Katras mazākumtautību skolas gatavība pāriet uz mācībām latviski jāvērtē individuāli, uzsver Aldermane  (76)

"Ja runājam par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā mazākumtautību skolās, vienīgais, kas mani satrauc, ir pedagogu sagatavotība. Ja man būtu iespēja noteikt, kā mazākumtautību skolās notiks pāreja uz mācībām latviešu valodā, es strikti nenoteiktu datumu, kad tas ir jāizdara visā valstī. Latvija ir ļoti daudzveidīga un dažāda," uzsver Aldermane.

Pēc Aldermanes domām, Rīgā būtu jādod ilgāku laika periodu un brīvas rokas pašvaldībai, lemjot par pāreju uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās. Galvenais, kas jāņem vērā, ir skolotāju latviešu valodas zināšanu dziļums. Viena lieta, vai skolotājs var uzrādīt valsts valodas prasmes apliecību, cita lieta, cik tīra un literāri pareiza ir viņa latviešu valoda. Viņasprāt, perfekta latviešu valoda ir nepieciešama divām profesijām - skolotājiem un žurnālistiem, no kuriem mācās sabiedrība.

Aldermanei ir bažas, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā valdības noteiktajā datumā daudzviet var radīt problēmas kadru trūkuma dēļ. Vēl jo vairāk problēmas var rasties tāpēc, ka vienlaikus notiks pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību. Skolotājiem būs pilnīgi perfekti jāzina latviešu valoda ne tikai savā priekšmetā, bet vēl vismaz divos vai trijos mācību priekšmetos.

Situācija skolotāju sagatavotības jomā ir ļoti dažāda, atzīst Aldermane. Ir vecāka gada gājuma skolotāji cittautieši, kas pilnīgi perfekti runā latviešu valodā. Jaunie skolotāji, kas atnāk uz skolām pēc augstskolas beigšanas, paši jau skolā ir mācījušies bilingvāli. Lielākā daļa jauno skolotāju ir gatavi pasniegt savu mācību priekšmetu latviešu valodā. Bet mēs labi zinām, kāds ir iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs. Procentuāli liela daļa Rīgas pedagogu ir jau cilvēki cienījamos gados.

Jautāta, vai daļa mazākumtautību skolu pedagogu vēl aizvien ir ar padomju pārliecību, Aldermane atbild, ka neņemtos to tik kategoriski apgalvot. Viņa neesot šādu pārliecību dzirdējusi, lai varētu apliecināt, ka tāda mazākumtautību skolās pastāv. Varbūt tāda pārliecība daļai pedagogu ir, bet tā ir iekšēja. Pedagogi to neatļaujas paust atklāti. Domāju, ka lielākā daļa pedagogu aizvadītajos 25 gados ir pieņēmusi savus darba uzdevumus un cenšas tos godprātīgi pildīt. Mazākumtautību skolās klasēs ir skolēni ar dažādu pārliecību, kāds var aiziet mājās vai pie skolas vadības un pastāstīt, kādus uzskatus klasē klāstīja pedagogs.

Radioraidījumā "Krustpunktā" kāda krievu tautības mamma apgalvojusi, ka viņas bērnam latviešu bērnudārzā audzinātāja esot pateikusi, ka "mēs krievus vienalga izdzīsim no Latvijas". Ja tā ir taisnība, tādas lietas ir momentā jāpārtrauc - vecākiem jāiet pie iestādes vadītāja un jāziņo arī Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentam, uzsver Aldermane.

Diezgan liels skaits bērnu no krieviski runājošām ģimenēm startē uz labākajām latviešu ģimnāzijām. Šo ģimnāziju direktori un skolotāji saka, ka šie jaunieši pieliek lielas pūles, bet 11.klasē jau apsteidz mūsu "bāleliņus". Viņi cīnās par to, lai iegūtu labu izglītību, varētu studēt, lai viņiem būtu brīvs un atvērts darba tirgus. Ļoti bieži tieši šie jaunieši darba tirgū ir ļoti pieprasīti, jo viņi ir apguvuši vismaz divas svešvalodas, nerunājot jau par valsts valodu. Viņi ir pieraduši cīnīties par sevi un savu nākotni vairāk nekā tie, kam viss tiek iedots rokās.

Izglītības jomā kreisie politiķi cīnās par savām idejām, nacionāli noskaņotie labējie politiķi - par savām, tostarp arī pret krievu valodas lietošanu. Šī cīņa nav vērsta uz pozitīvu rezultātu. Vismazāk tiek domāts par to, ko šīs cīņas rezultātā iegūst bērni un Latvijas sabiedrība kopumā, uzskata Aldermane. "Es jau nemaz nerunāju par ļaunumu, ko šī savstarpējā cīņa nodara sabiedrības saliedēšanai. Cilvēkam, kuram tiek dota tribīne un kurš pasaka kādu daļai cilvēku aizskarošu frāzi, jāatceras, ka vārds ievaino dziļāk nekā sitiens. Nacionāļu cīņa reizēm ir pilnīgi bezjēdzīga, piemēram, par Latvijas pilsonības nepiešķiršanu jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem, " norāda Rīgas domes pārstāve.