Par bēgšanu no PSRS draudēja nokļūšana psihiatriskajā slimnīcā, kur atsevišķos gadījumos par šo pārkāpumu noteikta diagnoze "lēni progresējoša šizofrēnija", minēts Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas pētnieka Ginta Zelmeņa publikācijā "20. gadsimta astoņdesmito gadu nepolitiskie noziegumi okupētajā Latvijā un VDK".
Tāpat publikācijā Zelmenis norāda, ka, lai arī nereti nav pamata bēdzējus tiešā veidā uzskatīt par politiski represētajiem, taču viņu veiktais "noziegums" faktiski bijis tiešas sekas šādiem aizliegumiem, proti, PSRS vadības politikai.
"Likumsakarīgi rodas jautājums – vai pamatoti likums "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" politiski represētā statusu neattiecina uz bēdzējiem?" publikācijā vaicā vēsturnieks.
No Latvijas bēga dažādu tautību ļaudis
Faktu, ka no Latvijas teritorijas vairāk vai mazāk regulāri kāds mēģināja nelegāli nokļūt ārzemēs, pamatā noteica tās ģeogrāfiskais stāvoklis. Baltijas jūras piekraste bija PSRS ārējā robeža, un relatīvi tuvu atrodas Zviedrijai piederošā Gotlandes sala. Rezultātā, kā secina pētījuma autors, no Latvijas teritorijas uz ārzemēm mēģināja bēgt ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet laiku pa laikam bēgt gribētāji ieradās arī no citām PSRS republikām.
Viņš izpētījis, ka populārākie bēgšanas veidi astoņdesmitajos gados bija šādi – pirmkārt, cilvēki mēģināja ar kādu peldlīdzekli no Kurzemes piekrastes nokļūt Zviedrijā, otrkārt, citi mēģināja Rīgas vai Ventspils ostās nemanīti uzkāpt uz kāda kuģa un tad ar to nokļūt ārzemēs, treškārt, jau retāki bija gadījumi, kad kāds mēģināja aizdzīt lidmašīnu un ar to aizlidot uz ārzemēm.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
