Dzejnieks Jānis Rokpelnis sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK). Intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" viņš skaidro, ka tā laika apstākļos jutis absolūtu naidu pret čekistiem.
"Manī bija tradicionālais, absolūtais naids pret čekistiem un komunistiem, un mani tuvākie draugi bija Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks. Bet es gribu pastāstīt, kā sākās mana krišana. Kopš 1981. gada strādāju laikrakstā "Literatūra un Māksla", kur galvenais redaktors bija Jānis Škapars. Mēs bijām stipra komanda. Kad notika Škapara kārtējā vajāšana, bija runas par to, ka avīzē ir pārāk maza partijas organizācija. Škapars iesauca mani kabinetā un teica: "Stājies!" Zemtekstos sapratu, ka tas ir vienīgais veids, kā aktīvi sabiedriski darboties," intervijā stāsta Rokpelnis.
"Bet tur taču vajag trīs rekomendācijas, un man tādu draugu – komunistu – nav. Škapars saka: es došu rekomendāciju. Škapars piezvanīja Arvīdam Grigulim, mana tēva draugam un čekas loceklim. Grigulis saka: es viņu nepazīstu! Piezvanīja arī Imantam Ziedonim, kurš deva man rekomendāciju, lai es iestātos Rakstnieku savienībā. Ziedonis arī atbild, ka mani nepazīst. Škapars tomēr pielauza abus. Tas man bija liels darījums ar sirdsapziņu... 1985. gadā cekas sekretārs Anatolijs Gorbunovs ņēma nost no amata Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Juris Miļevskis, VDK virsnieks, radošo un preses darbinieku kurators, lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars," tā laika notikumus atceras Rokpelnis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
