'Delfi' izmēģina: 99 kilometri 18 stundās – skaudrs valsts svētku pārgājiens  (5)

Biedrības "Piedzīvojuma gars" rīkotais pārgājiens "99/18 Gājiens par godu Latvijai" ir ikgadējs pasākums, kas notiek jau sesto reizi. Vienīgā atšķirība, ka kilometru daudzums ir atkarīgs no attiecīgā gada Latvijas Republikas gadu skaita – pērn tie bija 98 kilometri, bet nākamgad – 100 kilometri.

Izvirzītais mērķis, kas visu padara sarežģītāku, ir pievarēt šo attālumu 18 stundās. Izklausās traki? Tā arī ir! Par to pārliecinājos uz savas ādas un kājām. Lai viss nebūtu tik ļoti drūmi, 18 stundu kontrollaikam klāt nāk vēl divas papildu stundas, bet, kā atzina organizatori, – sagaidīti tiek visi, kas finišē līdz dienas beigām.

Ideja par šādu pārgājienu kā apliecinājumu mīlestībai pret Latviju radās 2012. gadā, kad divi "Piedzīvojuma gara" biedri nolēma noiet 94 kilometrus (toreizējais Latvijas gadu skaits) 18 stundās, jo šis cipars ir Latvijas dibināšanas datums, stāsta pārgājiena koordinators Viesturs Lūsis.

Toreiz nevienam no abiem gājējiem izvirzīto mērķi īstenot neizdevās, taču ideja aizrāva, un jau nākamajā gadā ar viņiem kopā no Brīvības pieminekļa pakājes 18. novembrī startēja vēl 14 cilvēki, no kuriem trīs pievarēja 95 kilometrus un 18 stundu laikā atgriezās pie pieminekļa.

Paveiktais daudzus tā iedvesmoja, ka tika nolemts pārgājienus turpmāk rīkot publiskus, pieejamus ikvienam. 2014. gadā 96 kilometru gājienā no 20 dalībniekiem finišēja divi, bet jau nākamajā gadā dalībnieku skaits bija gandrīz 80, no kuriem mērķi sasniedza septiņi, atklāj Lūsis.

Sprediķis un strēlnieku ierakumi

Šī gada pārgājiena maršruts sākas Piņķos, apvijas apkārt visam Tīreļpurvam, šķērso Valgundi, Olaini un Jaunmārupi un noslēdzas Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa. Ar Latvijas vēsturi saistīta simbolisma netrūkst – reģistrēšanās un starts ir Piņķu baznīcā, kur pirms došanās ceļā tiek deklamētas rindas no Aleksandra Čaka "Mūžības skarto" poēmas "Sprediķis Piņķu baznīcā":

Savukārt maršruts vijas pa latviešu strēlnieku cīņu vietām, pat pa ierakumiem, kas izgaismoti ar svecītēm, un noslēdzas pie Brīvības pieminekļa, kura pakājē 18. novembra vakarā valda svētku atmosfēra.

Pārgājiens sākas līdz ar svētku dienas – 18. novembra – iestāšanos pulksten 0.00. Visai ērti sekot kontrollaikam – lai iekļautos 18 stundās, jāfinišē līdz pulksten 18.00. Jāatzīst, ka pērn, kad pirmo reizi dzirdēju par šo pasākumu, man tas nešķita reāli, tāpēc nemaz neapsvēru iespēju piedalīties. Taču šogad nolēmu startēt, uzzinot, ka cilvēki arī ar daudz īsākām kājām ir spējuši distanci pievarēt 20 stundās.

Trase ir marķēta ar baltām bultām un svecēm, kas norāda virzienu un pagriezienus. Marķējums ir pārsvarā saprotams un pamanāms, tāpēc liela vajadzība pēc līdzi dotās kartes un savām navigācijas ierīcēm nerodas. Maršrutā izmantotas vairāk nekā 450 sveces, norāda pārgājiena organizatori.

Nedaudz virs 60 dalībnieku grupa ar galvas lukturīšiem un atstarojošām vestēm jau pirmajos kilometros izstiepjas garā "desā". Pamazām nostabilizējoties katra komfortablajam ātrumam, dalībnieki sadalās pa grupiņām, pāriem vai iet vienatnē. Pirmo 20 kilometru laikā paspēju parunāt un pat kopā padziedāt ar dažādiem cilvēkiem, ar kuriem kādu laiku sanāk paiet kopā.

Uzzinu, ka ne visi nākuši ar mērķi pievarēt pilnu distanci, bet gan noiet kādu noteiktu vai maksimāli iespējamu kilometru skaitu. Daļa cilvēku pārgājienā dodas ne pirmo reizi un vēl nekad nav to pieveikuši visā garumā.

Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka distanci pieveic ne tikai tehniski un fiziski labāk sagatavotie, bet tie, kuri gatavi 18 stundas pavadīt cīņā ar sevi un šajā cīņā uzvarēt, stāsta pasākuma koordinators Lūsis. "Šis gājiens ir cīņa pašam ar sevi, saviem dēmoniem un savu slinkumu," viņš pauž, norādot, ka motivācija uzvarēt katram ir sava.

Trasē aptuveni ik pa 20 kilometriem ir izvietoti pieci kontrolpunkti, kur jāsaņem žetons, var paēst, sasildīties, papildināt ūdens krājumus un saņemt atbalsta komandas uzmundrinājumus. Tāpēc pašam somā jānes tikai sev komfortablais lietu minimums, kas nu kuram, bet sausas zeķes noder un puslitrs ūdens ir pat obligāts.

Kontrolpunkti ir vilinoša un ērta iespēja izstāties. Kad ir sakrājušies vairāki kandidāti, organizatori tos aizvizina atpakaļ uz Rīgu, vajadzības gadījumā savācot arī tos, kuri palikuši kaut kur pa vidu starp punktiem.

Pirmajā kontrolpunktā Ložmetējkalnā apkopju pirmās starp kāju pirkstiem uzberzās tulznas, un pēc nelielas atelpas un banānu uzņemšanas var doties tālāk ceļā. Viens no veidiem, kā cīņu ar sevi padarīt vieglāku, ir atrast kādu līdzīgā ātrumā ejošu domubiedru. Tā pirmajos 20 pārgājiena kilometros iepazinu 38 gadus veco bezvadu maršrutētāju tirgotāju Mārtiņu, kurš ir apņēmies noiet visu distanci un vēl iekļauties 18 stundās.

Valgunde, Olaine, Jaunmārupe

Maršruts no meža ceļiem drīz aizvijas pa takām, ir jāšķērso daži grāvji un jāapiet applūduši ceļa posmi un purvainas vietas, kas samazina vidējo iešanas ātrumu. Sarežģītu posmu gan nav daudz, un turpmāk jau var līdz pat galam daudz drošāk soļot pa stabiliem ceļiem.

Ceļā uz trešo kontrolpunktu panākam Pāvelu. Viņš pastāsta, ka priekšā ir vēl četri cilvēki un starp pirmajiem trim notiekot sīva cīņa – uz ātrumu, nevis vienkārši noiešanu. Drīz visi trīs panākam vēl vienu gājēju, kurš gan izrādās visai nerunīgs un sarunās neiesaistās, bet labprāt turpina ceļu kompānijā.

Pēc otrā kontrolpunkta Valgundē, kur sadzeramies tēju, paēdam zupu un uz īsu brīdi atbrīvojam kājas no apaviem, rit gājiena septītā stunda, un, ejot gar briežu dārziem, sāk parādīties rītausma. Laikapstākļi, starp citu, trāpījās lieliski – skaidras debesis ar spožām zvaigznēm un mazs saliņš, par ko liecināja aizsalušās peļķes un apsarmojusī zāle..

Kad mēroti jau aptuveni 50 kilometri un šķiet, ka dalībnieku izkārtojumā nekādas pārmaiņas vairs nav iespējamas, mūs ar Mārtiņu pirms trešā kontrolpunkta skriešus panāk divi jaunekļi. "Pamēģinājām paskriet, lai atpūtinātu kājas no iešanas, un palīdz," stāsta viens no puišiem, skaidrojot savu taktiku pārmaiņus skriet un iet. Kontrolpunktā Gundars un Endijs lieki nekavējas un acumirklī ir jau prom.

Arī mēs saēdamies soļanku un citus labumus, pārvelkam zeķes un dodamies tālāk. Jāatzīst, ka iešanas ātrums jau krītas. Pamazām liek sevi manīt arī tas, ka gulēts nav kopš nakts uz piektdienu. Tomēr izstāties neviens vēl negrasās.

Pamatīgākas pārdomas par dzīvi sāk uzmākties ceturtajā kontrolpunktā Olainē. Pēc apsēšanās un zābaku novilkšanas celties vairs nemaz negribas, un tas arī nav tik vienkārši... Distancē pavadītas jau 12 stundas, un atkal pārsteigums – pa Olaines Jauniešu centra durvīm, kur izvietots kontrolpunkts, ieveļas aizelsies jaunietis Reinis.

Arī viņš ir nonācis pie atziņas, ka pārmaiņus iešana un skriešana esot laba taktika, un piedevām ir stingri apņēmies iekļauties 18 stundu kontrollaikā. Reinis piedāvā arī mums tālāk doties pusskriešus. Mums ar Mārtiņu skriet galīgi nav prātā. Jau domājam, ka vispār būtu labi, ja finišētu līdz astoņiem vakarā – 20 stundu kontrollaikā.

Posmā līdz nākamajam pieturas punktam Jaunmārupē uzlīst vienīgais lietutiņš visa pārgājiena laikā. Par laimi – īsi. Spriežam, ka ar laikapstākļiem ir paveicies. Pie sāpošajiem kāju muskuļiem un noguruma slapjas drēbes nebūtu labs palīgs. Pērn esot lijis gandrīz visu nakti. Arvien biežāk jādomā par to, kāpēc gan bija jāpiesakās šim pasākumam un tagad jācieš tādas mocības.

Pie paša Jaunmārupes kontrolpunkta atkal satiekam Reini – izrādās, viņš ir pamanījies nomaldīties, un ar visu skriešanu pēdējo atpūtas vietu sasniedz reizē ar mums. Kājas jau sāp pamatīgi un, kad apstājamies, tās ātri paliek stīvas, tomēr pēc īsas pauzes izkustamies un lēni dodamies pievarēt pēdējos aptuveni 17 kilometrus līdz Rīgas centram.

Reinis paliek vēl atpūsties, taču jau ap lidostu mūs atkal panāk. Viņš joprojām apliecina gatavību finišēt 18 stundās un iesaka to pašu darīt arī mums. Mēs ar Mārtiņu esam skeptiski par savām spējām to izdarīt un turpinām savā tempā. Secinām, ka Reinim savos 20 gados ir gan pamatīga apņemšanās, gan izturība to izdarīt. Mēs – kungi ceturtajā gadu desmitā – tādam jaunības maksimālismam līdzi turēt nemēģinām.

18. novembra pārgājienos piedalās pārsvarā 20 līdz 40 gadus veci cilvēki, taču ir bijuši arī padsmitnieki un par 65 gadiem vecāki dalībnieki, portālam "Delfi" atklāj Lūsis.

Pēdējās mokas līdz uzvarai

Nākamie kilometri atmiņā palikuši kā grūtākie visā pārgājienā. Uz katra soļa sāpošas kājas, pārgurums un no negulēšanas dulla galva. Turklāt maršruts seko pa Stīpnieku ceļu – pilnīgi taisnu un gaužām neinteresantu pelēcīgu posmu. Un arī nogriešanās uz Kantora ielu Mārupē nekādu pestīšanu nesniedz – tie ir vēl trīs kilometri pilnīgi taisna nogriežņa, kas, ņemot vērā mūsu fizisko un emocionālo stāvokli, līdzinās spīdzināšanai. Tagad zinu, kura iela Rīgā kādu laiku būs mana antifavorīte.

Sasniedzot Mārupīti, šķiet, ir pazudušas maršruta norādes, un kādu laiku pētām karti, lai saprastu, kur tagad jādodas. Un – tavu brīnumu! Atkal satiekam Reini. Viņš joprojām nav zaudējis apņēmību finišēt līdz 18 stundām un atkal piedāvā to pašu mums. Nē, nē, mēs nospriežam, iesim, kā varam, bet neskriesim.

Turpinot ceļu gar Mārupīti un sajūtot finiša tuvumu, arī iet kļūst vieglāk. Mārtiņš viedtālrunī aplūko karti un secina, ka atlikuši vien četri ar astīti kilometri. Laiks līdz sešiem – tieši stunda. Uzreiz saprotam, ka tomēr Reinim ir taisnība un varam vēl iekļauties 18 stundās. Tālāk seko apbrīnojamās ķermeņa mobilizācijas spējas – kāju sāpes aizmirstas un sākam iet, cik vien ātri spējam. Pirms mirkļa tāds temps vēl šķita neiespējams.

Pirms Akmens tilta panākam jau krietni sagurušo Reini un tālāk ejam visi kopā. Nu labi – Mārtiņš pa priekšu un pārējie mēģina turēt līdzi viņa nenormālajam tempam. Pēdējais posms cauri svētku svinētāju pūļiem Vecrīgā, un beidzot sasniedzam Brīvības pieminekli. Turklāt labāk par cerēto – 17 stundās un 35 minūtēs!

Tas šķiet neticami, bet 99 kilometri ir pievarēti kontrollaikā. Ir diezgan liela pārliecība, ka to nespētu izdarīt, ja ne cīņu biedri Mārtiņš un Reinis, kas neļāva atslābt un zaudēt ticību, ka tas ir iespējams. Tāpat lieliskais pasākuma formāts, labā organizētība un pozitīvā rīkotāju attieksme.

Izrādās, šogad visu distanci ir pieveicis rekordliels dalībnieku skaits – 21 no kopumā 61 startējušā. Līdz šim visu distanci finišējušo skaits parasti ir bijis līdz 10% no kopējā gājēju skaita. Trīs dalībnieki šogad sasniedza jaunu trases rekordu: Jānis Bērziņš finišēja pēc 14 stundām un 50 minūtēm, bet Elvīra Laizāne un Vivita Ruņģe pulksten 15.25.

Līdz 18 stundu kontrollaikam finišēja vēl pieci gājēji, bet astoņi dalībnieki iekļāvās 20 stundu kontrollaikā līdz pulksten 20.00. Līdz dienas beigām Brīvības pieminekli sasniedza vēl pieci gājēji. "Tas nenozīmē, ka viņu veikums būtu mazāk vērā ņemams, jo galvenais ir piedalīties – iet par Latviju un uzvarēt savu iekšējo cīņu," motivē Lūsis.

Ja trases pēdējā trešdaļā, cilājot sāpošās kājas un cīnoties ar nogurumu un negulēšanu, šķita pilnīgi skaidrs, ka ir pamēģināts un pietiek – nākamgad vairs nestartēšu, tad jau pēc dažām dienām, kāju sāpēm rimstoties, domas kļūst pielaidīgākas. Bija taču interesanti, varbūt tomēr būtu skaisti noiet 100 kilometrus Latvijas simtgadē?

"Piedzīvojuma gars" nākamā gada pārgājienu "100/18 Gājiens par godu Latvijai" cer padarīt par apmeklētāko un labāk organizēto līdz šim un pasākumam piesaistīt arī ultramaratonistus.

"Gribētos, lai tā kļūst par skaistu tautas masu tradīciju, ka valsts dzimšanas dienā izejam ārā un apskatām to," nākotnes plānus ieskicē biedrības pārstāvis Lūsis.