Čekas maisu pētnieki apsvēruši izveidot privātu pētniecības organizāciju; saņēmuši draudus  (165)

Lai gan formāli komisija izveidota 2014. gadā, praktiski tā darbu uzsāka 2015. gadā, kad bija piešķirts finansējums, kā arī noslēgts līgums ar Latvijas Universitāti. Līdz šim tā ar pieejamajiem izpētes materiāliem strādājusi divus gadus un trīs mēnešus.

Komisijas vadītājs Kārlis Kangeris, atbildot uz jautājumu, kas, viņaprāt, ir līdz šim vērtīgākais, kas paveikts komisijas darbā, piemin pētnieku mobilizēšanu.

"Manuprāt, vērtīgākais ir līdz šim nebijušas pētniecības skolas izveide, liela pētnieku un studējošo loka, kam citādi jautājums nebūtu aktuāls, mobilizēšana, jaunu pētnieku sagatavošana. Iesaistīti apmēram 50 akadēmiskās saimes locekļi, tajā skaitā 15 vēstures doktori, no tiem pieci Latvijas vēstures institūta, trīs Vēstures un filozofijas fakultātes, arī literatūrzinātnes, filozofijas, reliģiju pētniecības, komunikācijas zinātnes, socioloģijas, politikas zinātnes, mākslas, jurisprudences, datorzinātnes, psiholoģijas un citu jomu pārstāvji," uzskaita Kangeris.

"Vērtīgs arī katrs atsevišķais darbs – izdotie četri, sagatavošanā esošie divi rakstu krājuma sējumi, zinātniskās konferences, tomēr vērtīgākais ir pētnieciskās skolas, zinātnes apakšnovirziena izveidošana. Komisija ir pirmā, kas pētījusi VDK dokumentus tādā izpratnē kā to noteicis likumdevējs – autors vai adresāts ir VDK, saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbību, no to kopuma var konstatēt, ka tie attiecas uz VDK darbiniekiem, proti, pētīti gan PSKP (LKP), MP, ministriju, tiesu, piesegstruktūru un citu iestāžu dokumenti, kas rāda sistēmu kopumā," skaidro komisijas vadītājs.

Līdzšinējā darbā zināma "rīvēšanās" komisijai bijusi ne tikai ar Satversmes aizsardzības biroju, bet arī ar Izglītības un zinātnes ministriju un Datu valsts inspekciju. IZM gadījumā komisija nebija apmierināta ar ministrijas lēmumu nepiešķirt atsevišķas lietvedības telpu, kurā komisijas locekļi aizpildītu pieejai valsts noslēpumam paredzētu aptaujas lapu. Attiecībā uz DVI komisija uztraucās, ka valsts iestāde sākusi administratīvo lietu par pārkāpumiem datu aizsardzības jautājumos. Tomēr izrādījās, ka inspekcija lietvedību sākusi nebija, bet veica vien pārbaudi par darbinieku dzīvo radinieku personas datu publicēšanu LU mājaslapā.

Savukārt sadarbība ar SAB komisijai nav vainagojusies panākumiem jau ilgāku laiku. Katra no pusēm atsaucas uz savu likumu – komisija runā par īpašo VDK likumu, kas paredz arī īpašu procesu tiesā, savukārt SAB nevēlēšanos pētniekiem sniegt pieeju visiem SAB telpās esošajiem dokumentiem pamato ar arhīvu likumu un likumu par personu datu aizsardzību. SAB direktors Jānis Maizītis intervijā LTV raidījumam "De facto" skaidrojis, ka SAB ievēro likumu. "Nav Latvijā pieņemts likums, ka aģentu kartotēka ir publiski pieejama. Tāds likums nav pieņemts," toreiz raidījumam pauda SAB vadītājs.

Brīdī, kad SAB piedāvāja risinājumu, kā pētnieki varētu tikt pie dokumentiem specdienesta telpās, komisiju tas neapmierināja. SAB aicināja pētniekus aizpildīt aptaujas lapu pieejai valsts noslēpumam. SAB pērn decembra sākumā skaidroja, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem pēc aptaujas lapas aizpildīšanas tajā norādītā informācija ir valsts noslēpums. Zinātniskās komisijas darba administrēšanu veic LU, kurai nav sevišķās lietvedības telpu. Tā kā pēc komisijas lūguma arī IZM tai neatļāva izmantoto ministrijas telpas, tad SAB 2017. gada 30. novembra vēstulē aicināja komisijas deleģētos pētniekus ierasties SAB un aizpildīt nepieciešamo dokumentāciju uz vietas SAB telpās.

SAB telpās ikdienā norit darbs ar valsts noslēpumu, NATO un Eiropas Savienības klasificētu informāciju, kur attiecīgi tiek piemērots īpašs slepenības nodrošināšanas režīms, tāpēc visām personām, kurām ir paredzēts ilgstoši atrasties SAB telpās, ir jāiziet drošības pārbaudes procedūra.

Komisijas locekļi anketas kādu laiku atteicās aizpildīt. Komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris šādu lēmumu iepriekš pamatoja ar to, ka SAB esošie dokumenti nav valsts noslēpums, un to, ka SAB direktors nepārprotami iepriekš pateicis, ka daudzus materiālus pētniekiem tik un tā nedos, jo tie satur fizisku personu datus.

Portāls "Delfi" 4. janvārī no komisijas saņēma informāciju, no kā noprotams, ka 2017. gada novembrī komisijas locekļi tomēr aizpildīja nepieciešamās aptaujas lapas. Toreiz komisija informēja, ka līdz 3. janvārim no SAB nav saņēmuši informāciju, vai komisijas locekļiem sevišķās atļaujas pieejai valsts noslēpumam piešķirtas. Arī šajā, tāpat kā citos gadījumos, kad runa ir par speciālās pielaides darbam ar valsts noslēpumu piešķiršanu, piemēram, valsts amatpersonām, birojs pārbaudi veic normatīvajos aktos noteiktajos termiņos. Katras lietas izskatīšanas ilgums ir atkarīgs no pārbaudāmās vai noskaidrojamās informācijas apjoma par konkrēto personu.

Tikpat kritiski, cik SAB rīcību jautājumā par piekļūšanu VDK aģentu kartotēkai vērtē komisija, komisijas darbu vērtē SAB. 2017. gada decembra sākumā vēstulē izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (V) Maizītis atzina, ka SAB ļoti apšauba VDK zinātniskās izpētes komisijas spēju noteiktā termiņā izvērtēt VDK nodarīto kaitējumu Latvijai un tās iedzīvotājiem. Vēstulē SAB skaidroja, ka komisijai pētniecībai ir pieejami visi Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā esošie dokumenti, izņemot informāciju, kas satur ziņas par fizisko personu datiem, savukārt uz komisijas locekļiem nav attiecināms informācijas neizpaušanas pienākums.

SAB ministram skaidroja, ka VDK kartotēka un operatīvie materiāli, kas atrodas TSDC, ir arī operatīvās darbības produkts, un to interpretēšana ir ļoti komplicēta un "tai ir liela morālas un ētiskas dabas slodze". Vēl vēstulē SAB norādīja, ka aģentūras datu izmantošanā saskaras trīs leģitīmas tiesības - personas tiesības uz privāto dzīvi un tiesības uz vārda labo slavu, sabiedrības tiesības izzināt savu vēsturi un izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu tiesības.

Operatīvās darbības rezultātā iegūtajiem materiāliem ir daļēja ticamība, un tie nevar tikt izmantoti kā patiesība pēdējā instancē, skaidroja SAB. "Valstis ar totalitāriem režīmiem nereģistrēja visu informāciju pilnā apjomā, tāpēc nav pietiekams konteksts, tie rakstīti specifiskā valodā. Nav pilnas informācijas par konkrētu operāciju saturu, kādās tika iesaistīti, un katrā konkrētā gadījumā sastopama dažāda attieksme," birojs pauda vēstulē Šadurskim. SAB pamatoja, ka informācijai par VDK aģentiem, rezidentiem, konspiratīvo dzīvokļu turētājiem un uzticamības personām, lai to bez ierobežojumiem nodotu sabiedrības vērtēšanai, esot jābūt uzticamai, pilnīgai un patiesai.

"SAB skatījumā ir ļoti apšaubāms, vai Zinātniskajai komisijai šajā sastāvā ir iespējams sasniegt Likuma 1.panta 6.punktā norādīto mērķi līdz 2018.gada 31.maijam - zinātniski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem," teikts vēstulē.

Maizītis vēstulē ministram uzsvēris, ka kopumā varot secināt, ka SAB komisiju aicina iepazīties ar TSDC rīcībā esošo dokumentu fondu aprakstiem jau kopš 2014. gada 13. oktobra, taču komisija ieradās iepazīties ar fondu aprakstiem tikai 2017. gada 12. septembrī. Maizītis norādījis, ka arī tad komisija neiepazinās ar fondu aprakstiem pilnībā, jo komisiju neesot apmierinājušas darbam ierādītās telpas, kā arī nebijusi iespēja informāciju elektroniski fiksēt vai fotografēt, jo SAB telpās nav atļauts ienest un lietot elektroniskās ierīces.

"Diemžēl no Zinātniskās komisijas puses ir bijusi tikai destruktīva sarakste. Zinātniskās komisijas locekļi līdz 2017.gada 11.septembrim neatrada laiku iepazīties ar TSDC rīcībā esošajiem fonda aprakstiem, kas varētu palīdzēt atrisināt jautājumu par pētāmo materiālu apjomu un laika plānošanu. [..] Tiem Zinātniskās komisijas locekļiem, kurus tā deleģēs strādāt SAB telpās, ir jāaizpilda pieejas valsts noslēpumam aptaujas anketa. Par noteikto kārtību Zinātniskā komisija ir informēta jau no 2014.gada," vēstulē rakstīja Maizītis.

Cīnoties par dokumentu publiskošanu, komisija lūdza Valsts prezidentu Raimondu Vējoni rosināt atcelt pirms 23 gadiem pieņemto VDK likumu un nodot patlaban SAB esošo svešas okupētājvaras totalitārā režīma specdienesta dokumentāciju Latvijas Nacionālo arhīvam (LNA). Tikmēr koalīcijas partneri konceptuāli atbalstījuši Nacionālās apvienības priekšlikumu SAB telpās esošos VDK dokumentus nodot LNA. 2017. gada 19. decembrī LTV raidījums "Panorāma" vēstīja, ka SAB esošo dokumentu pārvietošana uz LNA varētu izmaksāt aptuveni 150 tūkstošus eiro.

Vidzemes Augstskolas rektors un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš sarunā ar "Delfi" pauž pārliecību, ka, domājot par komisijas līdz šim paveikto, tās regulārā nonākšāna ziņu virsrakstos saistībā ar dažādām nesaskaņām būtu jānodala no komisijas pētnieku reālā darba.

"Nav noliedzams, ka komisijas darbam tika piesaistīti ļoti augstas klases pētnieki, faktiski labākie, kas mums šajā jomā ir. Un komisijas darbu ietvaros ir tapuši daudzi augstvērtīgi pētījumi, kas ir publicēti komisijas rakstu krājumos," sacīja Krūmiņš.

Viņš norāda, ka VDK aspektu izpēte ir būtiski pavirzījusies.

"Taču tanī pat laikā ir jāatzīst, ka ne vienmēr izcili zinātnieki ir tikpat izcili darbu organizatori. Un ne vienmēr izcili zinātnieki spēj sekmīgi komunicēt ar stratēģiskiem sadarbības partneriem, ar kuriem jāpanāk kādas vienošanās. Mans personīgais viedoklis, ka no darbu organizēšanas viedokļa, maigi izsakoties, visas iespējas netika izmantotas," uzsver Krūmiņš.

"Personīgi es – Kārlis Kangeris – uzskatu, ka VDK aģentu kartotēka ir jāpublicē kā PSRS okupācijas iestādes dokumentu kopums, bez izņēmumiem un komentāriem, jo Latvijas Republika neatbild par eventuālo kaitējumu, ko nodarījusi VDK kādu iekļaujot šajā kartotēkā," portālam "Delfi" stāsta komisijas vadītājs.

Viņš uzsver, ka kartotēka ir tikai rādītājs aģentu personas lietām, un tā viena pati neko nepierāda.

"Ja kāds jūt, ka tā aizskar viņa godu un cieņu, pastāv iespējas vērsties gan pret lietu, kartotēkas elementu izveidotājiem, gan pret Krievijas Federāciju kā PSRS mantinieci. Vienlaikus sabiedrībai jābūt pieejamiem zinātnieku pētījumiem, kas nav tas pats, kas komentāri. Pētījumus lasot kontekstā ar kartotēku, var izprast šīs kartotēkas lomu un jēgu. Kartotēka nemaz neietver personu privāto dzīvi, intīmas detaļas ietver vien datubāze "DELTA Latvija"," skaidro Kangeris.

"Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm, Latvijā cietušajiem nav iespējams uzzināt, kas slēpjas aiz aģentu segvārdiem, izņemot likumā noteiktus represētos, kas arī šos vārdus nedrīkst publiski izpaust. Par mani ziņojuši trīs aģenti, kuru identitāte man nav izpausta. Ja likumdevējs būtu devis tiem vairākiem tūkstošiem cilvēkiem, kas pieprasījuši izziņas par sevi, tiesības uzzināt aģentu īstos vārdus, tad lieta būtu miermīlīgi atrisinājusies gadu ritumā, nebūtu neatliekamās nepieciešamības publiskot visu kolektīvi un nebūtu arī pasaku stāstīšanas, ko var izmantot Kremlis pret mums Saeimas vēlēšanās," rezumē Kangeris.

Patlaban tiesas process teorētiski ir vienīgais veids, kā persona var "attīrīt savu vārdu" gadījumā, ja viņš minēts saistībā ar VDK darbu. Lai arī vēl aizvien nav izlemts jautājums kādā veidā un apmērā tiks publiskoti līdz šim plašākam sabiedrības lokam nepieejamie materiāli, kas glabājas Satversmes aizsardzības biroja telpās, pastāv iespēja, ka vairāki cilvēki pēc dokumentu publiskošanas varētu vērsties tiesībsargājošajās institūcijās, lai likumiski pierādītu, ka viņi nav saistīti ar VDK. Savukārt tas varētu prasīt diezgan lielus resursus gan no prokuratūras, gan no tiesas puses.

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis un viens no zinātniskās izpētes komisijas locekļiem Juris Stukāns patlaban noteikto procedūru VDK sadarbības fakta pierādīšanai sauc par nepilnīgu, bet pašu tiesas procesu – par bezjēdzīgu. Stukāns portālam "Delfi" sacīja, ka process, kādā veidā būtu pierādāms, vai konkrēta persona ir sadarbojusies vai nav sadarbojusies ar VDK, būtu maināms. "Patlaban noteiktais regulējums paredz, ka prokuroram par sadarbības faktu ir jāveic pārbaude. Pat ja prokurors secina, ka nav pierādījumu sadarbības faktam, lieta tāpat jānosūta uz tiesu. Tas ir bezjēdzīgi," pauda tiesnesis.

Viņaprāt, šis process būtu maināms uz analogu tam, kā notiek jebkurā citā kriminālprocesā. Proti, ja prokurors secina, ka nav pierādījumu, tad lieta izbeidzama, nevis sūtāma uz tiesu lemšanai.

Savukārt uz jautājumu par datu aizsardzību, ko kā iemeslu "čekas maisu" neatvēršanai min atsevišķi politiķi, kā arī zināmā mērā SAB, Stukāns norāda, ka runa ir par šo personu darbu struktūrā nevis privāto dzīvi. Datu valsts inspekcijas (DVI) sāktā pārbaude par to, vai patlaban VDK izpētes komisija nepārkāpj normatīvos aktus, viņam neesot izprotama. "Datu valsts inspekcija bauda un lai bauda," nosaka Stukāns, vēlreiz norādot, ka publicētā informācija ir par šo personu darbu valsts struktūrā, kā piemēru minot to, ka arī mūsdienās var publicēt informāciju par valsts struktūrās strādājošo darbu.

Jau ziņots, ka pērn 20. decembrī izpētes komisija izplatīja paziņojumu, ka Latvijas Universitāte (LU) ir saņēmusi Tieslietu ministrijai padotās DVI ar 12. decembri datētu dokumentu par to, ka tā ierosinājusi administratīvā pārkāpuma lietvedību saistībā ar pētījumiem par LPSR VDK jeb čekas dokumentiem. Tajā pašā dienā DVI portālam "Delfi" uzsvēra, ka administratīvā pārkāpuma lietvedība par VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu vai pētījumiem nav sākta. DVI pieļāva, ka komisijai iespaids, ka sākta administratīvā lieta, iespējams, radies saistībā ar to, ka pieprasot informāciju, ir norādīts uz vispārējiem personas datu aizsardzības principiem un normām, kuras pārkāpjot, personas datu apstrāde ir uzskatāma par neatbilstošu.

Vaicāts, vai komisija laikus – līdz 31. maijam – iesniegs ziņojumu, Stukāns atbild apstiprinoši. Vienlaikus viņš norāda, ka nekur nav noteikts nedz ziņojuma apjoms, nedz saturs. Tā kā komisija līdz šim jau ir publicējusi vairākus rakstu krājumus ar pētījumiem, tad tikpat labi arī to apkopojums varot būt ziņojums, norādīja tiesnesis.

Tāpat Stukāns pauž pārliecību, ka komisijas darba kritiķi, piemēram, atsevišķi deputāti nemaz nav iepazinušies ar komisijas līdzšinējo darbu un to, kas jau ir padarīts, kā arī nav izlasījuši publicētos materiālus.