīt sliktu, bet atmodināt mūsu ārstos cilvēcīgo. Runa ir par attieksmi," vēlreiz atgādina Sarmīte. Viņa arī atklāj, ka par notikušo uzrakstījusi iesniegumu Veselības inspekcijai.