Juris Bogdanovs: 'VDK maisi' un 'gaismas uzvara pār tumsu'  (113)

Ir skumji skatīties uz visu šo cirku, ko tā radītāji piedāvā kā "labo un godprātīgo" tiesu pār "sliktajiem un negodprātīgajiem"...

Lai šo tematu saprastu, ir jāsaprot ļoti plašs jautājumu spektrs, kas palīdzētu vispār izprast, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Un tad jau var izrādīties, ka par melnu uzskatītais vispār nav melns, bet tas, kas sevi sauc par balto un atmaskotāju, nemaz nav labāks par to, kuru tas apsūdz. Un vislielākā problēma ir tajā, ka šāda iztirzāšana ne tikai neko labu nedos sabiedrībai, bet pat radīs jaunas problēmas.

Diemžēl, lai šo procesu bezjēdzīgums un pat kaitnieciskums kļūtu saprotams katram, mums būtu jāizrunā ārkārtīgi plašs jautājumu loks, kas attiecas uz cilvēka prāta dabu jeb psiholoģiju apvienojumā ar to, ko mēs varam saukt par propagandu. Un mums šādas iespējas to iztirzāt nav. Diemžēl.

Mēs to varam izdarīt, šīm lietām pieskaroties tikai īsumā un virspusēji.

Tātad – mēs dzīvojam pasaulē, kur valda šis absolūti idiotiskais nosacījums – lai pasauli izveidotu labāku, visiem "labajiem" ir jāapvienojas un jāiznīcina (arī ar psiholoģiskām metodēm) visi "sliktie"... Problēma sākas tajā brīdī, kad mēs apzināmies, ka mums ikvienam ir ārkārtīgi individuāla un tikai mums raksturīga izpratne par to, kas ir labs vai ļauns. Un saskaņā ar to mēs arī rīkojamies...

Turklāt, ja varam pārfrāzēt teicienu par labajiem, kuriem jānogalina sliktos, tad šis "maisu cirks" izklausītos šādi: iesim un "nostukačosim stukačus"... Tas ir turpinājums jau labi zinājamam "grabj nagrabljennoje" (laupam nolaupīto!).

Morāle ir tāda, ka tizlību mēs ārstējam ar identisku tizlību, un pat neapjēdzam, ka to darām. Mums nav smadzeņu, lai radītu ko tādu, par kura daļu un kurā piedalīties gribētu ikviens. Toties mums ir gan "labie", gan "ļaunie", kuri kaut kādas neizskaidrojamas burvestības dēļ pasauli uzlūko un rīkojas identiski. Gluži kā PSRS laikā. Ja kādam ir smagas paģiras no alkohola, tad viņa zāles ir vēl viena alkohola deva. Es patiesām nesaprotu, kāpēc mēs saucam sevi saucam par Homo sapiens, ja mūsos nav nekā tāda, lai mēs būtu to pelnījuši.

Ir jautājumi, kuros mēs spējam rast kopīgu valodu ar kādu citu cilvēku grupu, ir jautājumi, kuros mēs paliekam vieni ar savu izpratni. Un, dzīvojot šādā pasaulē, tas patiesībā nozīmē tikai vienu – šai pasaulē nekādas izpratnes par to, kas ir kas, vispār nav un ir tizli un pat nelietīgi, ja kāda valdošā grupa sāk tiesāt kādus citus no cita laikmeta... Jā, tieši tā – PSRS laiki ir pilnīgi cits laikmets.

Tikpat labi ar šodienas skatījumu mēs varētu sākt tiesāt un nosodīt arī kaut kādus "cilšu laikus", kad dažādas Latvijā dzīvojošas ciltis karoja savā starpā un, ļoti iespējams, sadarbojās ar citām, lielākām varām, lai nosargātu sevi un savu pastāvēšanu utt., tāpēc mēs viegli varētu pasludināt kādu no šīm ciltīm un tās pēcnācējus par neliešiem un nodevējiem. Un tad uzsākt "taisnīgās tiesas procesus"... To darot, mēs neiedziļinātos nekādos apstākļos un tā laika pasaules uztverē, kuru mēs pat nemaz nevaram zināt. Jā, tieši tikpat stulbi manās acīs ir šie maisu atvēršanas pasākumi un to publiskošana.

Mums liekas, ja reiz tas ir noticis salīdzinoši nesen, tad jau mēs skaidri zinām, kas notika, ka tas vai šis ir pie kaut kā vainīgs, turklāt mums ir neapgāžami fakti par to. Un lai viņš pats pierāda, ja domā, ka tas tā nav. Bet nekas šajā pasaulē nav tik vienkārši.

Krievu zinātnieks Lomonosovs bija patiešām spēcīgs domātājs. Bet viņš pasaulei atstāja izteicienu, ko "maldu patiesības" un "maldu taisnības meklētāji" izmanto vēl šodien kā atrunu, ka viņu "medības" ir tieši tas, kas mums visiem ir vajadzīgs... Bet patiesībā šis izteiciens ir kaitīgs ikvienai tautai, kas tam seko. Lomonosovs esot teicis tā: "Tautai, kas nezina savu pagātni, nav nākotnes." Es tam pilnībā nepiekrītu un šādu domāšanu uzskatu par kaitniecisku pašai tautai.

Iespējams, ka daudzi šobrīd neziņā sarauc pieri, cenšoties saprast, kā gan šāda atziņa var būt kaitnieciska pašai tautai. Un tas tikai apliecinās, ka mēs esam ārkārtīgi saauguši ar šo Lomonosova atziņu. Mums to kā patiesu pieeju ir skandinājuši, sākot jau no skolas sola, kā arī medijos tik daudzus gadus (labākajās Hitlera un Gēbelsa propagandas teoriju tradīcijās – turpini atkārtot vienus un tos pašus melus, līdz beigu beigās viņi tam noticēs...), ka mēs nemaz neapzināmies, ka esam nozombēti tam un ka piekrītam šim redzējumam nevis tāpēc, ka tas būtu loģiski, bet gan tāpēc, ka ar mums ilgstoši ir veiktas manipulatīvas darbības un mēs esam kļuvuši kā noburti šo stāstu atreferētāji... Patiesība par vēstures mācīšanos ir tikai viena – mēs to it kā mācāmies, lai neatkārotu vecās kļūdas, bet patiesībā neviens nekad un neko no tās nav mācījies... Jo mācīties ir viena lieta, kamēr raganu medības un izpratne par to, kas un kāpēc notika, ir kas pavisam cits. Raganu medības tikai apliecina, ka neviens neko nav iemācījies no vēstures.

Paskaidrošu pamatīgāk.

Visas varas ir kādai cilvēku grupai izdevīgas un kādai citai neizdevīgas. Visu varu gadījumā pie varas esošie apspiež tās kritizētājus un citu risinājumu piedāvātājus. Tā tas bija PSRS laikā, un tā tas ir arī tagad. Un visas varas atriebjas..., ja tām izdevies otrus pārspēt... Un tieši tas notika PSRS laikā, un tieši tas notiek šobrīd.

Tautai, kas dzīvo pagātnē, nav nākotnes. /Juris Bogdanovs/

Šāda pagātnes izķidāšana var būt noderīga, bet tikai un vienīgi tad, ja tas palīdz izprast cilvēka dabu un uz iegūto zināšanu pamata būvēt labāku nākotni visiem attiecīgajā valstī. Pilnīgi noteikti tas, kas notiek šobrīd – ar tā sauktajiem čekas maisiem –, tāds nav. Tā ir atriebība un "taisnās tiesas" spriešana, savas varas demonstrēšana, sodīšana caur kaunināšanu utt.

Ja kāda tauta iet šādu "atriebības ceļu", ko tā sauc par taisnīgumu, tad tas tikai pierāda, ka tai nav zināšanu un vērtību izpratnes, lai būvētu kaut ko jaunu, labāku un paliekošu, ap ko apvienoties visiem, un ka tā nesaprot, kā darbojas cilvēka prāts. Nu ko, viņi saka – uzzināsim, nosodīsim un kaunināsim tos, kas ir tajos maisos...

Vairākums "valdošo viedokļu veidotāju" uzskata, ka tas ir bijis ikviena pienākums – izrādīt pretestību padomju varai. Un, ja viņš to nedarīja, tad automātiski ir tautas ienaidnieks, nemaz nerunājot par situāciju, ja būtu sadarbojies ar to.

Gribu piedāvāt savu skatījumu uz priekšstatu, ka tie, kas sadarbojās ar PSRS varas iestādēm, pēc definīcijas ir nodevēji, "stukači" un nelieši. Stāstīšu no savas pieredzes par tiem laikiem.

Manā ģimenē nebija nekādu antipadomju noskaņojumu. Uzaugu PSRS laikā pilnīgi apolitiskā vidē. Nezināju pilnīgi neko nedz par brīvo Latviju, nedz par pasaules sadalīšanas centieniem starp lielvarām, nedz par slepenajiem dienestiem. Un tas mani arī neinteresēja. Politnodarbības visu līmeņu skolās tajā laikā, kad mums bija jāzina par to, kāda veida raķetes kuram ir, kā tās sauc un kur tās tiks raidītas vajadzības gadījumā, bija man ārkārtīgi neinteresants temats, uz ko nespēju koncentrēties, jo tas patiešām bija garlaicīgi. Manā mazajā pasaulītē nebija vietas nedz raķetēm, nedz politikai, nedz jebkam citam, saistītam ar to.

Pirmā informācija par šādu dienestu pastāvēšanu mani sasniedza, kad PSRS jau bruka un tas tika daudzviet publicēts. Bet arī tad tādi vārdi kā drošības dienesti, VDK un tamlīdzīgi, arī CIP un FIB, man bija tikai vārdi, kas pastāvēja tikai kino. Man nebija reāla priekšstata nedz par to apmēriem, nedz ietekmi. To, kā tie strādāja un turpina strādāt, un viņu ietekmi es savā dzīvē sāku apjaust tikai daudz, daudz vēlāk. Manā apziņā tas viss šķita kā tāda ārpus planētas sazvērestības teorija, kam nav nekāda sakara ar realitāti.

Patiesībā man nebija arī nekādu pretenziju pret PSRS. Kā cilvēkam, kas nācis no apolitiskas vides, kuram pastāvošā iekārta ir vienīgā pieredze par realitāti un kuram skolā nepārtraukti stāstīja, cik jauki ir dzīvot PSRS, kuram nebija pat aptuvenas nojautas, kā dzīvo citi cilvēki citās valstīs (un arī nemaz neinteresēja), man tas viss likās pilnīgi normāli. Es nekad arī nedomāju, ka kaut ko vajag mainīt. Vienkārši dzīvoju, un viss.

Kāpēc par to stāstu?

Ja mani tajā laikā būtu uzrunājuši cilvēki, kas sevi dēvē par šādu dienestu pārstāvjiem, man nebūtu nekādu emociju un izpratnes par vai pret viņiem un, sevišķi tajos laikos, es patiešām ticētu, ka viņu nodomi ir labi un ka viņi ir tikai kā tādi "labu nodomu vadīti darītāji un novērotāji". Man neviens nekad nemācīja, ka ir sliktie, kuriem nevar ticēt, un labie, kuriem var un vajag ticēt. Man pastāvēja tikai cilvēki. Kas likās labi, ar tiem bija patīkami atrasties kopā sabiedrībā, kas likās slikti, no tiem turējos pa gabalu, cik nu tas bija iespējams.

Manas apziņas pasaulē, kādu es to redzēju toreiz (kas tagad arī pašam šķiet ārkārtīgi naivi), nebija nekāda sadalījuma labajos un ļaunajos, tajos, ar ko man un "visiem kārtīgiem cilvēkiem" ir jāturas kopā, un tajos, pret ko "visi kārtīgie cilvēki" cīnās ar visiem pieejamiem līdzekļiem... Ja kāds man teica, ka viņam ir vislabākie nodomi, es tam arī ticēju.

Pieļauju, ka tā tas varētu būt bijis arī daudziem, kas it kā sadarbojās ar čeku. Vai vismaz tā tas varētu būt bijis ar viņiem šādas sadarbības sākumā. Protams, šiem cilvēkiem informācijas varētu būt bijis daudz vairāk nekā man, tāpat kā viņu realitātes uztvere par to, kādi ir kuru cilvēku nodomi, varēja būt plašāka. Vismaz pēc kāda laiciņa. Bet, kad kāds jau bija ievilkts, pieļauju, ka viņam nebija ceļa ārā no turienes.

Tagad parunāsim par tā saucamajiem disidentiem. Te atkal ir ārkārtīgi svarīgi pārzināt cilvēka psiholoģiju. Par disidentiem kļūst nevis tie, kas apzinās milzīgās netaisnības vai aplamības un tāpēc nespēj stāvēt malā, bet gan tādi, kas psiholoģiski ir problemātiski. Viņi nespēj apstāties. Daudzi no šiem cilvēkiem nokļūst tādas kā apsēstības varā, kad viņi, pat apzinoties, ka sagrauj savu un sev tuvo dzīvi, vienkārši nespēj apstāties. Šie cilvēki ar savu apsēstību spēj ietekmēt un ievilkt šādā uzvedībā citus. Ja viņu uzskatu paudēji kādā brīdī uzvar, tad viņus sauc par varoņiem. Ja ne, tad viņi kļūst par gaļas gabaliņu gaļasmašīnā.

Ikviena vara cenšas pasargāt sevi. Pilnīgi ikviena. Un ikviena vara, arī šodienas, ir gatava cīnīties pret tiem, kas vēlas to gāzt. Visi disidenti tās varas acīs, kas ir pie grožiem, ir nelieši un nodevēji, un valsts grāvēji, un pret viņiem kā pret tādiem arī izturas. Kā jau teicu, katram ir sava izpratne par to, kas ir vai nav taisnīgi un pareizi. Kas vienam ir varonis, kuru slavēt, tas otram nodevējs, kuru censties iznīcināt.

Ļoti bieži disidenti ir nevis taisnības cīnītāji (un kas gan vispār ir taisnība), bet gan cilvēki, kuri nespēj necīnīties pret netaisnību un nejēdzībām, bet pēc savas izpratnes. Viņi bieži ir emocionāli nestabili. Protams, varas savos gaļas katlos samaļ arī visnotaļ objektīvus viņu aplamību kritiķus.
Dažādas varas ar šādiem kritiķiem tiek galā dažādi. PSRS laikā viņus centās iznīcināt fiziski un finansiāli, un sociāli, kamēr mūsdienās dara to pašu, bet ar citām metodēm – apsmej medijos un atstumj no varas "pavisam demokrātiskā veidā"...

Faktiski šādi taisnības cīnītāji jeb disidenti, kas cīnās pret pastāvošās varas elites nelietībām, pastrādātām pret tautu, pastāv arī šodien un šodienas Latvijā. Un it kā viņiem ir pat visas tiesības teikt, ko un kad grib, salīdzinājumā ar PSRS laiku disidentiem... Bet sistēma ir izveidota tā, ka viņi nekad nekur ar savu vēstījumu netiks... Tātad zināma apspiešana pastāv, tikai tā tiek īstenota ar daudz izkoptākām metodēm.

Kā mēs zinām, nevis metodes, kas ir valdošo rokās un ar kurām viņi cenšas panākt rezultātu, ir svarīgas, bet gan rezultāts. Ne viss, kas tiek pasniegts kā "demokrātija" un "brīvība", tāds ir. "Pareiza demokrātija" un "pareiza brīvība" vienmēr ir pareiza tikai valdošā režīma izpratnē.

Patiesībā mēs dzīvojam pasaulē, kurā nepastāv nedz demokrātija, nedz brīvība. Un visas cīņas par taisnīgumu un godīgumu ir tikai dažādu maldu savstarpējās cīņas par varu un ietekmi, un ļoti bieži viņu pusē stāvošie disidenti nemaz nesaprot, par ko cīnās, jo ir tikai vienas propagandas vergi, kas cīnās pret citu propagandu.

Pieļauju, ka šāds lietu vērtējums tiek uzskatīts par ķecerīgu visās karojošajās nometnēs. Ko lai saka – ja tā domājat, tad, visticamāk, esat viens no nozombētajiem un uzticamajiem kāda propagandas paveida instrumentiem...

Iedomāsimies, ka vara atkal nomainās... Viss plūst un mainās... Tā notiek, un tā notiek visu laiku... Kas šodien bija varonis un taisnības cīnītājs, rīt tiks atmaskots kā nelietis un alkatīgs pašlabuma meklētājs. Un taisnības cīnītāju "ceļojošais cirks" gluži kā Samsāras rats samals vecos varoņus, jo jauno varoņu acīs tie nebūs nekas vairāk kā "vecās apspiedēju varas" rokaspuiši un pakaļskrējēji, kas savas aktivitātes īstenojuši, savtīgu interešu vadīti...

Kura tauta seko šādām vērtībām jeb visu lietu vērtējumam, nekad neapstāsies savu tautiešu noniecināšanā, tiesāšanā un sodīšanā. Kā jau teicu, nekad vēl nav bijis tāda laika, kad pasaule nebūtu bijusi pastāvīgā pārmaiņu procesā. Tikai šie procesi mēdz būt ātrāki vai lēnāki.
Un tāpēc vienmēr "šodienas varoņi" kļūst par "rītdienas neliešiem" (izņemot gadījumus, kad visa informācija par viņiem iet zudumā, kā tas ir ar seniem laikiem un ciltīm, kas dzīvojušas Latvijas teritorijā), un nevis tāpēc, ka viņi tādi ir, bet tāpēc, ka vakardien viņi neatbilda kāda cita uzskatiem par to, kas ir pareizi un labi...

Tautām, kas seko šādām maldu vērtībām, nav rītdienas un ienaidnieki nav vajadzīgi. Viņi vienmēr paši sevi iznīcinās. Un nekad nespēs uzbūvēt neko paliekošu, ar ko lepoties, jo visu savu dzīvi būs veltījuši viens otra apkarošanai. Lielisks piemērs tam, kā, savā starpā karojošajiem apvienojoties, maza un neizglītota tautiņa radīja impēriju, kas ir lielākā zināmajā vēsturē, ir mongoļi ar savu Čingishanu. Protams, ne jau viņu vardarbība ir svarīga, bet tas, ka, apvienojoties un sākot dzīvot kopīgiem mērķiem, pat tāds, kas tiek uzskatīts par neko, var kļūt par visu pasauli ietekmējošu spēku.

Bet latviešiem līdz tam vēl jāaug.

Tautai, kas dzīvo pagātnē, nav nākotnes. Raudāšana par ciešanām un vainīgo meklēšana vēl nevienu nav padarījusi nedz gudru, nedz godprātīgu. Tā mēs tikai izniekojam resursus, kurus būtu varējuši izmantot kaut kā sasniegšanai.

Pat ja tajos "maisos" ir kādi, kas pat pēc visdraudzīgākajiem vērtējumiem varētu tikt definēti kā nelietīgi, tad tik un tā viņu "taisnīgā atmaskošana" tautai var dot tikai zaudējumus. Ja kāds domā, ka šāda pieeja nākotnē cilvēkus atturēs no potenciālas sadarbības ar kādu potenciālo okupācijas varu, tad nekā citādi kā par muļķi viņu nosaukt nevaru. Naidu un spriedzi gan tas sagādās. Iespējams, pat uz vairākām paaudzēm kādu cilvēku starpā...

Tā vietā mums būtu jādomā, kā nodrošināt ekonomisko un kulturālo uzplaukumu plašai Latvijas sabiedrībai (nevis šaurai valdošo grupiņai un viņus apkalpojošajiem puskangariem), lai cilvēki (visu tautību) Latvijā justos lepni un piederīgi Latvijas valstij un vēlētos būt daļa no tās izaugsmes un attīstības visos virzienos. Kur ir šīs idejas, kas pie tā novedīs?

Ikviens, kurš apgalvo, ka tas nav iespējams, nav cienīgs atrasties nevienā ietekmīgā amatā. Šādi cilvēki un valdošā šķira dzīvo pēc principa, ka tautai ir jānodrošina maize un izpriecas, jo tad tā būs aizņemta un neieinteresēta procesos, caur kuriem tiek apzagta katru dienu. Tieši tas arī tiek darīts. Tautai ir nodrošināts absolūtais minimums, lai neizmirtu, jo tas rada ilūziju, ka viss taču ir paša rokās, tas liek cīnīties par izdzīvošanu un nodrošina uzticīgu un aklu šāda pilsoņa kalpošanu valdošajai iekārtai, to pat neapzinoties, apvienojumā ar izpriecām... Daudzi nesaprot, ka "vainīgo meklēšana" un viņu "taisnīga sodīšana" ir tikai viens no realitātes šoviem, tātad – izprieca... un ilūzija, ka "par mums rūpējas"...

Ko mēs darām nākotnes labā? Neko. Mēs uzbūvējam Likteņdārzu, kurā iemūžinām tautas ciešanas gadu desmitu un simtu garumā, lai nekas slikts netiktu aizmirsts, kā arī būtu vieta, uz kuru doties paraudāt par to, cik viss ir bijis "sūdīgi".

Cilvēki, kas ir kaut nedaudz informēti par domu spēku, saprot, ka tas, par ko visvairāk domājām, mums seko kā sērga. Tādējādi arī kļūst par rezultātu. "Stučīšanas problēmas" cilāšana visu pasliktina. Skaudrā likteņa apraudāšana šādu likteni vēl vairāk pievelk, nākotni padarot skaudrāku. Mēs to darām, jo esam muļķi. Iespējams, esam pelnījuši slikto, kas ar mums notiek, jo mums nav kur tiekties un arī domas spēku nepārzinām.

Kā jau teicu, lai šo vēstījumi padarītu saprotamu, būtu jāizstāsta, kā darbojas cilvēka psiholoģija un kā propaganda spēj pakļaut cilvēkus līdz tādam līmenim, ka tie dara sliktas lietas, ticēdami, ka dara kaut ko svētīgu un kopējam labumam. Pieļauju, ka vēstījums tā arī nesasniegs lielāko daļu prātu, jo ar zombijiem runāt ir kā runāt ar žogu un cerēt, ka tas kaut kādā veidā ieklausīsies teiktajā un mainīsies...