Aicinu vērot ziedus, gaismu, uzņemt skābekli un piedzīvot tikšanos – gan parastu, gan neparastu. Ziedi, kurus aplūkot, ir vēl nenosalušās rozes Tukumā un Tukuma Durbes pils dārzā.
Kad devos rudens pastaigā 9. septembrī, debesīs uz īsu brīdi parādījās dubultā varavīksne. Tādu varot redzēt reti, tā nesot laimi. Pie Tukuma var apskatīt visu paaudžu atbrīvotāju pieminekli. Māla kalnā apskatāma Latvijā reti sastopamo piramidālo ozolu birzs. Arī tie cenšas drūmo ainu iezīmēt ar savu asi roboto ozollapu zeltu.
Man personīgi mierinājumu parasti dod Tukuma Durbes pils apmeklējums. Majestātiskie skati no pils terases ir satriecoši. Šoreiz fotogrāfijā pamanīju arī noslēpumainu mirdzošu objektu apļa veidā. Kaut gan dabā to neredzēju. Zinātājs apgalvoja, ka apli veido pils lustru un kristālu vai arī neredzamas miglas sadarbības fenomens. Tomēr, kāpēc viens no objektiem it kā atdalās no apļa? Pils lustrai nav tāda veidojuma...
Muzejā uzzināju, ka savā laikā pils priekšā uz soliņa sēdējis pats Staļins ar Ļeņinu. Protams, skulptūras veidā. Par to liecina betona laukumiņš pils priekšā. To dabai un cilvēkiem vēl nav izdevies iznīcināt.
Ieguvu informācija, ka daļa no barona fon Rekes pārstāvjiem ir nošauti un apglabāta Tukuma Kalnu kapos.
Es devos turp un atradu lielu melnu akmeni ar tur apglabāto kritušo vārdiem. Nogalināti bez tiesas un aizstāvības. Proletariāta vārdā. Tur viņi guļ - visi deviņpadsmit. Jaunākajam no viņiem bija 27 gadi. Vecākajam – 76. Tur pieminēti vēl divi fon Rekes: Georgs un Vilhelms. Abiem ap piecdesmit gadu.
Skatījos, kā Latvijas Saeimas izmeklēšanas priekšā uzvedās Šlesers. Viņam un pārējiem, tā saucamajiem oligarhiem, derētu atcerēties, ka fon Rekes dzimtu sargāja dižciltība, kas toreiz nebija tukša skaņa. Baznīca, valsts ierēdniecība, policija un armija. Šodienas Latvijas oligarhu pusē nav gadsimtiem ilgā dižciltība. Viņus nesargā policija, armija un ierēdniecība.
Tautas dusmas var krāties gadiem ilgi. Var pienākt brīdis un apstākļi, kas iznīcinās visu šo uzpūtību, mantkārību un maldīgās domas, ka visus var uzpirkt. Viņiem par to būtu bijis jāpadomā, stāvot pie šī melnā akmens.
Vēl ieraugu vientuļu somu jēgera atjaunoto piemineklīti. Nu zināšu, ka, aizdedzinot svecīti pie savu vecvecāku kapiem, varu godināt arī tos karavīrus, kas aizbrauca uz Somiju un uzvarēja neuzvaramo Staļina armiju. Lai kā, bet savu valsti viņi nosargāja.
Somijas pilsētā Haminā vēl tagad piestātnē stāv sarkanā krāsā krāsotais velkonis "Helsinki". Ar šo kuģi kā kara trofeju no Liepājas aizbrauca somu karavīri, lai nosargātu savu tēvu zemi. Būtu labi, ja Liepājas bagātajam novadam atrastos līdzekļi un enerģija šo kuģi atvest atpakaļ uz Latviju kā dāvanu mūsu valsts pastāvēšanas simtgadei.
Manas pārdomas par cilvēku likteņiem pārtrauca kāda kustība Kalnu kapu krūmos. Neticēju savām acīm. Vecs lapsa kūmiņš tur kaut ko meklēja. Noslēpos aiz koka un sagatavoju fotoaparātu. Ieraudzījis mani, lapsas tēviņš, noliecis galvu, sāka nākt uz manu pusi. Turpināju fotografēt jau pustumsā. Tad lapsa apstājās un lēnā riksī devās prom. Lapsas rok alas. Negribās domāt, ka viņa tiek pie svaigi apraktiem aizgājējiem. Tukuma medniekiem šis jautājums būtu jāatrisina.
Te arī atbilde, kamdēļ šajos mēnešos vairāk jāiet laukā. Svaigs gaiss, lapu zelts un neparastas tikšanās jūs mierinās un uzlabos garastāvokli. Protams, labi draugi, vairāk gaismas un šokolāde ar kafiju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
